Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. janvāris, 2012
Drukāt

«Neatliekams valsts kulturāls uzdevums»

makslinieks_102

Kādas ir problēmas ar radošo personu sociālajām garantijām Latvijā mūsdienās, “LA” vēstīja vakar rakstā “Nākotni kaļam šodien”. Taču arī starpkaru Latvijā, pat 30. gadu sākumā – laikā, kad pensiju piešķiršanu valsts darbiniekiem jau sen neviens vairs neapšaubīja –, par rakstnieku un mākslinieku “dzīves vakara nodrošināšanu” aizvien bija sīvi jācīnās.

 

Vispirms – pašiem radošajiem ļaudīm pierādot, ka arī viņi strādā valstij derīgu un kultūrai nepieciešamu darbu. Tomēr pat 30. gadu otrajā pusē radošās personības veidoja tikai niecīgāko daļu jau tā nelielā valsts sociālo garantiju un pensiju saņēmēju loka.

 

Rūgtā žēlastības maize

Kopš 1920. gada 20. septembra darbnespējīgajiem rakstniekiem, dzejniekiem, komponistiem, māksliniekiem un citiem radošajiem ļaudīm bija iespēja pretendēt uz valsts pabalstu. Tā apmēru noteica Darba (vēlāk – Tautas labklājības) ministrijas paspārnē izveidota komisija pēc sava ieskata, bet ne augstāku kā 40% apmērā no valsts ierēdņu pirmās kategorijas algas. Māksliniekiem un rakstniekiem pabalsts parasti bija no 60 līdz 144 latiem mēnesī. Pie šīs arī tiem laikiem ne pārāk iespaidīgās summas turklāt varēja tikt vien tie prasītāji, kuri bija “nodarbojušies mākslas un garīgās kultūras laukā un ar saviem darbiem ieguvuši vispārēju atzinību vai arī veicinājuši latviešu kultūras attīstību”.

 

Lūdzējiem, kuri kultūras druvā bija rosījušies mazāk par 35 gadiem, nācās arī pierādīt darbspēju zudumu ar speciālas valsts nozīmētas ārstu komisijas izrakstītu apliecību. Savukārt tiem, kas bija nostrādājuši mazāk par 20 gadiem, pabalstu izsniedza vien ārkārtējos ap­stākļos.

 

Saņēmējam aizejot aizsaulē, puse viņa pabalsta pienācās atraitnei un bērniem līdz 16 gadiem (ja viņi apmeklēja skolu – 18 gadiem). Uz palīdzību varēja pretendēt arī jau mirušu kultūras dižgaru dzimtas.

“Esmu strādājusi skolā pusotru gadu, no 1920. gada darbojos kā rakstniece,” iesniegumā rakstīja rakstniece Elīna Zālīte. Acīmredzot, ņemot vērā, ka viņas apgādībā 20. gadu sākumā bija abi vecāki, viņai pabalsts tika piešķirts pēc pirmās kategorijas – simt latu mēnesī. Savukārt, piemēram, rakstniekam Ansim Bandrevicam, kurš no 1876. gada “bija darbojies kā līdzstrādnieks pie dažādiem latviešu periodiskajiem izdevumiem”, uzreiz izdevās dabūt 120 latus mēnesī.

Kultūras darbiniekiem tomēr bija pilnīgs pamats justies apvainotiem – kamēr viņi lūdzās pēc pabalstiem, valsts ierēdņu un karavīru, kopš 1925. gada arī atvaļināto valsts pašvaldību mācību iestāžu un privātskolu skolotāju sociālajai nodrošināšanai jau 20. gadu vidū pastāvēja pensiju likums. Tas sniedza viņiem iespēju 55 gadu vecumā pēc 25 gadu darba (tika ieskaitīts arī stāžs Krievijas impērijas laikā) saņemt noteiktu daļu pēdējo triju gadu algas pat tad, ja viņi principā vēl bija darba spējīgi un turpināja strādāt kādā privātuzņēmumā.

Nelielus personālus sociālus pabalstus saslimušiem un trūkumā nonākušiem pazīstamiem māksliniekiem un rakstniekiem reizi pa reizei piešķīra arī Kultūras fonds (KF). Šādas atzinības balvas gadījās saņemt arī ievērojamu jubileju gadījumos, tomēr tās nekādā ziņā nebija uzskatāmas par regulārām. KF vadība aizvien uzsvēra, ka šīs institūcijas gadskārtējais budžets neatļauj atlicināt tik daudz līdzekļu, lai veiktu sociālās funkcijas.

 

“Latvija kā mīļa un gādīga māte nav aizmirsusi arī bijušos vācu bruņniecības un muižniecības iestāžu darbiniekus, ne arī bijušos Krievijas pensionārus,” 1931. gadā sūkstījās žurnāls “Burtnieks”, norādot, cik niecīga summa aiziet kultūras cilvēkiem domātajos pabalstos. 1929./1930. gadā no Tautas labklājības ministrijas pensiju budžeta šim mērķim tika iztērēts apmēram procents (56 150 lati).

 

“Šis samērā nelielais darbinieku skaits un niecīgais procents pa daļai izskaidrojams ar to, ka uz pabalstiem pensijas vietā daudzi kultūras darbinieki skatās kā uz žēlastību. Un žēlastības maize ir rūgta – it sevišķi tiem, kas paši ziedojas citu labā,” secināja “Burtnieks”.

 

Pirmais radošais pensionārs – Dainu tēvs

Pirmā persona, kurai Latvijā piešķīra mūža pensiju, bija dainu tēvs Krišjānis Barons. 1920. gadā Latvijas valdība nolēma viņam izmaksāt 1200 rubļus (24 latus) mēnesī, bet pēc gada šo summu dubultoja. Drīz pēc tam apgaismība nāca pār Satversmes sapulces Izglītības komisiju, kas vienprātīgi atzina, ka tik pašaizliedzīgam un nopelniem bagātam tautas darbiniekam mūža pensija nedrīkst būt mazāka par valsts ierēdņa pirmās kategorijas pilnu algu. Līdzīgs lēmums tika pieņemts arī attiecībā uz komponistu Jurjānu Andreju, kurš Latvijā tikko bija atgriezies no Padomju Krievijas darba nespējīgs un lielā trūkumā. Beigās gan Ministru kabinets abiem mēnesī piešķīra 9525 rubļus (190 latus) – 75% no pirmās kategorijas ierēdņa algas.

Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti liecina, ka kopumā periodiskus pabalstus saņēma apmēram simt kultūras darbinieku un viņu dzimtas. Dažiem vēl pienācās arī īpašas piemaksas, kas pārsniedza paša pabalsta apmēru. Turpretī, piemēram, Friča Bārdas atraitnei Paulīnai ar nepilngadīgo dēlu Zīgurdu bija piespriesti tikai 34 lati mēnesī, turklāt šī summa nemainījās līdz pat 30. gadu otrai pusei, kad tika nolemts to palielināt līdz 70 latiem mēnesī. Vēl mazāk saņēma mirušā rakstnieka Jāņa Šmita (Kārsteņa) 70 gadus vecā māte – vien 24 latus mēnesī.

No skatuves mākslinieku vidus pabalsts pienācās arī aktrisei Dacei Akmentiņai (170 latu), Olgai Ezerlauks (120 latu), Teodoram Vald­šmitam (165 lati), Malvīnei Vīgnerei-Grīnbergai (150 latu). Pabalstu 160 latu apmērā mēnesī saņēma arī komponisti Vīgneru Ernests un Jāzeps Mediņš. Vienreizējs pabalsts 300 latu apmērā tika arī māksliniekam Niklāvam Strunkem, kurš 20. gadu sākumā dzīvoja Itālijā. Gleznotāju ģimeņu vidū lielāko pabalstu – 100 latus mēnesī – saņēma Jaņa Rozentāla atraitne Elija. Eduarda Brencēna mazgadīgajam dēlam Valdim, kurš bija apaļš bārenis, tika piespriesti 80 lati mēnesī.

 

Ņemot vērā stingro vecuma un darba gadu cenzu, līdz 30. gadu sākumam no sākotnējiem pabalsta pieprasītājiem vairāki jau bija aizgājuši mūžībā. Dažs, kā tautskolotājs Jēkabs Māsēns, kurš bija ķēries pie klasiķu darbu tulkošanas, bija miris trūkumā pagasta nespējnieku patversmē…

 

Bez radošajiem nebūtu valsts

Kultūras cilvēkiem tika solīts, ka šāda pabalstu sistēma paliks spēkā līdz vispārējā pensiju likuma pieņemšanai, kurā tiks iekļauti arī radošie. Īstenībā tam bija vajadzīgi vairāk nekā desmit gadi un pamatīgs sabiedrības un – visvairāk – pašu radošo personību spiediens, īpaši uzsverot un atgādinot viņu lielo ieguldījumu Latvijas valsts tapšanā.

“Pensiju piešķiršana kultūras darbiniekiem ir neatliekams valsts kulturāls uzdevums, jo pašreizējā pabalstu sistēma ir apkaunojoša vispirms jau pašai valstij,” “Jaunākajās Ziņās” 1931. gada 8. martā vēstīja profesors R. Dišlers.

“Pie mums, mazajā Latvijā, pensiju likumprojektā paredzēts pensijas izsniegt ap 60 tūkstošiem personu, visvisādām, bet aizmirsti dzejnieki, mākslinieki, zinātnieki, žurnālisti, kuriem vajadzējis stāvēt pirmā vietā. Ja nu mēs jautājam – vai viņus drīkst neievērot? Vai bez viņiem būtu radusies neatkarīgā Latvijas valsts? Jāatbild: nē un simtreiz – nē!” 1931. gada 14. februārī jau jaunā pensiju likuma apspriešanas gaisotnē viņam piebalsoja Latvijas Universitātes profesors Pauls Zālīte.

Radošo cilvēku prasības ar zināmiem panākumiem beidzot vainagojās 1931. gada 31. jūlijā, kad Valsts prezidents Alberts Kviesis parakstīja jaunā Pensiju likuma trešo daļu. Tā paredzēja tiesības uz pensijām literātiem (rakstniekiem un žurnālistiem) un māksliniekiem (skatuves, tēlojošo mākslu un skaņu), kuri arodnieciski darbojušies Latvijas literatūras, žurnālistikas vai mākslu laukā un veicinājuši Latvijas kultūras attīstību. Pensiju, kuras apmērs bija puse algas, varēja saņemt pēc 25 darba gadiem un pēc 55 gadu vecuma (dziedātāji un baletdejotāji – no 50 gadiem neatkarīgi no darba spēju zaudēšanas). Par katru nostrādāto gadu (pēc 25 gadiem) tās norma pieauga par 3%, sasniedzot 80% algas. Tiesības uz pensiju bija arī darbinieku ģimenēm.

 

Jaunums bija tas, ka arī pašām personām bija jāveic iemaksas 3% apmērā no algas īpaši šim mērķim pie Tautas labklājības ministrijas izveidotā fondā (līdzīgu summu maksāja arī darba devējs). Brīvmāksliniekiem bija jāiemaksā šajā fondā ik mēnesi sākotnēji aptuveni pieci lati – 3% no valsts darbinieku 11. kategorijas pirmās pakāpes algas, kas toreiz bija 166 lati.

 

Darba devēja daļu šajā gadījumā maksāja valsts, taču Tautas labklājības ministrija iepriekš vienmēr noskaidroja, vai attiecīgā persona tiešām arodnieciski darbojusies savā laukā. Brīvmāksliniekus likums arī dalīja četrās grupās atkarībā no viņu “nopelniem Latvijas kultūras un mākslas laukā”. Līdz ar to saņemamās pensijas apmērs varēja variēt no 55 līdz 111 latiem. Tāpat kā agrāk pensijas nepienācās privāto uzņēmumu algotajiem darbiniekiem (viņi varēja līdzekļus uzkrāt paši pensiju kasēs).

“Mākslinieki pat pēc visaugstākās kategorijas var dabūt tikai nepilnus 300 latus mēnesī, bet, tiklīdz kādam no viņiem uzsmaida laime ietikt kādā valsts amatā, augstākā par 11. kategoriju, tā tūlīt var dabūt lielāku pensiju,” 1933. gadā žurnālā “Daugava” sprieda komponists Jēkabs Graudiņš. Viņaprāt, nav pieņemami, ka “tāds ievērojams nacionālā stila kopējs kā Emilis Melngailis drīkst savās vecumdienās saņemt tikai pusi no tā, kas tiek kādam izbijušam departamenta vicedirektoram”.

1931. gada pensiju likums kopumā bija labs pamats, lai nākotnē Latvijā izveidotos visaptveroša vecuma nodrošināšanas sistēma, kas balstītos uz katra tās dalībnieka uzkrāto pensijas kapitālu. Kā redzams, šajā struktūrā vieta bija paredzēta arī kultūras darbiniekiem. Žēl vienīgi, ka uzkrātā kapitāla augļus nevienam, arī radošajiem ļaudīm, tā arī nebija lemts izbaudīt, lai gan zināms, ka 1940. gada vidū pensiju fondā jau glabājās 5,3 miljoni latu.

 

UZZIŅA

* Rakstniecības pārstāvju vidū pabalstu saņēmēji bija arī dzejnieks Rieteklis saņemot 80 latus mēnesī. Arī Eduards Treimanis-Zvārgulis (140 latu), neredzīgais Ansis Bandrevičs (120 latu), Tirzmaliete (100 latu), Antons Austriņš (100 latu).

* Palīdzība pienācās arī Emila Dārziņa atraitnei Marijai, kura bija palikusi viena, apgādājot nepilngadīgo dēlu Volfgangu un veco māti Mariju. Bet valsts himnas “Dievs, svētī Latviju” autora Baumaņu Kārļa meita Marta 1922. gadā saņēma vienreizēju pabalstu 20 000 rubļu apmērā.

* Zinātnieki un mākslinieki 30. gadu otrajā pusē pensijā vidēji saņēma Ls 169 (valsts skolu skolotāji – Ls 135, privātskolu skolotāji – Ls 98, valsts ierēdņi – Ls 93).

 

 

Pievienot komentāru

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+