Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. maijs, 2012
Drukāt

Nedrīkst tērēt nenopelnītu naudu

reirs_leta

Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kas šobrīd, pateicoties stingrai fiskālai disciplīnai, var atļauties lemt par nodokļu samazināšanu! Ar šo līgumu mēs prasīsim, lai pārējās ES valstis rīkojas tikpat prātīgi un atbildīgi kā Latvija. Par līgumu gan Latvijā, gan citās ES valstīs ir izveidojušies vairāki mīti. 


Pirmais mīts. Turpmāk galīgos lēmumus par mūsu valsts budžetu un attīstību pieņems Briselē. Nav taisnība, turpmāk galīgos lēmumus par mūsu valsts budžetu un attīstību pieņems Rīgā. Tas, ka ES līgums un starpvalstu līgumi ierobežo valstu absolūto brīvību, ir taisnība. Latvija nedzīvo kā izolēta valsts. Esam izvēlējušies būt ES. Mēs ar pārējām ES valstīm veidojam kopīgu fiskālo politiku, kas balstās uz mūsu kopēju priekšstatu, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Latvija uzskata, ka dzīvot uz parāda nav pareizi.

Otrais mīts. Ar ratifikāciju nav jāsteidzas. Tā kā Latvija atbalsta fiskālās disciplīnas principus, ir loģiski, ka līgums tiek ratificēts bez liekas kavēšanās. Ar šo soli Latvija pauž savu nostāju līgumā noteikto principu iedzīvināšanai ES. Līguma ratificēšanas atlikšana būtu loģiska tikai tad, ja Latvijai fiskālās disciplīnas nosacījumi būtu nepieņemami un mēs vēlētos pēc iespējas attālināt brīdi, kad būtu jāsabalansē budžets.

Trešais mīts. Fiskālā līguma ratifikācija neietekmē starptautisko reitinga aģentūru vērtējumu. Valstu apņemšanās ievērot deficīta samazināšanu vien, protams, nenozīmē, ka aģentūras paaugstina reitingu. Vērā tiek ņemti arī valstu panākumi fiskālās disciplīnas nodrošināšanā. Tomēr, ja valsts nevēlas ratificēt līgumu, rodas jautājums – kāpēc? Iespējams, valstī dominē viedoklis, ka budžeta deficīta samazināšana nemaz nav prioritāte. Šajā gadījumā nebūtu pamata cerēt, ka reitingu aģentūras uztvers šo rīcību kā apsveicamu. Atcerēsimies, ka reitingi vistiešāk ietekmē cenu, par kuru mums aizdod naudu, ar ko mēs lāpām mūsu budžeta deficītu.

Ceturtais mīts. Taupības politika žņaudz attīstību.

 

Taupot mūsu IKP aug lēnāk, ieņēmumi ir mazāki un deficīts – lielāks. Veidojas noslēgtais aplis ekonomikas lejupslīdei. Šo apgalvojumu aizstāvjiem vajadzētu salīdzināt Latvijas un Igaunijas IKP attīstību. Igaunija ievēroja taupības pasākumus pirmskrīzes laikā, mēs īstenojām “gāzi grīdā” politiku. Vai tas vainagojās ar augstāku IKP pieaugumu Latvijai? Jautājums retorisks.

 

Tomēr sekas ir redzamas. Mēs par saviem parādiem procentos vien maksājam ap 2% no IKP gadā. Igaunijā tas ir 10 reizes mazāk. Tie ir ap 200 miljoniem latu, ko Igaunija var ieguldīt savas valsts attīstībā, bet mēs – bankām procentu maksājumiem. Ideja, ka attīstībai mēs varam aizņemties, jo tas nākotnē nesīs labumu, ir skaista, bet kurš uzņemsies atbildību, ka aizņemtā nauda tiešām paaugstinās izaugsmi? Vai beigās nebūs tā, ka nauda tiks izlietota, bet izaugsmes efekta nebūs, tomēr noteikti būs parāds, par ko maksāsim mēs un mūsu bērni?

Fiskālā līguma galvenā ideja ir vienkārša. Kā atbildīga paaudze par savu valsti mēs varam atļauties valsts izdevumus tik lielā apjomā, cik esam gatavi ar nodokļiem savai valstij dot. Vai šī patiesība ir grūti izprotama? Vai patiešām ticam, ka mēs atradīsim daudz labāku risinājumu, kā tērēt vairāk un panākt, ka par to maksā citi? Protams, ja ar citiem nedomājam mūsu bērnus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+