Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. maijs, 2012
Drukāt

No iekšlietām pie medicīnas. Saruna ar Lietuvas ministru Raimondu Šuki

sukis3_km_6

Lietuvas veselības ministrs Raimonds Šukis ir jurists, kurš iepriekš strādājis gan par Seima vicespīkeru, gan arī iekšlietu ministru. R. Šukis nesen viesojās Latvijā.


 

– Ko sacīja Lietuvas sabiedrība, uzzinot, ka medicīna būs bijušā iekšlietu ministra rokās?

R. Šukis: – Lietuvā daudzi brīnījās, sak, kā tad tā, ka par ministru nav kļuvis ārsts. Pirms diviem gadiem interesējos, kādu profesiju ļaudis ir Eiropas Savienības valstu veselības ministri, un noskaidroju, ka tikai septiņi vai astoņi ir ārsti. Pārējie ir juristi, politologi, skolotāji un arī žurnālisti. Ja ministrs nav mediķis, viņam vieglāk pieņemt sabiedrībai nozīmīgus lēmumus, jo viņš ne vismazākā mērā nav atkarīgs no saviem kolēģiem, ar kuriem ilgstoši strādāts kopā. Tas ļauj distancēties no grupu interesēm, no lielu medicīnisko iestāžu ietekmes. Ja es būtu ārsts, šaubos, ka spētu rīkoties tik radikāli.

– Vai jūs runājat par veselības aprūpes reformas trešo posmu?

– Jā, tieši šis etaps, kuru nu esam pabeiguši, prasīja vislielāko enerģiju, jo lēmumi bija jāpieņem ar lielu sabiedrības pretestību. Sakārtojām ārstniecības iestāžu un medicīnas pakalpojumu tīklu. Gan ārsti, gan vidējais medicīniskais personāls to pieņēma ar diezgan lielām domstarpībām, jo reformas laikā daļa mediķu, īpaši vidējais medicīniskais personāls, zaudēja darbu. Ne viena vien slimnīca bija spiesta aizvērt, piemēram, ķirurģijas nodaļu, jo tā neatbilda valstī noteiktajiem kritērijiem, kas ir objektīvi un attiecas uz visām slimnīcām vienādi. Galvenā prasība – lai ķirurģijas nodaļā gada laikā būtu veiktas 660 lielās ķirurģiskās operācijas. Vietā piedāvājām iespēju attīstīt ambulatoro ķirurģiju.

Līdzīgas pārmaiņas notika arī tajās dzemdību nodaļās, kuras nevarēja izpildīt valdības pieņemto kritēriju, ka gadā ir jābūt vismaz 300 dzemdībām. Nodaļu saglabāja tikai tad, ja 50 kilometru attālumā neatrodas neviena slimnīca ar dzemdību nodaļu, kur šis kritērijs ir izpildīts. Vieta nedrīkst palikt tukša, tāpēc piedāvājām attīstīt citus pakalpojumus, piemēram, paliatīvo aprūpi, geriatriju, paplašināt ambulatoro ārstniecību…

No valsts kases, nevis ārstniecības iestādes līdzekļiem tika izveidots stabilizācijas fonds, lai medicīnas darbiniekiem, kurus atbrīvoja no darba, izmaksātu kompensāciju. Līdz ar to slimnīcas, aizverot nodaļas, finansiāli necieta. Pirmajā gadā visas slimnīcas, kur aizvērās 
ķirurģijas nodaļas, saņēma apmēram 200 tūkstošus litu (40 tūkstoši latu), lai attīstītu jaunos pakalpojumus. Šogad arī piešķirsim, iespējams, nedaudz mazāk. Tā nav liela summa, bet rajona slimnīcai, lai izveidotu un uzturētu dienas stacionāru, tas ir pietiekami.

 

Tiesa, ne jau visi šo reformu pieņēma, tā radīja neapmierinātību pašvaldībās, slimnīcu administrācijās, arī slimnīcu personāls par to nebija iepriecināts, kritiska attieksme bija arī masu informācijas līdzekļiem.

 

Pēc reformas ir pagājis vairāk nekā pusotra gada, un tagad varu droši teikt, ka tā ir veiksmīgi pabeigta. Uzsvēršu, ka reformas mērķis nebija ekonomiskais efekts. Tās mērķis bija, lai cilvēki savlaikus saņemtu drošu un kvalitatīvu pakalpojumu. Pirms tam nereti bija tā, ka pacients ārstējas vienā slimnīcā, parādās sarežģījumi un tad viņu ved uz nākamo slimnīcu. Reformas mērķis bija – lai pacientu uzreiz aizved tur, kur viņu var ārstēt visefektīvāk.

Nostiprinājām arī ātro medicīnisko palīdzību – iegādājāmies jaunas automašīnas par papildus piešķirto finansējumu. Pacientu ar ātro palīdzību nogādā neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcā 50 kilometru rādiusā no viņa dzīvesvietas un pēc ārstēšanas ar slimnīcas transportu vai ātrās palīdzības mašīnu atved mājās par velti.

Reformas notiek arī farmācijas jomā. Mēs saskārāmies ar zāļu ražotāju un piegādātāju neizpratni, kad valdība pieņēma tiesību aktu, ka ārstiem receptēs (ar maziem objektīviem izņēmumiem) jāraksta tikai zāļu starptautiskais ķīmiskais nosaukums. Aptiekām par valsts līdzekļiem uzdāvinājām datorprogrammu, lai farmaceits ekrānā varētu redzēt dārgākās un lētākās attiecīgā ķīmiskā nosaukuma zāles. Pircējs monitorā redz, piemēram, 15 pozīcijas un cik katra maksā. Tiesa, ne jau visiem ārstiem patīk rakstīt ķīmisko nosaukumu, jo pirms tam daļa no viņiem bija saņēmuši pateicības dažādos veidos no ražotājiem un tirdzniecības pārstāvjiem par konkrētu medikamentu izrakstīšanu. Šī politika ļauj pacientiem ieekonomēt personīgos līdzekļus, iegādāties zāles par pieņemamām cenām, kā arī ieekonomēt slimokases naudu.

– Lietuvu bieži min kā labu piemēru, kur tiem, kas nemaksā nodokļus, ir jāārstējas par savu naudu. Latvijā vēl tikai spriež, ka tā vajadzētu. Vai te atkal palīdzēja jūsu iekšlietu ministra spējas?

– Lietuvā 1997. gadā ieviesa obligāto veselības apdrošināšanu. Tiesa, līdz 2010. gadam veselības nodoklis nebija atdalīts no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Kad veselības nodokli, kas ir 6%, sāka maksāt šķirti no 24% lielā iedzīvotāju ienākuma nodokļa, tas deva iespēju noskaidrot, kurš maksā un kurš nemaksā šo nodokli. Uzzinājām, ka ir daudz cilvēku, kas nodokli nemaksā, jo viņi nav oficiālās darba attiecībās.

 

Tika izveidoti reģistri, kur bija redzams, kuri cilvēki ir aizbraukuši no valsts, bezdarbnieki, kas, ja arī nesaņēma sociālo pabalstu, bija spiesti deklarēties tikai tādēļ, lai valsts apdrošinātu viņu veselību. Mēs ieguvām precīzu informāciju, piemēram, cik ir tādu bezdarbnieku, kuri nav reģistrējušies darba biržā un nesaņem pabalstu.

 

Sākumā bija pamatīgas diskusijas un neapmierinātība. Bet ar laiku cilvēki sāka saprast un sajust, ka nodoklis ir jāmaksā, jo pretējā gadījumā nebūs valsts obligātās veselības apdrošināšanas un par ārstēšanos būs lieli izdevumi no pašu kabatas, izņemot neatliekamo palīdzību. Ja nav pastāvīgu ienākumu, kā, piemēram, māksliniekiem vai dzejniekiem, tad katru mēnesi slimokasei ir jāsamaksā 72 liti (15 lati). Valsts obligātā apdrošināšana stājas spēkā tikai tad, ja šis maksājums ir bijis trīs mēnešus pēc kārtas. Ja nepieciešama operācija, bet cilvēks nav apdrošināts, viņš var samaksāt gada apdrošināšanas summu – ap 1800 litiem (367 latiem) – un saņemt visus ārstniecības pakalpojumus, kas nepieciešami.

Nesapratne vairāk bija no tiem, kas bija aizbraukuši no valsts. Reģistrā bija redzams, ka viņi nav nodokļu maksātāji un ir apdrošināti citā valstī. Bet daļa no viņiem, neraugoties, ka viņi tur strādā un ir apdrošināti, sāka maksāt tos 72 litus katru mēnesi, lai, atbraucot uz Lietuvu, būtu iespēja izmantot mūsu veselības aprūpes sistēmu. Sakārtots reģistrs deva stimulu iedzīvotājiem mainīt savu domāšanu – viņi saprata, ka nodokļi ir jāmaksā.

– Par cik lielu naudas summu bijušie nodokļu nemaksātāji papildināja veselības aprūpes budžetu? Mūsu ministre ļoti cer, ka budžets palielināsies par miljoniem latu, ka tad varēs samazināt gan rindas uz izmeklējumiem, gan arī palielināt ārstu algas.

– Nav iespējams sarēķināt, cik daudz jaunu nodokļu maksātāju parādījās no to vidus, kas iepriekš nemaksāja nodokļus. Galvenais taču ir, ka mainījās cilvēku domāšana par nodokļu maksāšanu.

– Kā ārsti reaģēja? Vai viņus neapgrūtināja tas, ka jāseko līdzi – ir vai nav nodokļu maksātājs?

– Visa informācija ir slimokasei un ārstniecības ie-stādes reģistratūrā, kur uzreiz redzams, vai slimnieks ir apdrošināts. Ārstiem ar to nav nekāda sakara.

Neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedz neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir vai nav apdrošināts. Ja salīdzina ar citām Eiropas Savienības valstīm, Lietuvā neatliekamā palīdzība ir pārāk liberāla un pārāk visaptveroša.

 

Daudzās Eiropas valstīs neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi netiek sniegti tik plašā apjomā kā pie mums. Šis jautājums ir jūtīgs, un, lai to sakārtotu, nedrīkst steigties, jo vienmēr pastāvēs jautājums, ka neatliekamā palīdzība ir mazāka, nekā tai vajadzētu būt.

 

– Cik ilgi jūsu valstī pacienti gaida rindās uz izmeklējumiem ar dārgu aparatūru un operācijām?

– Rindas, ilgākais, ir mēnesi vai divus. Piemēram, gūžu endoprotezēšanas rinda ir atkarīga no tā, kur tiek izdarīta operācija. Vienā no Viļņas slimnīcām strādā izcils ķirurgs, pie kura daudzi vēlas operēties, jo viņam ir liela darba pieredze. Pacienti nereti paši iegādājas protēzi, lai nebūtu jāgaida rindā. Tie, kas paši maksā par protēzi, pēc operācijas saņem kompensāciju – protēzes bāzes cenas apjomā.

Agrāk, lai izdarītu endoprotezēšanu, bija lielas rindas, bet, paplašinot ārstniecības iestāžu tīklu, kur veic šīs operācijas, protēze tiek ielikta divu trīs mēnešu laikā.

Esam saņēmuši lielas naudas summas no ES strukturālajiem fondiem, un arī valsts līdzekļi nepārtraukti tiek ieguldīti, lai Lietuvā būtu mūsdienīga medicīniskā aparatūra. Diemžēl nav tik daudz kvalificētu speciālistu, kā gribētos, kas spēj strādāt ar šo aparatūru. Tāpēc nereti, lai ar to izmeklētos, jāgaida mēnesis rindā. Bet tas attiecas tikai uz plānveida, nevis akūto slimnieku izmeklēšanu. Viņus izmeklē nekavējoties.

Arī uz zobu protezēšanu jāgaida rindā gads un ilgāk. Daļu kompensē no valsts budžeta. Pirms trim gadiem izmaksājamo summu samazinājām līdz 1600 litiem (326 latiem) gadā. Tiesa, ja cilvēkam pašam nav naudas, tad ir problēmas.

– Kā jūs uzskatāt, vai medicīnas budžets veiksmīgāk apsaimniekojas tad, kad nauda ir reģionālo slimokasu rokās, kā tas ir Lietuvā, vai centralizēti, kā tas ir Latvijā?

– Lietuvā ir piecas teritoriālās slimokases, kas pakļautas centrālajai slimokasei pie Veselības ministrijas.

 

Es atšķirībā no viena otra politiķa uzskatu, ka naudas efektīvai apsaimniekošanai tomēr labāka ir centralizētā sistēma. Slimokases ir pastāvīgas juridiskās vienības, un tās drīkst par vienu un to pašu ārstniecības pakalpojumu maksāt atšķirīgu cenu, līgumus ar ārstniecības iestādēm slēdz pēc dažādiem nosacījumiem. Tur ir pārāk daudz subjektīvisma.

 

Nākotnē būs jāpieņem diezgan radikāli lēmumi, kas prasīs diskusijas un kur gaidāma neapmierinātība un skaidrošana.

– Cik liels procents ārstu gadā aizbrauc labākos dzīves meklējumos?

– Speciālistu problēma sākas, ja gada laikā aizbrauc vairāk nekā 3% no visiem valstī strādājošajiem ārstiem. 2011. gadā Veselības ministrijā izziņas par kvalifikāciju izņēma vairāk nekā 3%. Tas bija saistīts ar darba tirgus atvēršanu Vācijā. Ministrijai nav informācijas, cik no viņiem patiešām aizbrauca. Šogad uzzināsim, vai šī tendence saglabājas vai ne.

Salīdzinot ar citām ES valstīm, Lietuvā nav lielu problēmu ar medicīnas speciālistu emigrāciju. Ne vienā vien attīstītajā ES valstī tās ir daudz izteiktākas. Bet tas nedod iespēju ieslīgt pašapmierinātībā. Situācija speciālistu jomā tiek kontrolēta, sākot no 2000. gada. Šogad tika palielināta studentu uzņemšana abās Lietuvas augstskolās, kur gatavo medicīnas speciālistus

Lietuvā trūkst ārstu reģionos, jo jaunie ārsti grib strādāt Viļņā. Neraugoties uz to, ka universitātes klīnikās algas ir divas un pat trīs reizes mazākas nekā reģionālajās slimnīcās. Pašvaldību vadītāji nereti sūdzas, ka trūkst ārstu. Es tad vaicāju – bet ko jūs esat izdarījuši, lai viņi būtu? Man patlaban nav nekāda juridiska pamata piespiest ārstus doties uz reģionālajām ārstniecības iestādēm. Tiesa, patlaban notiek diskusijas par to, kā valsts apmaksātās studijas universitātēs saistīt ar tiesību aktiem, kas noteiktu, ka tomēr kādu laiku obligāti ir jāstrādā tajās vietās, kur cilvēkiem ir nepieciešami medicīniskie pakalpojumi. Bet tam ir diezgan liela pretestība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+