Mobilā versija
+23.4°C
Jēkabs, Žaklīna
Otrdiena, 25. jūlijs, 2017
6. jūnijs, 2017
Drukāt

Oda mīlestībai un apēstam zirgam (2)

Publicitātes (Jāņa Deinata) fotoPublicitātes (Jāņa Deinata) foto

Izrāde ir stāsts par nepiepildītu mīlestību holeras laikā, kas abu varoņu – Olgas (Guna Zariņa) un Vladimira (Vilis Daudziņš) – dzīvi strauji pārvērš par izdzīvošanas eksperimentu absurdā valstī un pašus pārveido par ciniķiem, kuri vienīgie ir spējīgi šajos apstākļos izdzīvot.

Vladislava Nastavševa aizraušanās ar XX gs. krievu literatūras modernistiem ir dāvājusi JRT cienītājiem vēl vienu lielisku iestudējumu par inteliģences likteņiem mūsu neaptveramajā kaimiņvalstī pēc tā kolektīvā neprāta, kas “desmit dienās satricināja pasauli”. Šoreiz režisora uzmanības lokā ir nonācis viens no imažinistu spilgtākajiem pārstāvjiem Anatolijs Marienhofs ar savu “buržuāziskās mākslas pagrimuma produktu” – 1928. gadā Berlīnē pirmo reizi izdoto romānu “Ciniķi”. Starp citu, arī Aleksandrs Čaks savā laikā ir nedaudz ietekmējies no imažinistu dzejas, bet Josifs Brodskis Marienhofa darbu pat nosauca par labāko krievu moderno romānu un Olgas nāves skatu par vienu no skaistākajiem tā laika literatūrā. Protams, šodien to visu varētu uzskatīt par aizgājušu laikmetu raksturojošu mākslas parādību un mierīgi ierindot muzejisku vērtību klāstā, taču imažinistu manifestētā metode “atklāt dzīvi caur tēliem un tēlu ritmiku”, joprojām ir ļoti iedarbīgs izteiksmes līdzeklis, ar kuru dažādās mākslas sfērās iespējams piekļūt tam realitātes analogam, kas tieši un netieši ietekmē cilvēka dvēseles un gara dzīvi. To itin labi var izmantot arī mūsdienu teātrī, vienīgi ar nosacījumu, ka izrādes veidotāji izprot izvēlētā darba struktūru veidojošos paņēmienus un prot tos radoši izmantot saviem nolūkiem. Nastavševs prot, turklāt dara to uz skatuves vērienīgi un izsmalcināti vienlaikus.

Izrāde sākas ar visai iemīļotu Vladimira nodarbošanos – putekļu notraukšanu no izsvaidītiem grāmatu sējumiem pie milzīga ozolkoka galda ar grebtām kājām, kas iestudējumā kalpo par “skatuvi uz skatuves”. Var tikai apskaust Monikas Pormales spēju radīt scenogrāfiskajā telpā funkcionāli daudznozīmīgu objektu, kas ļauj režisoram sakoncentrēt ap sevi un uz sevis visu personāžu darbību un pārvērst to tēlainu ainiņu kolāžā. Ir pagājis gads pēc proletāriskās revolūcijas Krievijā, vecā kārtība ir pilnībā sagrauta, cilvēki stāv garās rindās un drudžaini izpērk pēdējos pārtikas produktus un visā Maskavā tikai ar milzu pūlēm ir atrodamas baltas rozes. Vladimirs ar maigu ironiju stāsta par to Olgai, un, kā inteliģents cilvēks, slēpdams savas jūtas smalkā retorikas plīvurī, piedāvā tai kļūt par viņa sievu. Olga, atjokodamās ar tuvojošos ziemu, malkas trūkumu un salšanu, guļot vienai, piekrīt.

Tā sākas stāsts par nepiepildītu mīlestību holeras laikā, kas abu varoņu dzīvi strauji pārvērš par izdzīvošanas eksperimentu absurdā valstī un pašus pārveido par ciniķiem, kuri vienīgie ir spējīgi šajos apstākļos izdzīvot. Proletāriskā diktatūra ir sagrāvusi visus agrākos ideālus, boļševiku radītajā haosā augstākās vērtības ir zaudējušas savu vērtību, no tumšajām pažobelēm lien ārā zemiskums, bads spiež cilvēkus kļūt par barbariem un kanibāliem, un, kad pēdējie pilsētas ielās kritušie zirgi ir apēsti, liek tiem izdarīt izvēli, kas neatgriezeniski sakropļo dvēseli.

Viens no izrādes spēcīgākajiem tēliem šoreiz ir vienkāršs reproduktors uz galda, kurā ik pa brīdim atskan ziņas, paziņojumi un reklāmas. Palielināts skatuves fonā kā milzu teleskopam līdzīgs skaļrunis, kas savāc sevī visus pasaules trokšņus un piepilda ar tiem mūsu apziņu, šis reproduktors visu izrādes laiku notur skatītāja uztveri tajā asociāciju laukā, kurā reāli spiesti izdzīvot romāna varoņi.

Gunas Zariņas atzīstami veidotā Olga, pieradusi pie pārticības, sievišķīgas bezrūpības un noteiktām dzīves vērtībām, savu iekšējā sairuma neatgriezenisko procesu izrādē izdzīvo spilgtā kaleidoskopisku epizožu virtenē līdz pat traģiskajam finālam ar mulķīgi mugurkaulā iešauto lodi. Katra Olgas izvēle krāpt vīru ar mīļāko – vispirms ar Andra Keiša askētiskās līnijās ieskicēto Vladimira brāli un partijas funkcionāru Sergeju un pēcāk ar izmanīgo nepmani Dokučajevu kolorītā Jevgēnija Isajeva izpildījumā – ir mērķtiecīga un racionāli pārdomāta rīcība. Tā nesatur ne ļaunprātīgus, ne tīšus centienus nodarīt pāri vai sagādāt ciešanas savam vīram, pat otrādi – abās gultas afērās ir ietvertas rūpes par viņa izdzīvošanu, taču tās ir un paliek sīkas nodevības, kas sagrauž dvēseli, mīlestību un brīdī, kad parādās apjauta, ka dzīvē vairs nav nekā svarīgāka par ķiršu liķiera konfekti, ļauj Olgai izšķirties par pašnāvību.

Vilis Daudziņš uz skatuves ir atveidojis tik daudz dažādus intelektuāļus, ka vienmēr nākas pabrīnīties, kur viņš rod jaunu materiālu saviem meistarīgi veidotajiem tēliem. Arī Vladimirs šajā ziņā nav izņēmums – aktiera radītais tipāžs gan attiecīgam laikmetam raksturīgās, gan vispārcilvēciskās izpausmēs ir īsts XX gs. sākuma intelektuālis. Vladimirs lielākoties runā, lai klausītos pats sevi, viņa domas pavediens ir nevainojami argumentēts un bal­stīts milzīgā faktu klāstā. Viņš labi zina, ka to nespēs satvert ne Sergejs, ne Dokučajevs, bet novērtēs Olga un apbrīnos Marfuša, un tas viņam sagādā prieku. Inteliģentais narcisms ir viena no Vladimira personības būtiskākajām sastāvdaļām, jo viņš apzinās savas spējas ieraudzīt dziļākas sakarības visapkārt notiekošajā, taču aiz tā slēpjas pavājš, bezpalīdzīgs un izmisis cilvēks, kam nav kur aizbēgt. Ja nebūtu Olgas un nāktos grauzt tos pašus kritušo zirgu kaulus, lai izdzīvotu, viņš iecerēto pašnāvību, visticamāk, arī izdarītu, jo dzīve šajā valstī ir zaudējusi jebkādus mērķus. Nav vairs rodamas atbildes uz jautājumu “kāpēc”. Kāpēc dzīvē izzūd tādi jēdzieni kā mīlestība, godīgums, garīgums u.tml.?

Viss Vladimira stāsts romānā un tāpat arī izrādē atgādina intīmu dienasgrāmatu, kas apvienota ar vēsturisku hroniku. Pilnestīgāku to, iespējams, padarītu viena dramaturga klātesamība, taču arī tagad katrs kolektīvi izvēlētais ieraksts ar režisora palīdzību uz skatuves pārvēršas savdabīgi poetizētās spēles epizodēs, kurās prāts nav atdalīts no sirds imperatīviem. Kopā ar jūtīgi veidotu muzikālo partitūru, kuras ritmisko pusi nodrošina uz skatuves esošais bundzinieks, šī vizualizētā dienasgrāmata iegulst publikas uztverē kā vēl viena izmisīga un skumja oda cilvēka alkām pēc mīlestības, kas tik bieži izplēn apkārtējās dzīves bezjēdzīgajā troksnī.

 

UZZIŅA

Anatolijs Marienhofs, “Ciniķi”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē

Režisors: Vladislavs Nastavševs, scenogrāfija – Monika Pormale, kostīmi – Rūta Kuplā, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš, mūzika – Toms Auniņš, Vladislavs Nastavševs, Otto Auniņš, sitaminstrumenti – Varis Piņķis.

Lomās: Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Andris Keišs, Jevgēnijs Isajevs, Āris Matesovičs, Liena Šmukste, Varis Piņķis.
Nākamās izrādes: 6., 10., 11. jūnijā.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Ineta: “Nastavševa augstās prasības pret sevi, aktieriem un, kas jāņem vērā, arī skatītājiem, ir “Ciniķu” spožums un posts. Izrāde nav “fast food” nogurušiem prātiem, tāpēc noteikti nebūs kases grāvējs. Ļoti reti apskatītais posms Padomju Krievijas vēsturē – lielais bads no vecās (nosacīti) inteliģences ciniķu pārīša (Daudziņš, Zariņa) skatpunkta tomēr lika vilkt paralēles ar mūsdienām šeit un tagad, sevišķi, ja atceramies neseno režisora sarkastisko attieksmi pret informatīvās telpas, mediju ietekmi uz tautas prātiem “Cerību ezerā”. Arī “Ciniķos” centrāli un visai nospiedoši darbojas radio rupors, kuru Daudziņa Vladimirs vēl mēģina izslēgt, bet Zariņas Olga gan “pārēdas” līdz aizcietējumam, gan neatlaiž pat seksa ainās, gan aiziet no dzīves tā apskāvienos… Un vēl un vēl ļoti daudz veiksmīgu alegoriju. Žetons par jaunās buržuāzijas dzimšanu un seksa ainām! Īpaši veiksmīga scenogrāfija un tērpi.”

Guna: “Lieliska izrāde. Daudziņš ir nepārspējams. Guna Zariņa arī, kā vienmēr. Scenogrāfija izcila, nav nevienas nejaušības vai nepārdomāta momenta. Pašas beigas gan nedaudz garlaicīgas, bet ir ļoti labi, ka divi starpbrīži, smacīgajā JRT zālē daudz vieglāk izturēt. Paldies režisoram par kārtējo izcilo darbu!”

jrt.lv

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Un tā ir recenzija? Pliks atstāstījums.

  2. Lieliski, paldies 🙂

Filmas "Četri balti krekli" piecdesmitgadē rādīs tās atjaunoto versiju27. jūlijā Rīgas Doma dārzā ar Rolanda Kalniņa filmas "Četri balti krekli / Elpojiet dziļi..." atjaunotās kopijas pirmizrādi noslēgsies brīvdabas kinoseansu programma "Četri balti vakari".
Draugiem Facebook Twitter Google+