Latvijā
Rīga

Pieminekli pretošanās kustībai – jau 2020. gadā? 11


Vieta piemineklim, kas godinātu visu veidu un dažādu laiku cīnītājus par Latvijas valstiskuma atjaunošanu, jau nolūkota Daugavas krastā, iepretim LNB ēkai. Piemineklis ierēķināts arī Mūkusalas krastmalas revitalizācijas plānos.
Vieta piemineklim, kas godinātu visu veidu un dažādu laiku cīnītājus par Latvijas valstiskuma atjaunošanu, jau nolūkota Daugavas krastā, iepretim LNB ēkai. Piemineklis ierēķināts arī Mūkusalas krastmalas revitalizācijas plānos.
Foto – Dainis Bušmanis

“Latvijas 100 gadu jubilejas tuvums ir īstais laiks, lai pateiktos cīnītājiem par Latvijas neatkarības atjaunošanu un atstātu nākotnei pieminekli, kas atgādinātu, ka arī visgrūtākajos ap­stākļos iespējams stāvēt par savu valsti un tautu,” saka Latvijas Centrālās padomes (LCP) piemiņas fonda valdes loceklis Jurģis Klotiņš. Tāpēc fonds iecerējis līdz 2020. gadam Daugavas kreisajā krastā iepretim Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkai uzstādīt nacionālajai pretošanās kustībai veltītu pieminekli. Metu konkursu tam paredzēts izsludināt jau šoruden.

Preses konferencē Klotiņš apgalvoja, ka fonda idejai esot daudz atbalstītāju, un starp tiem nosauca Kara muzeja vēsturnieci Ievu Kvāli, mākslinieku Edgaru Simu, kā arī advokātu, Jaunās konservatīvās partijas priekšsēdētāju Jāni Bordānu. Zālē klausījās arī Nacionālās apvienības pārstāvis Einārs Cilin­skis. Kā Bordāns, tā Cilin­skis pieskaitāmi politiķiem, kuri jau iepriekšējos gados izrādījuši interesi par pieminekli pretošanās kustībai vārda plašākajā nozīmē – no 1940./41. gada līdz pat 1991. gadam. Arī LNB vadība pieminekļa nepieciešamībai piekrīt. “Mēs būtu lepni, ja bibliotēkas apkārtnē vai tiešā tuvumā paceltos šāds piemineklis. Mēs to noteikti atbalstām,” izteicās LNB direktors Andris Vilks. Cik zināms, līdzīgās domās ir Rīgas domes Pieminekļu padome un Pilsētas attīstības departaments, kas jau iekļāvis pieminekļa priekšlikumu Mūkusalas krastmalas revitalizācijas plānos.

LCP piemiņas fonds līdz šim bija pazīstams kā 1944. gada 17. martā parakstītā LCP Memoranda piemiņas pasākumu rīkotājs un šā dokumenta popularizētājs. Arī šogad 17. martā paredzēta piemiņas plāksnes atklāšana Torņakalna ielā 15, pie mājas, kurā 1943. gada 13. augustā nodibināta LCP. Pēc tam notiks konference Saeimā, sveču aizdegšana pie Brīvības pieminekļa un koncerts Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Kā zināms, memorandu vācu okupācijas apstākļos jurista Konstantīna Čakstes vadībā parakstīja 188 Latvijas sabiedrībā autoritatīvas personas. Dokumentā tika pieprasīta Latvijas valstiskuma atjaunošana. Memorands, tāpat kā pati LCP, ir viens no pretošanās kustības simboliem. Kopš 2009. gada Memorands iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.


Vēsturnieks Uldis Nei­burgs, sniegdams pieminekļa idejas vēsturisko pamatojumu, aicināja neatkārtot kļūdas, kādas tika pieļautas pirms 15 gadiem, kad monumenta uzstādīšanu centās panākt iniciatīvas grupa, kas popularizēja viedokli, ka pretestības kustības iemiesojums bijis teju vienīgi LCP un Konstantīns Čakste, kas bija aplams priekšstats. Daudziem vēl labā atmiņā 21. gadsimta sākuma bēdīgā epopeja ar toreizējā Latvijas Pirmās partijas politiķa, dzejnieka Jāņa Petera un advokāta Andra Grūtupa virzīto projektu – pieminekli LCP priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem Rīgas centrā. Toreiz iecerei pievienojās politiskās un ekonomiskās prominences, kas bija viens no faktoriem, kamdēļ sabiedrība šo projektu nepieņēma, jo palika iespaids, ka “aprindas” no tā vēlas izsist politisku kapitālu. Turklāt iniciatori stūrgalvīgi uzstāja uz pieminekļa likšanu tikai un vienīgi Brīvības bulvārī iepretim Ministru kabinetam – tur, kur agrāk stāvēja Vladimira Iļjiča Ļeņina tēls. Arī tas daudzus noskaņoja pret. Projekts ieilga (piemineklim vajadzēja būt gatavam 2005. gadā) un beigu beigās “nogrima”.

Šoreiz piemiņas vieta neaprobežosies tikai ar Čakstes personību. Tai jāgodina visi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, kurus vadījusi vēlme atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti – tur ietilpst pretestības izpausmes PSRS okupācijas varai 1940. gadā, latviešu diplomāti Rietumos, LCP, kurelieši, nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, skolu jaunatnes slepenās organizācijas, individuālie pretpadomju akciju rīkotāji, disidenti – tādi kā Gunārs Astra un Lidija Doroņina-Lasmane, un visbeidzot helsinkieši un atmodas sākums. “Mums ir daudz piemiņas vietu deportētajiem, holokausta upuriem, taču nav tautu vienojošas piemiņas vietas cīnītājiem par Latvijas neatkarību,” uzsvēra Neiburgs.

LCP piemiņas fonda pārstāvji sola, ka 2017. gada gaitā pieminekļa ideja tikšot apspriesta atklātās sabiedriskās diskusijās, piedaloties vēsturniekiem un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, lai izkristalizētos, kādu pieminekli sabiedrība gribētu redzēt. Jautāts, vai nebaidās no strīdiem, Jurģis Klotiņš pauda cerību, ka tiks atrasti elementi, kas ļaus kādā simbolā apvienot visu laiku un visu veidu nacionālās pretošanās kustības. Arī Neiburga ieskatā atšķirībā no Grūtupa gadījuma, šoreiz piedāvājums sabiedrībai varētu būt labāk saprotams un pieņemams: “Tas jau ir tīri arhitektoniski tēlniecisks jautājums profesionāļiem, vai tā būs 21. gadsimta māksla vai arī atpazīstama pretošanās kustības tēlu grupa, vai kāds vienojošs simbols. Tas ir diskusijas jautājums, un galvenais, lai šī diskusija būtu.” Fonds solās gaidāmajā konkursā tēlniekiem nekādus šaurus idejiskos rāmjus nelikt, ļaujot brīvi izpausties.

Naudas projekta īstenošanai gan pagaidām nav. To vāks ziedojumos. Ceram, ka nepiepildīsies nu jau nelaiķa Andra Grūtupa vārdi, kurus viņš 2013. gada februārī sacīja intervijā šo rindu autoram:

“Skaidrs, ka (..) bez naudas tur nekas nav darāms. Saziedot to nevar. Saziedot var pāris tūkstošus. Bet, tiklīdz parādīsies kādi Latvijas saimnieciskie darbinieki, tā atkal kādam kaut kas nebūs labi. Demokrātijas apstākļos latvieši laikam nespēj ne par ko vienoties.” Jāatgādina, ka Grūtupa kunga rīcībā toreiz bija 187 000 latu (ap 266 000 eiro) un ar tiem nepietika.

LA.lv