Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. oktobris, 2012
Drukāt

Purvu takas – iespēja baudīt vēlo rudeni

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Rudens krāsas un noskaņas var izjust ne tikai tradicionālajās skaisto skatu vietās, bet arī purvos, kur pirms aizlidošanas skan dzērvju grūtsirdīgās balsis un dabas gleznas veido dažādu zaļo un sarkano toņu sūnas kopā ar priedīšu un mākoņu atspulgiem akaču ezeriņos.


 

Labiekārtotu purva taku Latvijā netrūkst, taču, dodoties ceļā, vēlams līdzi paņemt gumijas zābakus, GPS, uzlādētu mobilo tālruni, sērkociņus un kādu avīzi iekuram gadījumā, ja tomēr apmaldāties un saviem spēkiem netiekat no plašajiem purvu masīviem laukā. Tas ir tikai draudzīgs brīdinājums, jo šogad no purviem bez glābēju palīdzības ārā nav tikuši vairāki pieredzējuši ogotāji, Ķemeru tīrelī kāda sirmgalve pat gājusi bojā. Pilnīgi droši – dienā, nenokāpjot no laipām, purvā apmaldīties grūti, vienmēr pa to pašu ceļu jāatgriežas atpakaļ vai arī jāiet tikai uz priekšu, ja iekārtota apļveida taka kā vienā no Rīgai tuvākajiem purviem Cenu tīrelī, kas atrodas Mār-upes un Babītes pagastos.

Cenas tīrelis ir dabas liegums, kur viens takas posms ved garām mazām saliņām bagātajam Skaistezeram, – tur atelpai ierīkota neliela platforma. Taka ir piecus kilometrus gara, pusceļā var uzkāpt 12 metrus augstajā skatu tornī, lai pavērtos uz purva ainavu, kurā samanāmas sena ceļa aprises. Šis ceļš izbūvēts Pirmā pasaules kara laikā militārās tehnikas un armijas vienību pārvietošanās vajadzībām un saukts par Novgorodas jeb strēlnieku ceļu, kas atpazīstams pēc purva ainavai neraksturīgi lielu koku alejas. Taču doties pa to nav ieteicams, jo, gadiem ritot, ārējo apstākļu ietekmē ceļš ir ievērojami cietis un kļuvis nedrošs. Skatu torņa pakājē atjaunots vien 20 – 30 metrus garš kara ceļa posms, lai tūristi varētu iepazīties ar agrāko laiku militārās būvniecības specifiku.

Viena no garākajām takām (12 km) ir Sedas purva dabas taka, kuras iziešanai jārēķinās ar visu īso rudens dienu. Pārgājienu var sākt gan no Sedas pilsētas, gan Jērcēnu puses, sekojot norādei uz Kaņepju ozolu (pēc tam 1. V-veida krustojumā pa labi), tad Strenču novada domē jāsaņem iebraukšanas atļauja, citādi kājām būs ejami papildus vēl divi kilometri.

Taka atgādina astoņnieku, kura lielākais loks ejams no Sedas puses (8 km), kur ir arī informācijas stends un skatu platforma. Iespējams, izdosies ieraudzīt zosu barus, kas pirms došanās uz dienvidiem purvā barojas, krājot spēkus tālajam ceļam. Novērojumi liecina, ka šogad gājputni vēl nesteidzas pamest Latviju, lido zemu, kas norāda uz garu un samērā siltu rudeni. Sedas purvs ir izcila putnu aizsardzības teritorija, te ligzdo vairāk nekā 100 sugu. Interesanti būs skatīt kūdras ieguves laukus, applūdinātos izstrādātos karjerus, meliorācijas sistēmas un šaursliežu dzelzceļu, pa kura atzariem iespējams izbraukāties strādnieku vilciena vagonā. Pie viena der apskatīt arī Sedas pilsētu – savā veidā unikālu pagājušā gadsimta 50. – 60. gadu pilsētbūvniecības paraugu, kas tapusi kūdras ieguvē nodarbināto strādnieku vajadzībām.

Lielākais Latvijas purvs Teiči (~ 16 tūkstoši ha Madonas, Varakļānu un Krustpils novados) apmeklējams tikai līdz 31. oktobrim gida pavadībā vai īpaši saskaņojot ar rezervāta administrāciju, kas atrodas Ļaudonā (tālr. 64807201). Bez akačiem un lāmām Teiču purvā ir 18 ezeri, tostarp lielākie – Kurtavas, Pieslaista un Mindaukas. Tūristu ērtībām rezervāta regulējamā režīma zonā izveidota izziņas taka un vairāki skatu torņi, ekskursijai jāieplāno vismaz trīs stundas.

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā Rūjienas novada Jeru pagastā atrodas Oleru purvs. Tur ierīkota ap kilometru gara taka, kas ved cauri melnalkšņu dumbrājam uz skatu torni purva malā. Pa ceļam apskatāma nokaltusī Nāzara priede, pie kuras nošauts 1905. gada revolucionārs, slīkšņa ar puplakšiem un cūkaušiem. Lai atrastu takas sākumu, no Rencēnu–Rūjienas ceļa jānogriežas uz Oleru muižu. 
purvataka_Bekmanis_11

Lubāna mitrājā starp ezeru un Orenīšu dīķiem izveidota apmēram 800 metrus gara laipu taka gar staigno Teirumnieku ezera krastu, kur var iepazīt augstajam (sūnu) purvam raksturīgos augus un priedulāju. Takas sākumā ir labiekārtota ugunskura vieta, beigās – atpūtas vieta ar soliņiem, pa meža celiņiem iespējams apmest loku apkārt ezeram arī ar divriteni.

Viena no jaunākajām takām (2007) – Vasenieku purva laipa – meklējama Stiklu purvu masīvā, braucot pa Ventspils–Dundagas ceļu posmā Blāzma–Stikli. Te četru kilometru garumā iespējams salīdzināt dabisko purvu ar sīkkrūmiem apaugušiem ciņiem un meliorācijas grāvjiem sarakņāto, cilvēku darbības degradēto purva daļu, kā arī izbaudīt iešanu pa kūdras slāni, kas līgani šūpojas zem kājām. Purvā atrodas sešus metrus augsts skatu tornis, atpūtas vieta takas sākumā nav piemērota ugunskuru kurināšanai.

Kurzemē pie interesantākajām minama arī Dunikas taka Rucavas novadā, kas uzskatāma par garāko purva laipu taku Eiropā (6 km) un stiepjas pāri Tīrpurvam. Pa ceļam apskatāma Latvijā vienīgā Luknas skābaržu tīraudze. Tā ir vairāk nekā 130 gadus veca, un koku augstums sasniedzis vidēji 25 metrus.

Viena no retajām purva takām, pa kuru iespējams pārvietoties ar bērnu ratiņiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ir Kalnansu pastaigu taka Kuldīgas novada Kabiles pagastā, kur purvs atrodas ap 90 metrus virs jūras līmeņa.

Diemžēl vismaz līdz nākamajam gadam joprojām slēgta viena no Rīgai tuvākajām un ceļotāju iecienītākajām purva takām – Ķemeru Lielā tīreļa taka. Iepriekšējā laipa savu laiku ir nokalpojusi, bet finansējuma piesaiste jauna dēļu klāja izbūvei aizkavējusies. Protams, aizslēdzamus vārtus priekšā takai neviens nav ierīkojis, taču brīdinājuma zīmju neievērošana var beigties ar izbīli un kāju samērcēšanu.

Tomēr Ķemeru nacionālajā parkā iespējams izstaigāt vēl divas citas takas. Slokas ezera taka pirms četriem gadiem būtiski paplašināta un papildināta ar informācijas stendiem par ezera apkaimes dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām. Takas loka garums ir aptuveni trīs kilometri, kuros apskatāms sēravots, mitrie meži pie Vēršupītes, lielais akmens un vairāki purva ezeriņi. Takas sākumā paredzēta vieta auto novietošanai un piknikam, uzbūvēts peldošs skatu tornis (7 m), no kura labi pārredzams Slokas ezers. Savukārt Raganu purva taka (800 m) ļauj iepazīt unikālu biotopu – sēravotu izplūdes vietu, kur izveidojušies sēra baktēriju nogulsnēm piesātināti purva ezeriņi ar specifisko sērūdeņraža smaržu.

 

Vērts apskatīt

Ložmetējkalns Tīreļpurvā – viens no vislabāk saglabātajiem Pirmā pasaules kara kauju laukiem Eiropā, kur notikušas leģendārās Ziemassvētku kaujas ar latviešu strēlnieku piedalīšanos.

Kaņepju ozols (apkārtmērs 9,4 m) – otrs resnākais dižozols Latvijā un Baltijā. Atrodas 1,4 km no Jērcēnu centra pie Kaņepju mājām. Tam ir milzīgs dobums, kurā vienlaikus iespējams atrasties astoņiem cilvēkiem. Pēc dendrologu aprēķiniem, ozola vecums varētu būt ap 800 gadu. Pirms vairākiem gadiem tajā iespēra zibens, tagad koks sācis palēnām atdzīvoties.

Strenču krāces veido vairākos Gaujas posmos noslāņojušies lieli laukakmeņi aptuveni 2,7 km lejpus pilsētas. Krācēm ir seši atsevišķi sliekšņi ar kopējo kritumu 4,5 metri.

Vēstule priedē, kas aug Valmieras–Valkas šosejas malā netālu no pagrieziena uz Sedu. Tās stumbrā iegriezts teksts: “Nāc, mīļotā meiten, līdzi cīniņā, ņem nāvīgo asmeni rociņā. Mēs daudz cietuši strādnieki.” Iespējams, ka ieraksts tapis revolucionāro notikumu iespaidā no 1905. līdz 1918. gadam.

Siksala (minerālzemes sala Teiču purvā) – 17. gs. no Krievijas izsūtīto vecticībnieku apmetnes vieta, kur joprojām ir četras apdzīvotas viensētas un nelieli vecticībnieku kapi.

Oleru muiža (18. gs. beigas) Rūjienas novada Jeru pagastā. Celta agrīnā klasicisma stilā ar mūra ēkām, kas novietotas ap parādes pagalmu. Pie tās neliels parks, jo vecie stādījumi vētrās izpostīti. Kungu mājā saglabājusies lielākā daļa sienu gleznojumu, tostarp vērtīga “gleznu galerija” – uz sienām gleznotas iluzoras gleznas rāmjos. Pēc 2000. gadā notikušā ugunsgrēka kungu māja tiek palēnām atjaunota. Privātīpašums, bet ceļotājiem pieejams.

Usmas ezers, kurā atrodas otrais Eiropā vecākais dabas rezervāts – Moricsala (1912).

Ovišu bāka – vecākā jo-projām darbojošā navigācijas būve Latvijā, celta 1814. gadā. Ārējā akmens–mūra torņa diametrs ir 11,5 m, iekšējā – 3,5 m. Torņa augstums 29,6 m, laternas augstums – 6 m, tā izgatavota Sotera firmā Francijā. Balta gaisma laternā iedegas reizi 7,5 sekundēs.

Mini zoodārzs (Usmas pag. “Lejniekos”, Desuciemā). Tajā apskatāmi dažādi mājdzīvnieki, Šetlandes poniji, baibaki, peruāņu minicūkas, Jakobīnes baloži, pāvi, fazāni un citas eksotisku dzīvnieku un putnu sugas.

Kabiles muižas ansamblis (Kuldīgas novadā). Baltās zāles retais rokoko stila interjers veidots baronu fon Bēru valdīšanas laikā (1687 – 1810). Pie muižas ir labiekārtots parks ar soliņiem un pastaigu takām.

Sēravota paviljons “Ķirzaciņa” netālu no bēdīgi slavenās viesnīcas “Ķemeri”. Granīta skulptūras pakājē esošā avota ūdens ir dzerams, bet specifiskās smaržas un garšas dēļ vairāk tiek ieteikts sejas un roku noskalošanai.

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+