Latvijā
Sabiedrība

Lielā Piektdiena ir saistīta ar jautājumu, kāda ir mana patiesā situācija? 16


Ralfs Kokins
Ralfs Kokins
Foto – Timurs Subhankulovs

Jelgavas Jāņa baznīcas Svētās vienības draudzes mācītājs teoloģijas doktors Ralfs Kokins savulaik ir vadījis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un ir viens no 14 mācītājiem, kuri nesen parakstīja aicinājumu sabiedrībai pievērst uzmanību problēmām luteriskajā baznīcā. Sarunā pirms Lieldienām izvaicāju mācītāju gan par norisēm sabiedrībā un baznīcā, gan Lieldienu nozīmi.

 

Kāpēc baznīcā vadzis bija tik pilns, ka lūza, un tapa aicinājums luterticīgajiem, kuriem LELB pieskaita vairāk nekā septiņsimt tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, un visai sabiedrībai?

R. Kokins: Parakstīju mācītāju aicinājumu, jo redzēju – kaut kas vairs nav kārtībā ar attiecībām amatbrāļu starpā. Dzīvojam laikā, kad informācijas jau ir sen par daudz un notikumi norisinās tik strauji, ka nevaram pagūt lāgā tiem sekot, kur nu vēl izvērtēt vai sistematizēt. Veidojas reakcija “es labāk gribu turēties pretī pārmaiņām”. Taču ļoti jādomā līdzi, kā izturamies cits pret citu, kā veidojam spriedumus par notiekošo, par cita cilvēka uzskatiem, pozīciju. Cilvēku attiecībās un arī baznīcas amatbrāļu attiecībās sāk dominēt tāda neiecietība un pat agresivitāte, ka esam gatavi cits citu tiesāt, “ielikt kastītēs”, pat dēmonizēt, nemaz neaprunājoties, neiedziļinoties. Tas nav tikai baznīcā, bet ir vērojams arī visā mūsu sabiedrībā. Daudzi ir noskrējušies, ir uz izdegšanas robežas.

Mums trūkst kvalitatīva laika būt kopā, uzklausīt, iedziļināties. Ritms ir tik steidzīgs, ka izraisa paviršību un virspusējību.

 

Lutera draudzes rīkotajā diskusijā vairākkārt pieminēja Jura Rubeņa grāmatu “Viņš un viņa”. Mani pārsteidza, ka daļa Rīgas mācītāju konventa ir vērsušies pret grāmatas autoru Juri Rubeni, nevis pret Kristīgā radio vadītāju, kurš publiski tika aicinājis uz tādu barbarismu kā šīs grāmatas dedzināšana.

Cilvēkiem ir milzīga vēlme citam citu tiesāt un izvērtēt. Bet Svētie Raksti māca raudzīties uz sevi, savu dzīvi, rīcību. Tā vietā, lai tiesātu, mums vajadzētu paskatīties citam uz citu ar mīlestību. Tas jauki skan, bet praktiski nav tik viegli izdarāms.

Negribētos, ka luteriskā baznīca šeit sadalītos divās daļās, kurā viens ar otru nerunā vai viens otru mēģinātu atspēkot un apkarot. Ja cilvēki sāk cits citu uzlūkot no intelektuālas arogances vai arī no kādām svētulības pozīcijām, nekas cits neatliek kā visiem iesaistītajiem mazināt savu paštaisnību vai svētulību. Jāsāk sarunāties, un tas ir grūti jebkur. Labas sarunas sākums ir tāds, ka nebaidāmies būt tādi, kādi esam, un teikt patiesību.

Jau 25 gadus darbojos kā ordinēts mācītājs un no cilvēku savstarpējo attiecību samezglojumiem redzu, ka cilvēki neprot savstarpēji izrunāties; daudz uzsver savu taisnību un pieprasa no otra, bet maz ieklausās otrā. Mums jau visiem jāmācās gan dzīvot, gan sadzīvot.

 

Lutera draudze vēlējās sākt sarunu par norisēm baznīcā un baznīcas vietu sabiedrībā, un šī saruna jau esot atlikta desmit gadus. Kas tad ir mainījies? Un ko luteriskā baznīca kā tautas baznīca pēdējo gadu desmitu laikā ir devusi tautai?

Ienācu baznīcā astoņdesmito gadu pašās beigās. Kristīts esmu Rīgā, iesvētīja mani Tukumā sirmais prāvests Augusts Ālers. Pārgāju no eksaktajām zinātnēm uz universitātes Teoloģijas fakultāti un tiku ordinēts par mācītāju 1994. gadā, un, pirms aizbraucu uz tālākām studijām Heidelbergā, Vācijā, biju jau iesācis savu kalpošanu Ēdolē, Kuldīgā un Vārmē. Tolaik tā bija pilnīgi cita baznīca. Tajā bija vecās paaudzes mācītāji, starpkaru Latvijas laika profesori ar savu cilvēcisko stāju, gaišo inteliģenci.

Kopš tā laika ļoti daudz kas ir mainījies. Atceros to milzīgo degsmi, radošo gaisotni baznīcā. Toreiz bija maz no tās strukturālās sakārtotības, kāda ir tagad; maz bija noteikumu, neviens tur nekontrolēja, stingri nenoteica, neuzmanīja – vai tik tas ir saskaņā ar dogmatiku. Cilvēkiem vienkārši uzticējās. Draudzēs bija tik dažādi cilvēki, un katrs kalpoja pēc vislabākās sirdsapziņas. Cilvēki bija arī gatavāki mācīties, nevis iekapsulēties kādās pareizās pozīcijās. Tam bija ļoti labi augļi. Dvēseles nāca gaismā no visādiem tumšiem kaktiem! Uz draudzes namu sestdienas vakaros nāca cilvēki, metās ceļos, izsūdzēja grēkus, apņēmās sākt jaunu dzīvi. Beidza dzert, nodarboties ar reketu, vazāties apkārt.

Tagad ir tik daudz kas sakārtots. Jāatzīst, daudz kas ir labs, bet aiz visām strukturālām un citām reformām kaut kā ir noplakusi tā degsme un sirsnība. Tas ir jautājums par Svēto Garu, ko var arī pazaudēt aiz pareizībām, ārišķībām un rituāliem. Baznīcā ir mainīta satversme. Vecā, 1928. gada satversme, visādā ziņā bija briljanta, gluži kā mūsu valsts Sa­tversme. Tās skaidrie, luteriskie pamatprincipi deva lielāku teikšanu draudzēm. Tradicionāla luteriskajā baznīcā vienmēr ir bijusi sinodāli episkopāla sistēma, bet tagad mums ir vairāk episkopāli sinodāla, hierarhiski priesteriska, autoritatīva baznīca pēc Romas katoļu parauga. Domāju, ka mēs par maz jautājam, kādas konsekvences, kādi augļi ir kādām pārmaiņām vai darbībām, kā tas ietekmē visu sabiedrību, piemēram, demokrātiskos procesus.

 

Kas darbā bijis visgrūtākais?

Droši vien jau sastrādāties ar daudziem, tik dažādiem cilvēkiem. Manā draudzē ir latvieši, čigāni, poļi, vācieši, krievi, lietuvieši, vācieši, arī ļoti dažādu sociālo slāņu, politiskas pārliecības, izglītības un vecumu cilvēki, skatījumi uz vienām un tām pašām lietām mēdz būt pat ļoti atšķirīgi. Jāmēģina stāvēt pāri simpātijām, antipātijām un tamlīdzīgām lietām. Ir tik liela vērtība, ka regulāri varam sanākt kopā, lūgt Dievu latviešu valodā un piedzīvot kaut ko no Dieva ģimenes kopības.

Latvietim ir ļoti grūti ir dabūt kopā ticību ar reālo dzīvi, rīcību, attiecībām, atbildību. Nav lielas jēgas ticībai, ja to nedzīvo, ja tai atbilstoši nerīkojas. Kristietim ir jābūt godīgam un atbildīgam ikdienā, ir jāmaksā nodokļi, jābūt čaklam, jāmācās, jāattīstās, jāveicina labais. Tie ir luteriskās ētikas pamatprincipi.

Bet visgrūtāk ir pārdzīvot dažādas traģēdijas, piemēram, bērnu nāvi vai vardarbības strupceļus ģimenēs. Vai kliedzošas netaisnības, tā vienkāršā cilvēka bezspēcību, kad taisnība atkarīga no sociālā stāvokļa.

 

LELB Sinode nobalsoja par sieviešu ordinācijas aizliegumu, taču tagad, risinot jautājumu par īpašumtiesībām uz Pēterbaznīcu, rudenī tiek gatavota LELB ārkārtas Sinode, kurā lems par vācu draudzes uzņemšanu, kura sieviešu ordināciju atzīst…

Manuprāt, balsojums par sieviešu ordinācijas aizliegumu bija kļūda. Man ir sāpīgi, ka pēc pēdējās Sinodes, kurā daudzi mācītāji balsoja pret šo aizliegumu, teoloģisku argumentu vietā tika izplatīta apzināti melīga, nelietīga informācija, ka tie cilvēki, kas iestājas par sieviešu ordināciju, īstenībā esot par geju laulībām, Bībeles patiesību atmešanu, Kristus brīnumu apšaubīšanu – nu, “tie liberāļi, genderisti” utt. Brīnos, par ko cilvēki fantazē un nevar beigt domāt! Diez vai šīs informācijas izplatītāji apzinās, kādus negatīvus, destruktīvus procesus viņi ar to ir ierosinājuši sabiedrībā un apgrūtinājuši arī mācītāju kalpošanu – publiski apvainojot savus amatbrāļus lietās, kurus tie nekad nav atbalstījuši, par kurām nekādā veidā nav bijusi runa.

 

“LA” lasītājs Uldis Priede, zvanot redakcijai, sacīja: “Mani ir kristījis luterāņu mācītājs, gribu zināt, vai esmu pareizi vai nepareizi ticīgs, kur man vērsties?”

Ir Austrumu rita un Rietumu rita baznīcas. Ja cilvēks kristīts trīsvienīgā Dieva – Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, ar ūdeni, tad kristība ir spēkā neatkarīgi, kurā konfesijā un kurš mācītājs to darījis.

Tā ir kliedzoša kristietības problēma, ka dalāmies konfesijās un ceļam dažādus mūrus savā starpā līdz pat debesīm; katrs sēžam savā stūrī, lūdzam Dievu, uzskatot sevi par vissvētāko, vispareizāko, vienīgo īsteni ticīgo.

Taču, kamēr kristīgā baznīca ir sašķelta, cilvēki nav izlīguši, nebūs labi augļi. Dievs nenāk sašķeltā, sadalītā vidē.

Cik tad mēs, latvieši, pasaulē esam? Un mums ir divas luteriskās baznīcas – Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca un Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas, kuru savstarpējās attiecības vairs nav draudzīgas. Par kādu svētību tautai varam runāt, ja pat baznīcā vairs nevaram saprasties? Varbūt tā ir naiva cerība, bet man šķiet, ka Kristus ciešanu laiks varētu palīdzēt vest mūs pie atziņām, ka vienotība mūsu izdzīvošanas labad ir svarīgāka par sekundāriem teoloģiskiem principiem, pie kuriem turēties ar zobiem un nagiem.

 

Mums Lieldienu sakarā ir jādomā par sabiedrības atjaunošanos, par ikkatra atjaunošanos?

Pilnīgi pareizi. Kristietības būtība ir cilvēka pārtapšana par labāku cilvēku, kurš dzīvo to evaņģēlija cienīgo dzīvi. Šai pārtapšanai ļoti palīdzošs var būt Kristus ciešanu laiks, bet sevišķi jau nedēļa pirms Lieldienām. Šis laiks ir liela iespēja tīrīt sevi no visādiem netīrumiem, no visa tā, kas manu dzīvi dara slimu un nolemtu.

Zaļā Ceturtdiena ir īpaša reize, kad draudzei sanākt kopā un svinēt to notikumu, kad īsi pirms savām ciešanām Jēzus kopā ar saviem mācekļiem svinēja Pashā mielastu un iedibināja Svēto Vakarēdienu grēku piedošanai un viņa piemiņai.

Lielajā Piektdienā pieminam Kristus nāvi Golgātā pie krusta, un teoloģiskā nozīme ir tāda dziļa un ļoti skaista – Kristus ir cietis par mūsu grēkiem un miris mūsu vietā. Te izraisās ļoti daudz grūtu jautājumu. Man, piemēram, šķiet, ka es nemaz tik ļauns neesmu vai ka ar manu dzīvi viss ir kārtībā. Bet Lielā Piektdiena ir saistīta ar jautājumu, kāda ir mana patiesā situāciju, cik tālu es patiesībā esmu no Dieva un kādam ir jābūt tam milzīgajam bezdibenim starp mani un Dievu, ka Kristus manas glābšanas dēļ ir gājis tādā nāvē. Ko mēs darām ar patiesu, tik tīru, skaistu mīlestību… Svēto Rakstu pasvītrojums ir, ka Jēzus bija Dieva Dēls, viņš bija bez grēka, viņam nebija jāmirst. To viņš darīja mūsu labad.

Gatavas atbildes dabūt mūsdienās neko nenozīmē. Bet, ja pats iedziļinies šajos tekstos, izraisās tas lielais, grūtais jautājums: “Kāpēc Kristus par mani ir cietis un miris?”

Mēs runājam par divu veidu Dieva pieskārienu pasaules vēsturei: viņš ienāk pasaulē kā reāla vēsturiska persona un arī mūsu dzīvē, kas arī ir sava veida vēsture, kurā neizbēgams ir jautājums par tās jēgu un virzību.

Ir ļoti svarīgi atgādināt šīs pamatlietas: ko Dievs mūsu labā ir izdarījis un kas tagad ir jādara man, Dieva aicinājums ir saprotams ikvienam – vienkārši nāc pie Dieva, viņš tevi mīl. Nāc tāds, kāds tu esi – lai nāktu, tev nav jākļūst labākam, ticīgākam, svētākam, tas ir Dieva darbs, ja vien tu atnāksi, ja vien to gribēsi.

Lieldienas ir baznīcas gada lielākie svētki – Dievs Jēzu ir cēlis augšām no miroņiem, nāvei nav pēdējais vārds. Dievs šo uzvaru pār nāvi un ļaunumu dāvina arī mums; Kristus uzvarā ir uzvarēta arī mūsu nāve.

LA.lv