Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
9. augusts, 2016
Drukāt

Sandra Vensko: Redaktors ir grāmatas sargs (11)

Vensko

Sandra Vensko

Reiz kāds mākslinieks uz tumša krāsu laukuma savā gleznā bija piemirsis uzgleznot iecerēto puķi. Mākslinieks neapmulsa – puķi ielika vāzē un nolika to gleznai priekšā.

Ar tekstu ir savādāk, drukāts vārds nav puķe, ko ielikt vai izmest no grāmatas, pārvietot kā komatu pareizajā vietā. Izlasot iepriekšējā “Kultūrzīmju” numurā (2. augustā) publicēto Gunas Rozes viedokli “Vīnu ar ūdeni nešķaida”, varu piekrist autorei par redaktora lomu grāmatas tapšanā. Katra grāmata ir kultūras produkts, un lasītājs var izvērtēt, pirkt to un patērēt vai arī nepirkt un nepatērēt. Tomēr ir kāda būtiska nianse, ko ignorēt būtu vienkārši muļķīgi. Manuskripts pirms drukas ir jāsakārto, jāizlabo tek­stuālas neveiklības un elementāras pareizrakstības kļūdas.

Protams, ja autoram grāmata ir viņa mūža sapnis, neviens nevar liegt drukāt un izplatīt paša radīto darbu. Pieļauju, ka Guna Roze runā par literāta nevērību pret savu darbu. Mazāk – par nesapratni no autora puses, sak’, kas par literāro vīnu un kāpēc uzrakstīti teksti vēl būtu jāfiltrē.

Demokrātijai ir savas blaknes un pozitīvās puses. Katrs var veidot savu pasauli pēc saviem uzskatiem, literāts literātam var aizrādīt vai arī paklusēt. Taču bieži vien autoriem pietrūkst spējas palūkoties uz sevi no malas. Daudziem iesācējiem literatūrā, vispār mākslā, nav sveša aizvainotības sajūta. Tāpēc redaktora pienākumus vislabāk uzticēt kādam no malas, jo autoram nāksies uzklausīt arī kritiku, un tas ir sāpīgi. Literāts vaino literātu, nevis vēlreiz pārstrādā uzrakstīto. Teksts nav gluži tas pats, kas cilvēciskās attiecības, taču kādam kritika šķiet aizvainojoša, plūst zemtek­sti, intrigas, bakstīšana ar pirkstu otra acī, bet pa to laiku teksts jau sen aizpeldējis otrajā plānā. Latvijā katrā novadā ir autori, kuri paši cenšas iekļūt apritē ārpus sava reģiona. Un teksts, kas der nelielā tējas pēcpusdienā, tiekoties ar klausītājiem, izrādās, citiem nemaz nešķiet interesants! No otras puses, autors mēdz būt pašpietiekams, un neviens, kā jau rakstīju, nevar liegt otram cilvēkam nodarboties ar to, ko viņš vēlas.

Literātu vidē nereti valda uzskats – zinu, protu, nemāci mani, nesvītro nost visskaistāko teikumu! Tādas izjūtas izdzīvojis vai katrs rakstošs cilvēks, jo radīšanas brīdī autors mīl savu darbu tik ļoti, ka dažreiz objektivitāte zūd. Taču radītais ir kā tikko dzimis bērns – auklējams un sargājams. Ir jēga šo bērnu arī izaudzināt par gudru cilvēku. Tāpēc redaktors nepieciešams ikvienam rakstošam cilvēkam, ikvienai grāmatai.

Redaktors nevar piespiest autoru pārrakstīt absolūti visu tekstu un nekad netērē enerģiju, radot darbu literāta vietā. Taču redaktors var norādīt, ko tekstā atstāt tādu, lai teksts rezonētu, paliktu atmiņā – rindu, kādu domu, ideju. Vārdu sakot, nereti redaktors ir grāmatas sargs.

Atgriežoties pie grāmatas bez redaktora, pēc manām domām, ne bez vainas ir tie izdevēji, kuri, aicinot autorus no Latvijas novadiem publicēties, apvienoties, veidot novadu, pilsētu kopkrājumus, neatbild par saturu un kvalitāti.

Būtiski ir strādāt komandā – rakstnieks –redaktors–korektors. Lasītāji jau būs sapratuši, ka runāju par Gunas Rozes tekstā pieminētajiem pašizdevējiem jeb samizdatiem, kuriem autors dažreiz gauži nerūp.

Loģiski rodas jautājums – kāpēc tādas grāmatas vispār vajadzīgas, ja šie izdevumi neiekļūst tirdzniecības tīklā, neseko atzinība vai kritika. Gadās kuriozi, kad autors radījis neskaitāmas grāmatas, izbraukājis vai visu Latviju, bet novada katalogos nekādu ziņu par viņu nav. Tātad arī menedžments ir svarīgs. Katram izdevumam un katrai precei taču ir vērtība!

Nekāda altruisma, domāju, šajā grāmatu pašizdošanas nodarbē nav. Grāmatas bez redaktora ir kultūras produkts, ko rada pats autors, un pats arī šo preci izplata. Tāpēc dažreiz meklēt vīnu, kur tā nemaz nav, ir vairāk nekā naivi. Un te grēko ne tikai samizdatieši. Ne velti Latvijā joprojām trūkst nopietnas diskusijas par grāmatām, tekstiem un to piedāvāšanu nesakoptā veidā – bez redaktora un korektora acs.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Parasti tie, kuri neko paši nerada, cīnās par žanra tīrību.

  2. Labi, ja ir profesionāli redaktori, bet vienā otrā izdevniecībā redaktoru godā tādas kobras, kas raksta ar kļūdām, mīl jēlības un rupjus vārdus, salabo oriģināldarbu tā, ka nelabi metas. Pat nelasu savu grāmatu, nudien nelabi.

  3. Bet ko sacīt, ja redaktors salaiž tavu darbu galīgā sviestā, sāk pārveidot it kā pats būtu autors. Pat autors tad vairs nesaprot uzrakstītā saturu un jēgu.
    Bija man reiz tāds gadījums, kad vajadzēja meklēt redakcijas vadītāja iejaukšanos, jo arī viņš pats pārliecinājās, ka pārveidoto tekstu nav iespējams saprast.
    Tātad tāds var arī grāmatu padarīt nebaudāmu un pat nelietojamu.

    • Tamdēļ arī diskutēt vajag. Lai nav sviests. Tāpēc jau redaktors ir. Pilots ar nemāca konstruktoru un konstruktors pilotu neregulē, kā pacelties gaisā vai nokļūt galapunktā. Katrs zina, ko prot un dara vislabāk. Reāli tikai literatūra ir tā vide, kurā autoram jāpārtiek no citu samestā. Mākslās radošais cilvēks var nopelnīt ar pārdotajām gleznām, māla podiem, gobelēniem, komponētiem darbiem, scenārijiem, kā mākslinieks uz skatuves. Literāts nevar. Tamdēļ vērts diskutēt par redaktora noteicošo lomu kāda darba novešanā līdz mērķim- grāmatai.
      Kādam jābūt tekstam, ka pēc redaktora ravēšanas vairs savu darbu nevar atpazīt?

      • Padomju metode kultūras taisīšanā Atbildēt

        Visdabīgākā nāve ir dabīgā nāve. (Josef Švejk).

        Ar stumdīšanu un bakstīšanu vēl neviens ģēnijs nav izcepts.
        Ja bēniņos negriežas vajadzīgajā virzienā, tad jāļauj aiziet savu ceļu.

  4. Ja būs nopietna diskusija, baidos, Latvijā nebūs vispār rakstītāju.
    Labāk tā ap 1 – 2 % nopietnības – tik pat cik ir nopietnu lasītāju.

  5. Desmitniekā, Sandra!
    Iemīlēšanās ir akla un mēdz vest bezdibenī. Mīlestība ir gudra, vērtējoša un palīdz augt. Tas par autoriem, kuri iemīlējušies savos darbos. Tu raksti: jaunradīts darbs ir kā jaundzimušais. Tieši tā! Un autoram ir izvēle: ļaut lai šis brīnums savā vaļā aug uz ielas, vai lolot un skolot.
    Diskusijas par grāmatām un tekstiem patiešām ļoti trūkst. Bet domāju, ka no iemīlēšanās tas neglābs.

  6. kāpēc man neļauj pašam saņemt aukstā ūdens šaltis ?
    Pēc zināma skaita es pats mitēšos, ja līdzekļi neatļaus, jeb,
    ja būšu īpaši apmauts, novilkšu pēdējās bikses…
    Varbūt man vajaga nevis stutēt literatūras teorijas
    augstceltni, bet vienkārši pazīmēties brūteles vai biezo
    radu, kuri no tā visa neko nesajēdz(tāpat kā es!) priekšā ?
    Te man uzrodas vesels bars čukstītāju un bikstītāju – tur to
    tā vajag, te to nevajag (u.t.t.) !!!!
    Kas šie tādi ir par patiesības pēdējo instanci ?
    A,varbūt pēc 100 gadiem(ja vēl atradīs manu šedevru),
    izrādīsies, ka tas satur tāāādas daudznozīmības pērles…
    Nu, ne par ko nelasīšu tās teorijas(kā to nedara arī tie
    rediģētie), kaut nositiet !!! Nu, nu, nu…

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+