Kultūra

Arī varde var lidot. Saruna par Kristīnes Luīzes Avotiņas “Sapņu upi” 2

Foto – Timurs Subhankulovs

Šodien izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” atklās unikālu multimediālu gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādi “Sapņu upe” – mākslinieces spilgtāko darbu retrospekciju. Tās īpašā noskaņa tiks panākta, lietojot kustības, skaņas, gaismas, animācijas efektus un mūsdienu digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas. Izstādi veidojuši idejas autore Sandra Jonāne, režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns, scenogrāfs Didzis Jaunzems un skaņu mākslinieks Uģis Vītiņš.

“Multimediāls ekspozīcijas risinājums nav nejaušs – inspirācija tam iegūta, apmeklējot starptautisko multimediju izstādi “VGA exhibition/Van Gogh Alive” Izraēlā. Jaunās tehnoloģijas ļauj paraudzīties uz klasisko glezniecību no cita skatpunkta, atklāt to caur jauno emocionālās un vizuālās uztveres prizmu. Šķita, ka daudziem būs aizraujoši līdzīgā veidā palūkoties uz mūsu mākslinieku darbiem. Gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas spilgtā tēlu pasaule – ziedi, upes, putnu spārni – aizvedīs īstā sapņu pasaulē,” saka idejas autore, kuratore Sandra Jonāne.

Ar mākslinieci Kristīni Luīzi Avotiņu tiekamies viņas mājās un darbnīcā K. Barona ielā, kur atrodas arī glezna ar nosaukumu tāpat kā izstādei “Sapņu upe”.

– Šī izstāde Rīgas māk­slas telpā šķiet, būs gan īpatna, gan īpaša…

K. L. Avotiņa: – Jā, multimediāla, bez nevienas reālas gleznas pie sienas. No pēdējos desmit gados tapušajām izvēlējos apmēram piecdesmit gleznas, no kuru fotoattēliem režisors Roberts Rubīns izveidojis uz ekrāna video mākslas darbu, lai kompozicionāli tas veidotu stāstu par aizvadītajiem desmit manas radošās dzīves gadiem. Protams, izstādē nebūs izmantots viss manis radītais, tur būs izlase. Taču labāk mazāk nekā par daudz. Kā ar visu dzīvē.

Galerijas nosaukums

– Varbūt paveriet kādu šā retrospektīvā stāsta lappusi?

– Esmu sapratusi, ko vēlos gleznot, pabeigta augstskola, pa divi lāgi strādāts Parīzē un studēts Barselonā. Izstāde būs kā stāsts par dažādiem dzīves notikumiem, kas risinājušies ne tikai manā, bet, domāju, ikviena cilvēka dzīvē vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem. Gan pirmā mīlestība, gan īstā mīlestība, gan vilšanās, gan sava ceļa meklējumi. Esmu ļoti laimīga, ka izdevies atrast savu profesiju un aicinājumu, un jau divdesmit gados zināju, kas esmu un kurp eju. Un tas deva daudz spēka. Ļāva tikt pāri visdažādākajiem personīgiem emocionāliem mirkļiem.


– Kas iedvesmoja gleznai “Sapņu upe”?

– Tā gleznota īpaši šai izstādei pāris nedēļās septembrī, kad kopā ar visu radošo komandu bijām darba procesā. Jutām, ka stāstam trūkst noslēguma, un man bija beidzies četru mēnešu darbs pie Latvijas Universitātes sienu apgleznošanas. Jutos ļoti noilgojusies pēc lielformāta gleznas. Šo īpaši izstādei gleznoto darbu iespaidoja fakts, ka nomira suņuks, ļoti tuvs un mīļš, jo brauca kopā ar mani strādāt uz Parīzi un studēt Barselonā…

– Gleznā attēlota lidojoša zaļa varde ar tauriņa spārniem, balts gulbis starp mākoņiem…

– … Jo viss šajā dzīvē ir iespējams, itin viss. Gleznas jau nav par putniem, bet cilvēciskām attiecībām, dzīvi. Un, jā, arī varde var lidot.

– Sarkans putns ar ērgļa knābi...

– … Tas ir hibiskus. Dzīvo Dienvidāfrikā. Arī Latvijā ir visdažādākie putni un krāsas, tikai jūs tos neredzat, nesaskatāt. Tas nekas, ka dzīvoju ziemeļu zemē, mani iedvesmo visas pasaules daba. Mūsdienās taču viss ir ļoti tuvu. Dažas stundas lidojuma, un jau esi citā pasaules malā. Arī tas ir aizraujoši.

– Suņuka aiziešana un – gleznā tik košas krāsas?

– Kad kaut kas aiziet, kas skaists arī atnāk. Un patiesībā arī par to ir šī izstāde. Mūsu suņuks nomira cienījamā vecumā un laimīgs, jo mēs viņu ļoti mīlējām. Tāda ir dzīve. Nāve pienāk, no tās nevar izbēgt neviens. Daudz labāk to uzlūkot kā kaut kā iepriekšēja turpinājumu. Bet melna krāsa ne vienmēr nozīmē bēdas, tāpat kā košās – prieku. Tajās spēj atdzīvoties arī baigākie murgi. Bēdas un asaras var izraudāt arī caur tirkīzzilo. Tāda izstāde kā šī Latvijā laikam vēl nebūs bijusi, jo pati ideja aizgūta no van Goga izstādes Izraēlā, kur pabija Sandra Jonāne. Tur bija līdzīgs risinājums, tikai daudz vērienīgāks. Bet mums veidots pavisam citādi. Protams, izstādē būs skaidri redzams, cik ļoti mani ietekmējis Barselonas laiks, kas ļāva atbrīvoties krāsainībā. Man Latvijā kādreiz teica, ka dabā nav tik koši spilgtu krāsu kā manās gleznās, tur Spānijā pārliecinājos – ir gan… Un ne jau tikai šajā dienvidu zemē, drīzāk iztēlē, zemapziņā… Liels gandarījums gan par to, ka cilvēki man noticējuši, gan par to, ko radošā komanda izdarījusi, smeļoties manās gleznās. Prieks, ka viņu acis mirdz. Arī man šāda izstāde ir pavisam jauna pieredze.

– Cik liela nozīme tam, ka arī jūsu mamma Ilze Avotiņa ir gleznotāja?

– Vislielākā nozīme ir tam, ka vecāki ļāva vaļu zīmēt, redzot, cik ļoti man tas pie sirds, nemēģināja izveidot mani par to, kas neesmu. Man paveicies, ka arī mans tētis Jānis studiju laikā atbalstīja, viņam nācās izcept un pārdot ļoti daudz kūku, lai es varētu mācīties Mākslas akadēmijā. Jā, pie tā, ka gleznoju, “vainīga” ne tikai mamma, gana radošs ir arī mans tētis… Atceros, reiz bērnībā papildināju mammas bildi. Tas bija viņas pašportrets, kurā, kā man likās, pietrūkst dažu sejas pantu akcentu. Un, kamēr mamma bija izgājusi, nolēmu izpausties. Vēl tagad to abas atceramies ar smaidu. Nesen atnākusi ciemos, mamma uzmeta skatu manis uzgleznotajiem īrisiem dziļi violetos toņos un it kā starp citu noteica – padevušies ļoti dzīvi… Jutos iepriecināta. Tā vecākiem liela laime, ja bērns tevi turpina. Man arī tā patiktu. Taču galvenais, lai cilvēks būtu laimīgs tajā, ko dara.


– Vai krāsu prieks arī no mammas?

– Droši vien. Varbūt pat iedzimts. Neviens no sevis nevar aizbēgt, tāpat kā no tā, no kurienes nāk. Bērnībā gan zīmēju tikai ar melnu tušu. Krāsas radās rozīšos (Rozentāla mākslas skolā), tur iemācījos strādāt ar eļļas krāsām. Māsa arī glezno koši. Domāju, nevajag pretoties tam, kas nāk no tevis brīvi, atraisīti, dabiski.

– Jūsu vecākā māsa Katrīna apprecējusies un aizbraukusi ar ģimeni uz Angliju, kur arī turpina gleznot. Kur vide labvēlīgāka radošumam – Latvijā vai Anglijā?

– Visur jācīnās arī par dzīves praktisko pusi. Nekur mūsdienu pasaulē nevari atļauties nodoties tikai radošajam darbam. Jābūt radošam ar prātu. Labvēlīgāka vide ir tur, kur tu intensīvi strādā un neslinko.

– Mākslinieki bieži sūdzas, ka īsti nav kur izrādīt gleznas, jo pietrūkst telpu. Kādas ir jūsu attiecības ar galerijām – klauvējat pie to durvīm vai biežāk tiekat ieaicināta?

– Ir visādi. Man galeriju durvis pavērās pēc tam, kad mans skolotājs, gleznotājs Kaspars Zariņš 2005. gadā man, divdesmit vienu gadu vecai meitenei, piedāvāja veidot izstādi Vecrīgā, kur viņam bija veikals “Pedants” ar galeriju telpu. Biju jauna, nedroša, bet mani pārliecināja par manu darbu pievilcību. Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs un profesors Kaspars Zariņš ir mani skolotāji un iedrošinātāji. Kaspars Zariņš nekad neko nekritizēja. Kā man stāstījusi mamma, līdzīgi rīkojies arī viņa tēvs, Indulis Zariņš. Allaž teicis, ka viss ir labi, un tikai pēc tam it kā starp citu ieminējies, ka kaut ko vajadzētu veidot mazliet citādi. Tagad esmu pārliecinājusies, ja neko nedarīsi pati, nekas arī nenotiks. Nekādas citas receptes nav. Nav tā, ka pabeidz akadēmiju un priekšā saraksts ar galerijām, kas tevi gaida atplestām rokām. Tikai aktīvs darbs saved kopā ar cilvēkiem. Tāda ir mūsdienu pasaule.

– Kur smeļaties iedvesmu?

– O, iedvesma! Ja to var gaidīt – tā ir liela greznība. To saku bez koķetērijas. Jo laika taču ļoti maz un termiņus sev nosaku pati. Pie audekla labi jūtos kā te, Rīgā, savā darbnīcā Krišjāņa Barona ielā, tā laukos pie Gaiziņkalna, Vecpiebalgā, tēva dzimtajās mājās “Liezerēs”, kuras tagad iekopjam. Tur ir viss. Garā zaļā zāle agrā pavasarī, smaržojošās meža zemenes izcirtumā, rudens ar oranžām krītošām lapām. Mani iedvesmo arī tas, kā esmu mainījusies. Pirms desmit gadiem nevarēju gleznot kā šodien – ar daudz brīvāku roku. Tagad, piemēram, pāvs veidojas ar vienu vilcienu, agrāk ar divdesmit un vēl tad īsti nesanāca.

– Kā jūsu gleznas aizgājušas pasaulē?

– Vistālākā laikam nokļuvusi Dienvidamerikā. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ierauga manu gleznu un saka – viņš tādu meklējis jau piecus gadus. Atklāju gleznas emocionālo stāstu, kā tā radusies, un, izrādās, cilvēks juties tieši tāpat. Māk­slai piemīt netverama enerģija. Tā pierāda, cik ļoti cits citam esam vajadzīgi un cik nepieciešama ir pati māk­sla. Nepārprotiet, neceļu sevi augstāk par kaut ko, bet ir interesanti, kā reizēm nevaru pat saprast, kur gleznai radusies ideja, taču, izrādās, kādam tā raisījusi līdzīgas emocijas kā man pašai. Arī ar izstādes kuratori Sandru Jonāni iepazinos caur savām gleznām. Kad viņa nopirka vienu no tām, atklājās, ka esam uz līdzīgas emocionālas un cilvēciskas nots. Tas ir ļoti skaisti, ka manas gleznas man palīdz satikt un iepazīt cilvēku.

– Dzirdēts, ka Krišjāņa Barona ielu, kurā dzīvojat, nākotnē saukšot tikai par “Baronielu”.

– Žēl. Tas, protams, nav viens un tas pats. Jo ar Krišjāni Baronu, Dainu tēvu, mums saistās vesela liela un skaista pasaule. Taču ir ļoti daudz aplamu lietu, kas notiek ne tikai Latvijā. Un mums diemžēl ir ļoti maz teikšanas par to. Varbūt tāpēc man nepatīk negatīvā atspoguļojums, kaut kādas skarbas problēmas iztirzājums, īpaši, ja nespējam to nekādi ietekmēt. Es labprātāk negatīvajam lieku pretī labo, gaišo.

– Skatos, blakus “Sapņu upei” vēl nepabeigta glezna, kuras centrā pāvs – simboliskais paradīzes vārtu sargs…

– Jā, domāju, dzīvē labajam jābūt pārsvarā. Varbūt tāpēc tam blakus arī baltais balodis. Ja nemaldos, Pikaso arī gleznoja miera baložus Otrā pasaules kara laikā. Es, protams, nejutos patīkami, kad Parīzē nupat notika traģēdija. Šie iespaidi varbūt gluži nejauši ienāk arī manā glezniecībā – reizēm apzinātāk, reizēm ne tik. Bet kopumā ar Latviju viss ir kārtībā. Mums ir skaista daba, labs klimats, tīrs gaiss, maz cilvēku, esam ļoti privileģēti, ka mums katram tik daudz dzīves telpas. Es to ļoti novērtēju. Mums ir četri gadalaiki, bet pasaulē ir cilvēki, kuri nekad mūžā nav redzējuši sniegu. Viņiem kaut reizi dzīvē ieraudzīt baltās kupenas ir mūža sapnis, kuru mēs varam piepildīt katru ziemu.

– Kurš mirklis gleznošanas procesā sagādā visvairāk gandarījuma – kad dzimst ideja, paņemat rokā otu vai pēdējais triepiens?

– … Arī mirklis, uzlūkojot mana vīra Kārļa tikko uzvilktos baltos audeklus. Šis darbiņš nav viegls, prasa daudz spēka. Bet man nav stipru roku. Kad audekls uzvilkts, vispirms top zīmējums. Man patīk mirklis, kad tas gandrīz gatavs, šķiet, nu jau viss izdarīts. Galvenais jau ir ideja. Tālāk, kā allaž teicis mans vectēvs (Ilzes Avotiņas tēvs, gleznotājs Harijs Kārkliņš. – V. K.), tikai gleznošanas vaina.

Galerijas nosaukums
LA.lv