Skarbo atmiņu fiksāža 0
Ceļu pie lasītājiem sācis neparasts un par ekskluzīvu uzskatāms izdevums, kur apkopotas latviešu tēlotājas mākslas klasiķa, pedagoga Ugas Skulmes (1895 – 1963) atmiņas gan par laiku, kurā viņš dzīvojis, gan cilvēkiem (par Skulmju dzimtu, kolēģiem u. c.).
Grāmatu papildina vērtīgas fotogrāfijas, vairāku mākslas darbu reprodukcijas, kā arī Jurģa Skulmes priekšvārds un plašie komentāri, ar kuru palīdzību nereti ir vieglāk uztvert autora pausto domu. U. Skulmes vēstījums ir retrospektīvs, arī subjektīvs, ko vietumis ietekmējis autora garastāvoklis (priekšvārdā uz to norāda J. Skulme). Tā ir atmiņu fiksāža, kur pārsvarā akcentēti notikumi: gan vēsturiskie, gan U. Skulmes privātās dzīves norises (sievas Elzas pašnāvība u. c.), bet jūtas un emocijas atspoguļotas minimāli. Atmiņas fiksētas hronoloģiskā secībā – vispirms autors plaši pievērsies sava tēva un mātes dzimtu aprakstam, tad pats savai bērnībai (vecākiem, brāļiem un māsām, tuvākajiem kaimiņiem u. c.), skolas gaitām un tā līdz 20. gadsimta 60. gadu sākumam. Grāmata iedalīta astoņās nodaļās. Paralēli stāstījumam par savu dzīvi U. Skulme atspoguļo norises Latvijā un pasaulē. Uzzinām gan par to, kas konkrētajā laikā norisinājies viņa dzimtajā pilsētā Jēkabpilī, gan arī par globāliem notikumiem, piemēram, 1905. gadu, par ko autors pauž: “Stāstīja, ka uz papildsliedēm atrodoties vagons, kurā perot ļaudis. Pēruši esot ar dragūnu jājamām pātagām, kur ādas pinuma galā iešūts svina gabals. Ak, tie laiki bija tādi, kad karaspēka likās vairāk nekā civilo iedzīvotāju.” (46. lpp.). Arī par abiem pasaules kariem, okupācijām utt. Ņemot vērā, ka iepriekš par Latvijas starpkaru posma brīvvalsti un prezidenta Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku nācies lasīt galvenokārt pozitīvas atmiņas, U. Skulmes vērojumi pārsteidz. “Tas bija ļoti bēdīgs laiks, kad lielie patrioti tika pieķerti visādās blēdībās un krāpšanās attiecībā pret valsti. [..] Vispāri, zaga daudz. Zaga tie, kas brauca ar diplomātisko bagāžu. Zaga un spekulēja. Veda uz Krieviju kokaīnu un vēl šo to un brauca atpakaļ ar mākslas priekšmetiem.” (179. lpp.). Bet, runājot par laika posmu pēc 1934. gada 15. maija, U. Skulmem tas bijis sarežģīts, kaut vai saistībā ar darba atrašanu: “[..] mani Ulmanis bija no skolas izsviedis.” (283. lpp.). Viss iepriekš piedzīvotais šķiet tīrie nieki, ja to salīdzina ar pārdzīvoto Latvijas okupāciju laikā. U. Skulme daudz vēstījis par neatgriezenisko ļaunumu, ko nācies piedzīvot denunciāciju – slepenu ziņojumu apsūdzēšanas nolūkā – dēļ, kam sekoja ne tikai absolūti nepamatotas atlaišanas no darba un aresti, bet pat nošaušana. Represiju vilnis Latviju un latviešus, īpaši talantīgos, skāra smagi. Kaitniecības nolūkā ziņojuši pat tādi ļaudis, kam U. Skulme iepriekš bija palīdzējis. Lasot atmiņas, ir grūti noticēt, ka latviešos var mājot tik drausmīgs ļaunums pret saviem tautiešiem. Arī nodaļā “Jaunie krievu laiki” izbrīnu raisa fakts, kā vienam cilvēkam ilgtermiņā iespējams izturēt neskaitāmas rēķinu kārtošanas un nodevības, ko U. Skulme piedzīvojis, strādājot Latvijas Mākslas akadēmijā. Autors grāmatā vēstījis ne tikai par piedzīvoto, bet arī par visdažādākajiem cilvēkiem, galvenokārt par to laiku sabiedrībā plaši pazīstamiem. Viņš nav “laipojis”, bet gan droši un atklāti paudis savus uzskatus (pieļaujams, ka pašam U. Skulmem nav bijis domas publiskot savas dienasgrāmatas). Viņš vēstījis ne tikai par kolēģiem māksliniekiem, bet arī par citu profesiju pārstāvjiem: literātiem, ārstiem utt. Stāstot par Tukuma pilsētas galvu, ķirurgu Bertramu Rozenbergu, pieļauta neprecizitāte – viņš mira nevis no vēža, kā pausts grāmatā, bet no aknu slimības. Lasītājus pat varētu uzjautrināt dažas no atmiņās attēloto mākslinieku dīvainībām. Jāpiebilst, ka īpaši daudz kritisku vārdu veltīts Kārlim Zālem, nedaudz kritizētas arī pretrunīgi vērtējamās Zenta Mauriņa un Elīna Zālīte.
