Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. novembris, 2015
Drukāt

Solo pie Brīvības pieminekļa (3)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Bijušie godasardzes rotas pārinieki Andris Pāže un Andis Dauga allaž piestāj pie Brīvības pieminekļa un pavēro jauno maiņu. Šodien karavīriem vairs nav jācilā kājas prūšu solī, formas stilīgākas, reizi pusstundā viņi desmit minūtes patrulē pieminekļa pakājē un, pats svarīgākais, puiši var justies daudz drošāk, jo tiek apsargāti. "Katram laikam savs pluss," nosaka vīri. No kādreizējiem godasardzes kareivjiem tikai retais izvēlējies turpināt militāru karjeru: Andris, uzdienējies līdz pulkvežleitnantam, trešo gadu vada Cēsu Audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem, bet Andis no mežsaimnieka vēlas kļūt par zemnieku un tagad studē lauksaimniecības zinības.

Ja par to uzņemtu mākslas filmu, sanāktu ja ne gluži traģikomēdija, tad komēdija gan, – smejot saka Andris Pāže, viens no pirmajiem atjaunotās Brīvības pieminekļa godasardzes rotas karavīriem. Kā jau daždien jauniem ļaudīm arī viņam notikuma patiesais nozīmīgums tā īsti esot pielēcis tikai pirms Lāčplēša dienas svinīgā sarīkojuma 1992. gada 11. novembra rītā, kad pirmo reizi posušies godasardzei pie pieminekļa. Uznākusi mandrāža, pa galvu maisījušās domas – ja nu kaut kas noiet greizi… Līdzīgi jutušies visi seši sardzes maiņas puiši, taču vairāku mēnešu treniņi nav ļāvuši izgāzties. Kopš tās dienas mūsu tēvzemes un brīvības simbolu atkal katru dienu sargā stalti karavīri – tieši tāpat kā pirms 80 gadiem, kad godasardze tika nostādīta pie Brīvības pieminekļa tā atklāšanas dienā.

Atjaunotās godasardzes karavīram bija jābūt augumā virs 1,80 m, psiholoģiski noturīgam, spējīgam pārī sinhroni un tehniski pareizi soļot prūšu solī, t. i., kāju paceļot gandrīz taisnā leņķī. “Līdzīgi kā to dara krievu karavīri Maskavā, Sarkanajā laukumā pie mauzoleja,” precizē Andris. Izvēlētie puiši sākuši treniņus Mālpils mācību centrā, vēlāk, ieskaitīti Štāba bataljona sastāvā, pārcelti uz Rīgu, Abrenes ielu, kur dzīves telpu nācies dalīt ar padomju armijas paliekām.

Pāris mēnešus līdz godasardzes atjaunošanas dienai atlasīti pirmās maiņas seši karavīri – viņu vidū arī Andris Pāže un Andis Dauga, abi viena auguma – 1,86 m, tāpēc salikti pārī. Pārinieki stāsta, ka izvēlējās viņus sešus un tad diendienā drīpelēja, un nemaz neslēpj, ka godpilno uzdevumu sākumā uzņēmuši bez sajūsmas. Kas tur ko priecāties – kamēr citi atpūšas, izredzēto sešnieks, kājas augsti cilādami, stundām maršē ap improvizēto Brīvības pieminekļa līdzinieku un vēl palaikam ir spiesti uzklausīt dienesta biedru ironiskās replikas. Daugam un Pāžem ar’ prātā vairāk ģimenes lietas, jo vienam sieva mājās ar mazu bērnu, otram – gaidībās. Cik nozīmīgs uzdevums uzticēts, tobrīd nemaz neapzinājušies.

Pasākums kļuvis interesantāks, kad devušies uz “Rīgas modēm” piemērīt speciāli godasardzei šūdinātās formas. Vilkuši vienu pēc otras un gājuši pa mēli kā modeļi, bet lielie komandieri vērtējuši, kurš tērps labāks.

Godasardzes atjaunošanas diena pie Brīvības pieminekļa atnākusi tik iespaidīga, ka sargi sajutušies kā dienas varoņi. Paši pirmie soļojuši Edgars Vilmanis un Raitis Valainis, pēc stundas viņus nomainījis Andris ar Andi. Viņi atzīst, ka pats grūtākais visu izdarīt sinhroni līdz pat centimetram – aizsoļot līdz piemineklim, uzkāpt uz pakāpiena, apgriezties un nostāties miera stājā, lai pēc stundas dotos atceļā, ne brīdi nepaskatoties vienam uz otru, tāpēc kustības jāuztrenē līdz tādam automātismam, ka par tām vairs nav jādomā.

Kailsals un meitenes

Godasardzes pirmizrādes dienas spārnoti, sargi nenojauta, ka pats grūtākais viņus vēl tikai gaida. “Tagad pie pieminekļa atrodas arī apsargi, bet mums to nebija, tāpēc reizēm pārņēma ļoti neomulīga sajūta,” stāsta Andis un atceras gadījumus, kad tumsnēji vīri klimtuši apkārt, izvaicādami, kas viņiem par ieročiem un vai tie ir pielādēti. Tolaik bijuši apbruņoti ar čehu ražotiem “M58p” markas automātiem, taču tikai vienu reizi, kad tuvojies kāds mītiņš, viņiem tika izsniegtas arī kaujas patronas ar piebildi – puiši, ja nu kas, drīkstat tās lietot. Ne mazums indīgu tekstu sargi dabūjuši noklausīties no brīvās Latvijas ienaidniekiem, taču priecīgu brīžu, tostarp arī smieklīgu gadījumu, prātā palicis vairāk.

Apsardze abiem būtu noderējusi arī tajā novembra kailsalā, kad zābaki bija piesaluši granīta pakāpienam, bet ausis no aukstuma šķita pārvērtušās ledū. Vēl jāstāv krietns laiciņš, piemineklim tuvojās jautru meiteņu bariņš un metās klāt sargiem uz bildēšanos. Vienai no viņām esot dzimšanas diena, velk jubilāre no somiņas “Amaretto” liķieri un sauc puišiem – davai, iedzeram! Nelīdzēja caur zobiem novilktais – nedrīkst. Daiļās dāmas sargiem – klikt – galvas atpakaļ un vieglu roku ielej rīklē šļuku saldās dziras. “Šodien varam atzīties, ka tajā brīdī viņas bija kā Dieva dāvana, jo mūs abus pārsalušus atdzīvināja,” atzīstas Andris, un Andis piekrītoši pamāj.

Cik reižu sardzes reizē vēl nācies teikt – nedrīkst, nevajag –, kas to var izskaitīt! Viņu klusie protesti nav atturējuši arī gādīgās tantiņas, kas kabatās ieslidinājušas naudiņu, bet aiz mundiera jostas spraudušas paš­adītus cimdus un zeķes – lai taču bērniem nav auksti! Sardzes istabā pamazām pildījies grozs ar skaistiem adījumiem. “Tas bija baigi forši,” sirsnīgi novelk vīri.

Tā godasardzes rotas karavīri bija mācīti – lai kas notiek, viņiem jādara savs darbs. Sniegs vai lietus nāk no gaisa, kāds peļ vai slavē, vai ziņkārīgie degunus pie ģīmja bāž, tev jāstāv apņēmīgu seju staltam kā alvas zaldātiņam un jāsargā “Tēvzemei un brīvībai”. Arī tad, ja viena kurpe aizlido pa gaisu, kā Raitim Valainim, kad viņš maršējis garām pašam Zviedrijas karalim – soļo tik uz priekšu! Ķibele gadījusies, jo puisim piešķirti divus izmērus lielāki apavi – ar šo atjaunotās sardzes rindās sākumā nācās samierināties ne vienam vien kareivim. Raitis gan par saviem piedzīvojumiem tagad pasmaida no mākoņa maliņas…

Varam lepoties

“Viņi labi apzinājās, ka pie Brīvības pieminekļa ir kā solisti – tā nav ne ierinda, ne koris, bet gan skatuve, kur atrodies visu acu priekšā,” par sardzes atjaunošanas laiku spriež pulkvedis Mārtiņš Liberts, kura pirmā darba vieta Latvijas armijā bija tieši godasardzes rotā. Jaunais virsnieks turpinājis rotas komandiera kapteiņa Gvido Ivanova iesāktos treniņus, pēc viņa izstrādāta plāna gatavojis ceremoniju un pirmo pusotru mēnesi ik stundu pavadījis katru sardzes maiņu. Pirmā reize palikusi prātā kā pompozs notikums, jo simbola atjaunošana atradusies tautas uzmanības centrā – daudz ļaužu, tiešā translācija televīzijā. Arī pats juties satraukts, tāpēc vēl jo gandarītāks, kad, skatoties sarīkojuma ierakstu, pārliecinājies – pirmizrāde ir izdevusies.

Lai gan pašam nav nācies stundu stāvēt miera stājā, viņš spēj iedomāties, kā jūtas kareivji, kuri pilda šo uzdevumu. Libertam ir bijusi iespēja salīdzināt Latvijas godasardzes rotas puišus ar citu valstu sargiem – mūsu karavīriem stāja un ceremonijas izpilde ir krietni perfektāka, varam lepoties, kā izskatāmies, viņš atzīst.

Tāpat kā daudzi bijušie sardzes vīri, arī viņš, ja gadās būt Brīvības pieminekļa tuvumā, vienmēr piestāj un pavēro godasardzes puišus. Tas uzjundī tik daudz atmiņu un emociju, nosaka pulkvedis.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Jaunās formas man patīk labāk.

  2. Foršie džeki,man patīk!

  3. Augumam neatbilstošs apģērbs – slāviskās PSRS armijas kaites …

Draugiem Facebook Twitter Google+