Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. maijs, 2015
Drukāt

Sporta fans apceļojis pusi pasaules (1)

Foto no J. Skara personiskā arhīvaFoto no J. Skara personiskā arhīva

Jānis Skaris (no kreisās) ar Sandi Ozoliņu pērn Bratislavā pēc viņa pēdējās spēles profesionāļa karjerā.

Latvijas hokeja izlasi pasaules čempionātā Prāgā tradicionāli klātienē atbalstīja prāvs līdzjutēju pulks. Viņu vidū arī Jānis Skaris (66) – strādājošs pensionārs, kuram šīs bija jau 16. meistarsacīkstes pēc kārtas.

Āķis lūpā
Jānim, dzimušam jūrmalniekam, pirmās atmiņas par sportu saistās ar pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad brīvprātīgo ugunsdzēsēju kompānijā skatījies PSRS hokeja izlases spēli pasaules čempionātā un viens vīrs pateicis, ka apēdīs cepuri, ja krievi uzvarēs. “Toreiz man bija gadi septiņi. Klātienē regulāri sāku apmeklēt sporta sacensības, kad iestājos arodskolā Rīgā. Vispirms bija futbols, vēlāk arī hokejs,” teic Jānis. Zēna gados pats trenējies basketbolā, bet bijis paslinks, tādēļ treneris reiz pateicis, lai nemokās un meklē citus izaicinājumus.
Dienesta laikā Mongolijā kopā ar biedru abonējis laikrakstu “Sovetskij Sport”, pēc atnākšanas no armijas sports bija kļuvis vēl tuvāks sirdij. “Kad mana kaimiņiene sāka strādāt Sporta komitejā, par blatu tiku pie Rīgas “Dinamo” abonementiem, vienu sezonu pat sēdēju pirmajā rindā. Tad vēl komandu vadīja Viktors Tihonovs, redzēju arī leģendāro spēli 1977. gadā, kad armijas dienā mūsējie uzvarēja Maskavas “CSKA”. Tā tik bija medus maize,” smaida Jānis.
Pirmo reizi uz pasaules čempionātu hokejā aizbraucis 2000. gadā Sanktpēterburgā. “Pirms tam es finansiāli nevarēju pavilkt, bet Pēterburgas čempionāts bija dikti lēts – 70 lati, es pat uzsaucu braucienu dēlam un meitai. Tur dabūju baigo āķi lūpā,” teic Jānis. “Atmosfēras ziņā ļoti patika nākamā gada čempionāts Ķelnē. Arī pērn Minskā bija forši. Ja vēl tiesneši nebūtu tā nosvilpuši,” viņš atminas Kaspara Daugaviņa, sava iecienītākā spēlētāja, neieskaitītos vārtus pret baltkrieviem. Jānis Skaris ir no mierīgajiem līdzjutējiem. “Ja ārzemēs esam maz, tad jau jābļauj, bet citādāk – ko es tur klaigāšu. Man asinis visvairāk var uzsist tiesnešu netaisnība vai spēlētāju rupjība. Piemēram, Igors Radulovs šosezon salauza degunu Džeram (Andrim Džeriņam) – nu duraks! Tā taču nedrīkst spēlēt!”

Knapi izķepurojos
Īsi pirms čempionāta lasīju amerikāņu rakstnieka Čārlza Bukovska teikto – trakākais ir skaidrā stāvoklī atrasties dzērušā kompānijā. “Man tā nav,” teic Jānis. Viņam 1. septembrī apritēs 20 atturības gadi. “Atceros, kad pats ierāvu čarku, biju lustīgs. Ir tāds brīdis, kad visi runā, stāsta tev vienu un to pašu piecas reizes. Kāpēc lai nepaklausītos, viņš taču no visas sirds, katru reizi pieliek kaut ko vēl klāt. Tu ķer kaifu. Protams, ja ir par daudz sadzēries, tad nav labi. Taču es mierīgi to uztveru, jo nezinu, kāds pats biju tad, kad pārņēmu pār mēru. Varbūt tas bija vēl pretīgāk? Cilvēki mani ir pacietuši, ar zilām acīm neesmu staigājis, lai gan droši vien biju dažreiz pelnījis. Tāpēc ne man spriest, kurš un cik var dzert,” tā Jānis. Visi draugi viņa kompānijās gan iemetot. Kurš vairāk, kurš mazāk. “Ļoti retos gadījumos, piemēram, bērēs vienu glāzīti atļaujos. Zinu, ka nedrīkst, taču tā, ka baidos norauties – tā man nav,” teic Jānis. Savulaik viņš plostojis nedēļas, pat mēnešus. Divas reizes knapi izķepurojies un sapratis, ka trešā reize var beigties bēdīgi: “Negribēju mirt 47 gadu vecumā.” Lielākoties alkohola dēļ pajukusi Jāņa laulība, taču attiecības ar dzīvesbiedri esot palikušas normālas.

Amerikas atklāšana
Jānis spēj apvienot darbu ar sporta baudīšanu ārzemēs. Kur tik nav pabijis – Turīnas olimpiskās spēles, vairāki sieviešu un vīriešu basketbola čempionāta finālturnīri, Rīgas “Dinamo” izbraukumi – būts visās KHL komandu mājvietās, izņemot Voskresensku. Šogad februārī pirmo reizi devies pāri okeānam, klātienē noskatoties četras Zemga Girgensona un Bufalo “Sabres” spēles NHL. Toronto pieķēris klāt arī NBA maču. “Basketbols patika labāk – atmosfēra, šovs. Viss pārdomātāks,” teic Jānis.
Decembrī pirmo reizi aizbrauca uz pasaules čempionātu florbolā Zviedrijā. “Cena bija normāla, darbā sakārtoju brīvdienas – kāpēc lai neaizbrauktu? Normāli, man patika. Gēteborgā dzīvojām tādos apartamentos kā nekad,” viņš sajūsmināti stāsta. Aprīlī aizšāvis uz Itālijā notikušo pasaules čempionāta posmu motosportā atbalstīt Paulu Jonasu un citus latviešus. Esot pabijis divos Eiropas futbola čempionāta finālturnīros, tiesa, ne 2004. gadu Portugālē, kur startēja Latvija. “Man toreiz nebija naudas. No kredītiem baidos, tāpēc nācās palikt mājās,” viņš skaidro. Jūnijā dosies uz Eiropas čempionātu basketbolā sievietēm.
Ko vēl ļoti gribētu redzēt? “Regbija pasaules čempionātu. Varbūt rudenī Anglijā sanāks, naudu nežēlotu. Uz regbija fona futbolisti – lakstu gaiļi – nobāl. Tā ir vīru spēle.”
99 procenti Jāņa vienaudži droši vien sēž pie televizora, skatās ziņas un pukst, ka viss ir slikti. “Iemeslu čīkstēt var atrast vienmēr. Man nepatīk mana gada gājuma kompānijas, kur sāk runāt par veselību. Skaidrs, ka viss sabeigts – ceļi čupā, mugura sāp. Es no rīta pamostos un – paldies Dieviņam, nakts pagājusi un man ir jauna diena. Ko vēl vairāk? Bērni izauguši. Sports dod enerģiju. Tādu perdeļu kā es tur ir maz, jaunie mani velk līdzi. Pirms četriem gadiem sieviešu basketbola čempionātā Katovicē, Polijā draugs pierunāja kāpt kalnā, gandrīz 3000 metru. Sešus mēnešus iepriekš man bija veikta sirds operācija, pirmo reizi dzirdēju, ka tā dauzās kā šujmašīna. Taču tikām līdz korei, otrā pusē jau bija Slovākija. Aizpērn Slovēnijā, kur risinājās Eiropas vīru čempionāts basketbolā, brīvajā dienā pa kalnu upi ar laivu nobraucām. Es baudu mirkli!”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tas tak ir Čombe!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+