Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. novembris, 2013
Drukāt

Svētki ar Prokofjevu un Māleru


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Nepilnas nedēļas garumā notikuši divu grandiozu vokāli simfonisku darbu atskaņojumi – 5. novembrī Lielajā ģildē Normunda Šnē vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” interpretācijā izskanēja Sergeja Prokofjeva kantāte “Oktobra revolūcijas 20. gadadienai”, savukārt 8. novembrī turpat, pie LNSO pults stājoties bulgāru viesdiriģentam Rosenam Milanovam, – Gustava Mālera 5. simfonija.

Ja pieņem, ka viens no galvenajiem “Rīgas Laika” festivāla veidotāju mērķiem ir aicināt cilvēkus uz aktīvāku un neordinārāku domāšanu, tad jāsecina, ka abi koncerti, savā koncepcijā un vēstījumā būdami intelektuāli spriegi un piesātināti, šo mērķi sasniedza. Taču tikpat būtiski ir tas, ka gan Prokofjeva, gan Mālera mūzikas lasījumi, neraugoties uz atsevišķām atskaņojuma nepilnībām, spēja raisīt tādu emocionālas aizrautības līmeni kā reti kad, liekot atcerēties gan Aristoteļa tēzi par mākslas radīto katarsi, gan slaveno Staļina citātu pēc 1937. gada terora: “Dzīvot kļuvis labāk, dzīvot kļuvis jautrāk.”

Stāsts par kantāti “Oktobra revolūcijas 20. gadadienai” no mūsdienu skatpunkta izrādās paradoksu caurvīts – neraugoties uz skaņdarba libretu, kas veidots no Marksa, Ļeņina un Staļina rakstiem un runām, monumentālā partitūra Prokofjeva dzīves laikā pirmatskaņojumu tā arī nepiedzīvoja, jo, ilgstoši dzīvojot ārzemēs, komponists bija palaidis garām 20. gadu padomju mākslas futūristiskā konstruktīvisma nomaiņu ar galēji primitivizētu neoklasicismu, kurš, kā zināms, slēpās aiz “sociālistiskā reālisma” segvārda. Turpretī 1966. gadā, kad kantāti beidzot izvilka no arhīviem, un vēl ilgi pēc tam šo darbu atskaņoja cenzētā veidolā. Tagad nu pienācis brīdis, kad arī Latvijas publika varēja pārliecināties par Prokofjeva kantātes izaicinošo muzikālo valodu un vērienīgajām dramatiskajām norisēm, Sergeja Eizenšteina filmām radniecīgo māksliniecisko dramaturģiju un ekspresionistisko iedabu – un arī par to, ka tikai Prokofjevam vien raksturīgās plašās un dziedošās melodiskās līnijas te ir guvušas tikpat krāšņas izpausmes kā citos, vairāk konvencionālākos komponista šedevros. Nav pārsteigums, ka skaņdarba vadību uzņēmās tieši Normunds Šnē, kura radošās darbības virsotnes saistītas ar ikonisku 20. gadsimta mūzikas paraugu pirmatskaņojumiem Latvijā (Mesiāna “Turangalila”, Berio simfonija un Šostakoviča “Gaišais strauts” būtu tikai pirmie trīs piemēri), un arī šī interpretācija izcēlās ar racionālas formveides un emocionāli aktīva pārdzīvojuma vienību. Te gan jāpiemin nepietiekamais mēģinājumu skaits, kā rezultātā izvērstā stīgu un pūšaminstrumentu orķestra, daudzskaitlīgā kora, paplašinātās sitaminstrumentu grupas un akordeonistu ansambļa savstarpējā saspēle brīžiem izklausījās pārmēru šaubīga. Turpretī citādi visnotaļ pārliecinošo emocionālo un tembrālo risinājumu vājākais punkts bija vietumis pārāk sausais stīgu instrumentu skanējums. Iespējams, tas tādēļ, ka neviena no Prokofjeva septiņām simfonijām, atskaitot varbūt Pirmo, Latvijā nav spēlēta gadiem ilgi; cerams, ka Oktobra revolūcijas 20. gadadienai veltītās kantātes atskaņojuma atstātais triumfālais iespaids varētu situāciju mainīt, jo Prokofjeva daiļradei jau nu vērts atrast vietu jebkura mākslinieka un orķestra standartrepertuārā.

Ar Gustava Mālera simfonijām ir citādi. LNSO uzmanības centrā tās atradās jau tad, kad ar orķestri aktīvi strādāja Andris Nelsons, un viņš gadu desmitu gaitā nebūt nav bijis vienīgais latviešu diriģents, kuru ieinteresējušas lielā austriešu komponista partitūras. Mālera deviņu simfoniju vidū Latvijā sevišķi bieži atskaņota tieši Piektā – var minēt kaut vai Eiropas Savienības Jauniešu simfoniskā orķestra kanonisko lasījumu Dzintaru koncertzālē – taču arī 8. novembrī Lielajā ģildē dzirdamā interpretācija sniedza daudz saistošu un aizraujošu brīžu. Šajā koncertā pirmām kārtām uzrunāja muzikālās dramaturģijas viengabalainība un mērķtiecīgums, kas apvienojumā ar orķestra profesionālajām kvalitātēm kļuva par vislabāko pamatu Mālera simfonijā paustā vēstījuma pilnvērtīgām atklāsmēm. Rosens Milanovs LNSO vadīja ļoti droši un noteikti, un tieši izcili veiksmīgā sadarbība starp diriģentu un atskaņotājiem simfonijas daudznozīmīgajām un iekšēji kontrastainajām skaņu ainām ļāva izskanēt gan intelektuāli precīzos rakursos, gan tembrāli krāsainā un noslīpētā mirdzumā. Interpretācijas kopainu gan nevarētu nosaukt par gluži nevainojamu – pirmajās divās daļās ansambļa saliedētība dominēja pār skanīgu un izteik-
smīgu stīgu instrumentu spēli, kura savukārt pilnā mērā izpaudās, sākot ar trešās daļas skerco, kur orķestra spējas metroritma un agoģikas trāpīgā atspoguļojumā jau bija nedaudz pabālējušas. Toties slavenais “Adagietto” Rosena Milanova versijā raksturojams kā tuvs ideālam, un vairāku orķestra grupu īpaši pārliecinošais sniegums priecēja arī simfonijas finālā – cildinoši vārdi sakāmi ne tikai par arfistes, bet arī par mežradznieku, trombonistu un trompetistu priekšnesumu, ēnā, protams, nepaliekot arī pārējiem pūšamo un sitamo instrumentu grupas mūziķiem.

Klausītāju piepildītā koncertu norises vieta gan Prokofjeva kantātes, gan Mālera simfonijas atskaņojumā lika formulēt to pašu noslēguma secinājumu kā iepriekš – Lielās ģildes šaurība nav īsti piemērota nevienam no šiem darbiem, kuri būtu pelnījuši jaunu, jau sen nepieciešamu koncertzāli. Mūziķu profesionālais līmenis un publikas interese tam arī pilnībā atbilstu.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+