Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
4. marts, 2014
Drukāt

“tu pati esi uguns lāpa”

Foto no G. Bokas personiskā arhīvaFoto no G. Bokas personiskā arhīva

Gunita Boka ir liepājniece, raksta dzeju, miniatūras. Rada savu pasauli, kurā spēj iekausēt nojausmas, kas raksturīgas sievišķīgajam tēlam dzejas valodā. Dzejas publikācijas bijušas Kurzemes novada laikrakstos, “Kultūras Forumā” u. c. Autore labprāt ļaujas izaicinājumam rakstīt par to, ko jūt.

– Vai tava dzīve atspoguļojas tekstos, ko radi?


G. Boka: – Kaut kāda sasaiste tam, protams, ir, taču nez kāpēc man vairāk liekas, ka tekstos izdzīvojam un radām to dzīvi, kādu mums gribētos. To, par ko sapņojam, pēc kura ilgojamies, kas paliek mūžam nesasniedzamais ideāls. Ja tā padomā – drīzāk tur atspoguļojas šīs piepildītās dzīves trūkums. No vienas puses, viss kas ar mums notiek, pēc tam tekstos sakārtojas vai dod tiem iemeslu rasties – arī notikumi, kas liek līdzpārdzīvot, analizēt, domāt. Man šķiet, ka “mīlestības vide” dzejas valodā kārtojas vistrāpīgāk – gan tās pārpilnība, gan trūkums. Mīlestība pret savu zemi, vecākiem, mājām, draugiem, mīļoto vai bērnu.

– Kādas grāmatas tevi iedvesmojušas, dziesmas, ko labprāt klausies?


– Pilnīgi noteikti vēl jo­projām jūtu Sašas Sokolova “Muļķu skolu”. Patlaban esmu iegrimusi Luīsa Bronfīlda “Lieti nāk”, kas nepavisam nav jauna grāmata, taču mani atkal ir apbūris šis fantastiskais Indijas tēlojums.

Mūzikā un mākslā man ir viens mērs – vai nu tā mani aizrauj, aizkustina, vai ne. Jāatzīst – kā pusaudzes gados atklāju “Queen” un Frediju Merkūriju, tā šī mīlestība dzīvo joprojām. Ļoti cienu arī klasisko mūziku, tās radīto pārdzīvojumu. Arī vairs ne jaunos krievu izpildītājus – Jurijs Sevčuks, Chaif… Tur ir tādi teksti, tāda sintēze!

– Kā jūti sevi kā dzeju rakstošu būtni, kas to apliecina vai, gluži pretēji, noslēpj?


– Dzejas radīšanas process ir tik intīms, tik personisks, ka rakstu tikai tad, kad esmu vienatnē. Vienatnē arī izdzīvoju šo dzejas tapšanas izjūtu un esmu iemācījusies jau to atpazīt.

***

Lietus


Lietus tonakt gar mājas sienām sitās aumaļām. Skaļi un uzbāzīgi dauzot pa vecā šīfera jumtu.

Dīvainākais bija tas, ka neviens cits, izņemot viņu, to nejuta un nedzirdēja. Un kā gan viņi to būtu varējuši, ja tonakt savā mūžīgajā skrējienā pierimis bija pat jūras vējš.

Vien nodzeltējušās sniegpulkstenītes – dienas gaismā tik labi jau varēja pamanīt viņu sirmās ziedlapiņas – turējās kā par spīti visam. Visam ticamajam. Turējās cauri negantai nakts spelgoņai, turējās caur neparasti spožajiem rīta saules stariem. Turējās neticami.

Tajās lietainajās naktīs tik labi varēja sadzirdēt, cik nemanāmi čabinās mazās sniegpulkstenītes.

Viņš. Viņš bija tik tāls un neaizsniedzams. Un tomēr – pavisam tuvu, turpat klāt.

Viņš ņēma viņu aiz rokas, ielika to savā elkonī, un tad viņi gāja. Pavisam lēni un nesteidzīgi, izbaudot asfaltu un klusos soļus sev blakus. Pavisam tuvu, cieši blakus. Un lielās, melnās saulesbrilles, kas abus slēpa no pasaules, bija tikai šķitums. Jo pasaule neticamā kārtā bija atkāpusies. Tā vienkārši – ar jaunākajām dienas ziņām, ar smaguma centru un fiziķiem, kuri draudēja ar pasaules galu. Viņiem kaut kādā mērā tas jau bija pienācis.

Un mazā, vientulīgā viesnīciņa teju vai pašā pasaules malā. Nelielā zvejnieku ciematā. Tās palagi vēl pilni viņu maiguma, viņu lūpu pieskārienu, viņu ilgu. Vien pieskarties. Vairāk jau neko nevajadzēja.

Un tomēr šī pieskaršanās viņus saplosīja. Kā plēsoņas tie kļuva negausīgi, asinskāri, mēģinot izsūkt pēdējo asins lāsi, visslēptāko vēlmi, visdziļāko ādas poru, katru pauguru uz viņas kaunuma. Viņš. Un dzimumzīme uz labās auss, uz vaiga tik nemanāma.

Bet neviens jau to nezināja un neredzēja.

Viņi bija tik tālu. Tik tālu. Tik neaizsniedzami.

Un tik tuvu viens otram. Viņi bija viens otrā ik dienu.

Bet lietus nepārstāj līt. Smagās lāses sitas pret asfaltu ar tādu troksni, ka bungādiņas plēš pušu.

Tik neviens to neredz un nejūt.

Viņi ir. Viņi gaida.

Ezers


Viss norimies, noklusis. Ezers naktī mierīgi un rāmi viļņojas, un balss no tumsas tajā krastā. Balss, kas iznira no tumsas un nekurienes. Balss, kas pēkšņi ieaugļojās tevī. Un tikai pēc tam tu atklāji, ka tas ir noticis. Bez gaidām.

Vēl nekad, nekad tevi nav piemeklējušas priekšnojautas. Tādas pareizās. Tādas, kuras piepildās un kuras var izdzēst ar spožu naža asmeni, ar skalpeli. Izskrāpēt ar naglu. Vai izgriezt ar pamatīgu caurumu tavā bezcerīgajā miesā. Un es nekādi, nekādi nespēju saprast, aptvert, zināt – no kurienes šī balss. Tā vienkārši piedzima, uzradās. Ieskanējās no nekurienes.

Bet tagad zinu vienu lielu, vienu svarīgu lietu – zinu un jūtu atšķirību starp dievišķo uguni un miesu. Par uguni, kas nodedzina savā ceļā visu. Par uguni, kurai viss ir ļauts un atļauts. Kuras dzirksteles vējš nenogurdams dzen pa labi, pa kreisi. Tev apkārt, tev aiz muguras, tev priekšā. Līdz tu pati esi uguns lāpa, kura aizdedzina vīriešu alkstošās miesas. To uguni, ko neapdzēst, es jūtu. To uguni pavisam skaidri redzu un iedzenu atpakaļ pusdegušā sērkociņā.

Iedomājos to atkal brūnu ar apaļu sēra galviņu. Ielieku atpakaļ kastītē ar jātnieku uz etiķetes un dzīvoju priecīgi. Ar apziņu, ka izdevās savaldīt.

Ar masturbējošu prieku sasvīdušajās plaukstās zvalstot miklo sērkociņu kastīti, tumsā, ezera krastā, nedzirdēju nevienu. Pat ne skudru zāles stiebra galā. Visaptveroša tumsa un klusums ezera malā. Viss norimies un ūdens kā spogulis, kas mēness gaismā izķēmo tavu gaidās sastingušo seju.

Balss no tumsas tajā krastā.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+