Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. novembris, 2012
Drukāt

Vecticībnieki: Mūs – Latvijas pamatiedzīvotājus – nekur nav jāintegrē

Foto - LETAFoto - LETA

Pēc referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu “Latvijas Avīzē” nācās lasīt vairākas publikācijas, kurās tiek pausta savdabīga attieksme pret vecticību, – par vecticībniekiem raksta kā par cilvēku kopu, kas parādījās Latvijā no nekurienes un prasa sev kaut ko nesaprotamu.


 

Gribētos atgādināt šo rakstu autoriem (un, protams, arī lasītājiem), ka mūsdienu vecticībnieku senči apmetās tagadējā Latvijas teritorijā vairāk nekā pirms 350 gadiem. Un apmetās viņi šeit uz pilnīgi likumīgiem pamatiem – Latgale tajos laikos piederēja Polijai, un Polijas valsts visādi atbalstīja Krievijas vecticībnieku ieceļošanu savā teritorijā.

Tātad mēs, vecticībnieki, esam šeit krietni ilgāk, nekā pastāv Latvijas valsts, un mūs – kā Latvijas pamatiedzīvotājus – nekur nav jāintegrē.

Gribētos atgādināt arī to, ka vecticībnieki aktīvi piedalījās pirmās Latvijas Republikas dibināšanā 1918. gadā, cīnījās par valsts neatkarību un kopā ar latviešiem atdeva savu dzīvību par valsts brīvību. Par šo vēstures lappusi atgādina piemineklis Jēkabpilī – par godu vecticībniekiem, kas krita cīņās par neatkarību.

Pirmās Latvijas Republikas laikā vecticībniekiem veidojās labas attiecības ar valsts varas iestādēm. Līdz Ulmaņa apvērsumam valsts atbalstīja vecticībniekus, regulāri piešķirot iespaidīgas summas baznīcu uzturēšanai un citām vajadzībām.

Plašu rezonansi sabiedrībā ieguva Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas vadības, lielāko vecticībnieku draudžu garīgo vadītāju vēstule Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai. Vēlos akcentēt, ka šajā vēstulē izvirzītās prasības pilnīgi atbilst Eiropas normām un standartiem.

Vecticībnieki aicina atcelt atrunas, kas tika pieņemtas, ratificējot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Un vērš uzmanību uz to, ka svešvalodas statuss neatbilst krievu valodas reālajai lomai un nozīmībai Latvijā.

Es uzskatu – tas ir pilnīgi loģiski, ka mēs, vecticībnieki, aicinājām referendumā balsot par krievu valodu kā otro valsts valodu. Krievu valoda ir mūsu dzimtā valoda, un būtu dīvaini, ja mēs rīkotos citādi!

Bet “Latvijas Avīzē” vecticībnieku iniciatīvas un pozīcija tiek pasniegtas kā atsevišķu personu viedokļi un rīcība. Tas neatbilst patiesībai – kaut arī vecticībniekiem nav baznīcas hierarhijas, ir vienojošs pamats – Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas Centrālajā Padomē ietilpst lielākā daļa Latvijas vecticībnieku draudžu. Un, kaut arī juridiski draudzes ir autonomas, Garīgās Komisijas lēmumi par kanoniskiem jautājumiem ir obligāti visiem.

Diemžēl rakstā “Starp senču ticību un politiku dalītā dvēsele” (“Latvijas Avīze”, 4.10.2012.) tika pieļauta arī ļoti būtiska kļūda. Rakstā tiek apgalvots, ka vecticībnieki – fedosejevieši neatzīst laulību iesvētīšanu baznīcā. Bet tā ir klaja nepatiesība! Fedosejeviešiem nav priesteru un tātad arī oficiālas baznīcas hierarhijas. Draudžu mācītāji veic tikai divus sakramentus – kristīšanu un grēksūdzi. Nevar teikt, ka fedosejevieši neatzīst laulību, viņi uzskata, ka īsta garīdzniecība ir iznīcināta un laulības slēgt vienkārši nav kam.

Dīvains ir arī pats virsraksts “Starp senču ticību un politiku dalītā dvēsele”. Pēc autora loģikas, nevienam ticīgam cilvēkam nav tiesību piedalīties sabiedriski politiskajā dzīvē. Citādi radīsies problēmas ar dvēseli – tā sadalīsies. Bet tādā gadījumā ko mums, piemēram, darīt ar valsts līderiem, kuri dievkalpojumā laikā Aglonā 15. augustā vienmēr stāv pirmajās rindās?

Mēs, vecticībnieki, esam pārliecināti, ka mēs visi esam Latvijas – vienas no Eiropas Savienības valstīm – pilsoņi, un mums ir tiesības izteikt un aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no reliģiozās piederības. Bet vēlme atņemt vecticībniekiem šīs tiesības velk uz diskriminācijas pusi.

Liekas, ka raksta autore Kokorevičas kundze neuzmanīgi lasījusi Eiropas direktīvas par cilvēka tiesībām.

Un pēdējais: Kokorevičas kundze, lūdzu, nemēģiniet dalīt mūsu dvēseles. Labāk parūpējieties par savējo – tas nebūs lieki. Bet ar savām vecticībnieku dvēselēm gan jau mēs paši tiksim galā.

 

Vladimirs Nikonovs,
 Rēzeknes vecticībnieku Kapu draudzes Padomes priekšsēdētājs,
 11. Saeimas deputāts

 

 

Pēcvārds

Atbilde Nikonova kungam

Godātais Nikonova kungs!

Paldies par Jūsu pārdomām, kas mūsu lasītājiem, iespējams, ļaus vēl labāk izprast vecticībnieku uzskatus par valsts valodu un krievu valodu.

Tomēr tas, ka vecticībnieki uzskata krievu valodu par savu dzimto valodu, nenozīmē, ka tāpēc tai jākļūst par Latvijas valsts valodu.

Jūs “LA” publikācijām pārmetat “savdabīgu attieksmi”, es savukārt Jūsu vēstulē saredzu “savdabīgu loģiku”. Jā, “vecticībnieki šeit ir krietni ilgāk, nekā pastāv Latvijas valsts”. Bet lietuvieši, vācieši vai ebreji tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojuši vēl agrāk, nekā ieceļoja vecticībnieki. Un kas tad izrietētu no tā – vai prasība pēc vēl citām oficiālajām valodām Latvijā? Šodien vairākums Eiropas valstu, ar dažiem izņēmumiem, ir mononacionālas valstis, kurās ir viena valsts valoda un kurās galveno atbildību par sabiedrības attīstību ir uzņēmušās pamatnācijas.

Dziļi cienu visus cittautiešus, kas sevi uzskata par Latvijas patriotiem, zinu, ka viņi ciena valsts valodu, runā tajā vai, ja ir Latvijā ieradušies nesen, cenšas to iemācīties.

Jūs rakstāt, ka vecticībnieki ir bijuši Latvijas patrioti. Bet manā izpratnē tagad prasība pēc otrās valsts valodas faktiski nozīmē nevēlēšanos atzīt valsts konstitucionālā kodola sastāvdaļu – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tas neiet kopā ar patriotisma izpratni.

Pirms valodas referenduma lielākās kristiešu konfesijas Latvijā – katoļu – bīskapi rakstīja: “Latvijas pamatnācijas valoda ir valoda, ap kuru vienojas visas šeit dzīvojošās mazākumtautības. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda Latvijā – tas ir arī taisnības jautājums. Taisnības princips prasa, lai pasaules tautu plašajā forumā latviešiem Latvijā, tāpat kā krieviem Krievijā, būtu sava telpa, kur nebūtu apdraudēta nācijas identitāte, tās valoda un kultūra. Tāpēc mūsu pienākums kā Latvijas pilsoņiem ir aizstāvēt Latvijas pamatnācijas lielāko vērtību – latviešu valodu, jo tauta nevar pastāvēt bez savas valodas.”

 

Dace Kokareviča

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+