Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. februāris, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Dzīve jāliek kopā kā klucīši

polisi2_aj_13

Rūta Šūpulniece ir dzimusi kuldīdzniece, bet dzīves gaitas viņu aizveda uz Limbažiem, kur bija labs darbs bankā un varēja ieguldīt naudu savu vecāku atgūtajā saimniecībā. Tagad tur dzīvo Rūtas vecākā dēla Ulda ģimene, nodarbojas ar augļkopību.

 

Rūtas vedekla sievasmātei palīdz dažādu projektu gatavošanā, kas nepieciešami, lai attīstītu tagadējo Rūtas īpašumu “Polīšos”, kurā galvenā saimniekošanas nozare ir akvakultūra. Diplomēts zivkopis aptver visu zivkopības ciklu – audzē karpu mazuļus, noved tos līdz makšķerniekam interesējošam izmēram un svaram, savukārt copmaņi vasaras sezonā ir bieži viesi “Polīšu” dīķos.

Uz dzimto Kuldīgas novadu Rūta atgriezās, kad viņas pirmā vīra māte atguva īpašumu. Apkārtnes reljefs bija piemērots zivju dīķu ierīkošanai, tagad jau to ir trīspadsmit. Rūta atceras, ka atgūtās mājas bija ļoti sliktā stāvoklī. Vairāk nekā simt gadu veco ēku nācās gandrīz pārbūvēt no jauna – jāsaliek kā lego klucīši. Cik varēja un mācēja, palīdzēja arī abi jaunākie dēli Pēteris un Didzis Dāvis. Tā nu ir sagadījies, ka Rūtai pašai dzīve visu laiku bija jāsakārto kā tie paši klucīši. Jau gadu viņa ir kopā ar Viesturu Pirro, kurš ir mācītājs Kuldīgas Svētās Katrīnas un Vārmes Svētā Miķeļa draudzēs. Luterāņu garīdzniekiem nav aizliegts laulāties, Rūta un Viesturs ir savstarpējo pārbaudi izturējuši un tuvākajā laikā nokārtos arī savu kopdzīves oficiālo daļu.

Rūta teic, ka visu mūžu bijusi praktiska, daudz strādājusi, lai audzinātu un skolotu trīs dēlus. Pašlaik novērtējot nodzīvoto, viņa ir sapratusi, ka praktiskums dzīvē ir vajadzīgs, bet tā nav pati svarīgākā lieta. Daudz būtiskāks ir dvēseles līdzsvars, kā viņai līdz šim bieži pietrūka un ko viņai Viesturs dod, visas problēmas varot atrisināt kopā. 
polisi_AJ_13

Viesturs, lai arī mācītājs, nav nekāds baltrocītis, ja saimniecībā kas jāpadara, viņš to var. Taču, kā pats saka, katram jādara savs darbs: “Ja kāds iet karot, tad ne ar savām bruņām, ja kāds gana lopus, tad dzer pienu. Tāds ir Dieva uzdevums. Būt par mācītāju – tā nav profesija, tas ir dzīvesveids. Nav jākāro pēc pasaulīgām mantām, ja būs lemts, tās tevi atradīs pašas. Tikai krīzes laikā cilvēki saprot, ka tieksme pēc materiālā nodrošinājuma ir kā plāns ledus, tas var zust jebkurā brīdī, jo visi esam mirstīgi.”

Tomēr no garīguma vien nevar izdzīvot, nauda taču vajadzīga visiem.

 

 

 

 

 

 

polisi1_AJ_13“Jau no agra pavasara, tiklīdz nokusis ledus uz dīķiem, pieņemam makšķerniekus, par divām makšķerēm jāmaksā pieci lati, lomā drīkst paturēt trīs kilogramus zivju. Dīķmalas ir sakoptas, var staigāt ar basām kājām vai kurpēs, kā nu kurš vēlas. Lielajā viesu mājā varam izmitināt ekskursantus, Kurzeme ir skaista, un te ir daudz ko redzēt. Viesi pie mums pārnakšņo un dodas uz Liepāju, Ventspili. Arī Kuldīga ir tūristu iecienīta pilsēta. Kopā ar vedeklu gatavojam projektus, lai piesaistītu Eiropas naudu. Jāmāk tikai kustēties, tad var izdzīvot,” Rūta ir optimiste.

Abiem saimniekiem patīk ceļot. “Pērn aizbraucām uz Krētu, noīrējām mašīnu un izbraukājām visu salu,” stāsta Viesturs, “Rūta ar dēlu ģimenēm vēl daudz kur pabijusi. Bet ikdienas vakaros, kad visi viesi ir prom, paši izejam uz nojumītes pie dīķa un varam izbaudīt klusumu un just, ka šī ir mūsu vieta un tā mūs pieņem. Neatņemama mums ir pirtošanās, savas trīs četras reizes lecam dīķī, arī ziemā zāģēju āliņģi. Un tad veselība ir kā miets, nekādas slimības nespēj iekost.”

 

 

 

 

Uzziņa

Raidījumu par Kuldīgas novada Rumbas pagasta “Polīšu” māju saimniekiem Rūtu Šūpulnieci un Viesturu Pirro Latvijas radio 1. programmā klausieties sestdien, 18. februārī, plkst. 16.05. Atkārtojums 25. februārī plkst. 6.02.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+