Pirms 30 gadiem stājās spēkā likums par obligāto dienestu Latvijas armijā 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem stājās spēkā likums “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu”, kas pēc neatkarības atgūšanas noteica obligātā valsts dienesta “tiesiskos, ekonomiskos un sociālos pamatnoteikumus” un iesaistīja “Latvijas Republikas pastāvīgos iedzīvotājus valsts aizsardzības, sabiedriskās kārtības un citu sabiedrībai nepieciešamo uzdevumu izpildē, garantējot personas apziņas un pārliecības brīvību”.
Augstākā Padome (AP) to bija pieņēmusi 10. septembrī. Līdz ar to spēku zaudēja 1990. gada martā AP lēmums par alternatīvo, tas ir, darba dienestu, kuru savulaik ieviesa, lai ļautu jauniešiem no Latvijas izvairīties no nepopulārā obligātā militārā dienesta svešas varas – Padomju Savienības – karaspēkā.
Tiesa, darba dienests saglabājās arī jaunajos apstākļos.
Kārtējam iesaukumam pavasarī un rudenī varēja pakļaut personas no 19 līdz 25 gadu vecumam. Rezervistu vecums – līdz 50 gadiem.
Obligātā militārā dienesta laiks sākotnēji tika noteikts 18 mēneši (PSRS pieņemto 24 mēnešu vietā), bet, ja izvēlējās darba dienestu, tad 24 mēneši.
Tā kā aizsardzības spēku funkcijas lielā mērā pildīja brīvprātīgā Zemessardze, iesaukumi sākotnēji attiecās tikai uz robežsargu un cietumu apsardzes daļām, vēlāk arī uz 1992. gada vasaras sākumā izveidoto Sužu izlūkdesanta bataljonu.
Jauniešiem, kas jau atradās PSRS armijā, bet kam 1991. gada notikumu dēļ izdevās no dienesta tajā atbrīvoties, Latvijas bruņotajos spēkos vairs nebija jādien, kamēr iepriekš alternatīvajā iesauktie turpināja pildīt saistības darba dienestā.
