Runāt valsts valodā – pienākums 1
2. februāra “LA” numurā publicējām Valsts valodas centra aicinājumu iestāžu, biroju un uzņēmumu darbiniekiem runāt valsts valodā. Tas izraisīja sabiedrībā rezonansi, dažs politiķis, to pat kārtīgi neizlasījis, pārmeta VVC radikālismu.
Tagad autorei, Valsts valodas centra valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītājai Sarmītei Pāvulēnai un VVC direktoram Mārim Baltiņam jautāju: “Vai aicinājums attaisnojās?”
“Tāpat kā nav instrumentu, kā novērtēt dažādu veselības kampaņu rezultātu, nevar izmērīt arī šī VVC aicinājuma iedarbību,” teic M. Baltiņš. “Taču daudzi cilvēki aizdomājās par to, ka izvēle lietot valsts valodu noteiktās situācijās ir pienākums; it īpaši, ja amatpersona runā publiski vai ar plašsaziņas līdzekļiem. Jebkura valodas lietotāja pienākums ir piedomāt par valodas kvalitāti, izteiksmes bagātību un saprast, ka arī dzimtajā valodā skaidri izteikties, precīzi formulēt domu ir jāmācās visu mūžu!”
Sarmīte Pāvulēna atminas epizodi: uzņēmumā, kurā ieradusies kā kliente, nevis VVC pārstāve, dzirdējusi, kā darbinieki, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, savā starpā sarunājušies valsts valodā – arī par jautājumiem, kas uz klientiem neattiecas. Sarmīte priecājas par šādiem patīkamiem brīžiem. Viņa atgādina – šis aicinājums nebija tikai vienam gadam domāts, un pārdomāsim atkal, ka uz mums pašiem, latviešiem, tas attiecas visvairāk. Dosim iespēju kaimiņiem vai paziņām cittautiešiem iespēju sarunāties valsts valodā, palīdzēsim viņiem uzlabot latviešu valodas zināšanas.
Dace Kokareviča
