Gata Šļūkas zīmējums

“Es vienmēr runāju valsts valodā. Maniem pacientiem ir zināms, ka arī viņiem ir jācenšas runāt valsts valodā. Tiesa, pie manis vizītē ierodas arī veci cilvēki, kuri valsts valodu nav apguvuši. Nu, ko tur vairs cīnīties – viņi to vairs neiemācīsies. Bet, ja ierodas cilvēks, kurš ir jaunāks par mani un kuram ārstēšanu apmaksā valsts, bet kurš 25 gadu laikā, kopš Latvija atguvusi neatkarību, nespēj saprast, kad vaicāju, kā sauc viņa ģimenes ārstu, nu tad, piedodiet, vienreiz tas vadzis lūst. Kad man visu laiku saka “ņičevo ņepoņimaju” (“neko nesaprotu” – krievu val.), tad es atgādinu, ka ir pēdējais laiks sākt saprast,” tā “LA” 29. jūnija numurā publikācijā “No šodienas runāju tikai valsts valodā” sacīja daktere Inga Rezgale, kas strādā par endokrinoloģi medicīnas centrā “Pulss 5” Rīgā.

Vai pa šo laiku dakteres uzskatos par valsts valodu ir kaut kas mainījies, vai viņa turpina ieturēt tikpat stingru stāju, kā to paudusi vasarā? I. Rezgale: “Savu nostāju neesmu mainījusi, jo likums nav mainījies. Nekādi konflikti par to, ka vienmēr runāju valsts valodā ar saviem pacientiem, nav radušies. Pašā sākumā gan, kad publiski paudu savu nostāju, bija viens otrs neapmierinātais. Ir pacienti, kuri painteresējas, zvanot manai medicīnas māsai, lai pieteiktu vizīti, vai varēs runāt krieviski, un viņa tad arī atbild, ka ne. Nav taču nekādu problēmu izvēlēties citu ārstu. Paciente, ar kuru man radās domstarpības, kas tika atspoguļotas masu medijos, pēc šā starpgadījumā vairs mani nav apmeklējusi.

Saņēmu ļoti lielu atbalstu no kolēģiem, daudzi cilvēki man piezvanīja, atnāca pie manis, lai izteiktu atzinību. Visiem maniem atbalstītājiem vaicāju: vai jūs paši arī tāpat darāt?”

MĀRA LIBEKA