Anita Daukšte: Līdz vēlēšanām 25 dienas. Ak, kā negribas “sūdu” un “mēslu”!
0
Paejot simboliskajām Andra Kulberga valdības 100 dienām, var savilkt valdības darba bilanci. Ir kas labs – beidzot notriec dronus virs Latvijas, par dārgu naudu nopirkts laiks airBaltic lidošanai, dots akcepts slimnīcu reformai (lasi – slimnīcu pakalpojumu pieejamības mazināšanai laukos), “Vilkatis” atradis divus migrantu tuneļus uz robežas.
Daudzi teiks – nu, vai tad nosaukto vien nepietiek, lai uzslavētu, un teiktu, ka valdība ir strādājusi labi un izlēmīgi? Jā, ar to pietiek, ja ekspektācijas par valdības darbu ir bijušas vienkārši “urbt tālāk” Jaunās Vienotības stilā, kā jau tas darīts pēdējo 15 gadu laikā. Bet ar to nepietiek, ja ar lielu pompu pieteikt pilnīgi jaunu valdības stilu, kritizēt visu slikto pagātnē, bet galu galā, ja lietot premjera retoriku, sadarīt to pašu “sūdu” un “mēslu”.
Iespējams, jūs vaicāsiet, kas tad ir ticis pieteikts, bet galu galā – nav būtiska un izmērāma rezultāta? Piemēram, apņēmība pārskatīt nevalstisko organizāciju (NVO) finansēšanu, bet galu galā – tikai noņemt maksu par Memoranda padomes sēžu apmeklēšanu (aizvietojot ar transporta kompensācijām). Piemēram, virzīt vienā “pakotnē” būtiskas izmaiņas pamatizglītības vērtēšanā un jaunu centralizēto eksāmenu dabaszinātnēs, satricinot nozari, bet galu galā – “izgāžot no vannas” gan jēdzīgo, gan nejēdzīgo izglītības reformēšanā.
Vēl, piemēram, skarbi kritizēt valsts kapitālsabiedrību padomju un valžu darbu, nodēvējot tās par “politiskajiem pansionātiem”, kā to darīja Ministru prezidents Andris Kulbergs pēc Latvijas vēsturē lielākā datu noplūdes skandāla no CSDD, norādot uz vienu un to pašu personu rotāciju dāsni apmaksātajās vietās “pie siles”.
Premjers nelietoja vārdu “vieta pie siles”, bet mēs visi saprotam, ka tieši par nesamērīgi lielu atalgojumu un nesamērīgi mazu atbildību ir runa (diemžēl),
mēģinot raksturot to, kas ir noticis vairāku valsts kapitālsabiedrību pārvaldē. Un neviens premjers taču nekritizē valsts uzņēmumu un institūciju pārvaldību, tikai skaistu vārdu pēc, ja netaisās mainīt sistēmu, vai ne?
Jo zīmīgāks tāpēc ir nule notikušais ar Rīgas Austrumu klīniskās universtitātes slimnīcas (RAKUS) padomi, kurā Veselības ministrija 3.septembrī iecēlusi Vinetu Kutkēviču. To pašu Vinetu Kutkēviču, kura atkāpās no amata “Rīgas Siltuma” valdē aprīļa vidū, Kulberga (!) vadītajā parlamentārās izmeklēšanas komisijā izskanot ziņām par viņas iespējamo interešu konfliktu, izkārtojot iepirkumus viņas vīram piederošajam uzņēmumam.
Jā, ziņas par viņas iesaisti vīra labklājības nodrošināšanā neesot apstiprinājušās. Bet! Kā tad ar to reputācijas kristālskaidrību, kas mums tiešām tiekot prasīta ik vienam un katram, kas vēlas sēsties pie “siles”, piedodiet, kapitālsabiedrību pārvaldē?
Un – ak, likteņa ironija- mums atkal pierādās vēl viens, ko varētu saukt par “kompetences nezūdamības likumu”: ja var vadīt energouzņēmumu, tad jau var vadīt arī slimnīcu!
Kopumā šis gadījums izskatās pēc Jaunās Vienotības kūrētās Veselības ministrijas spļāviena premjera sejā. Sak, izrunājies, izrunājies, tautai patīk, bet mēs darīsim “pa savam”.
Jājautā, vai tiešām ir notikusi tikai valdības darba “izkārtnes” un izteikumu stila maiņa, bet pēc būtības – nekas nemainās? Tiešām var tikai soctīklos lamāt ministrus par “niķīgiem bērnudārzniekiem” (pēc tam atvainojoties), aicināt eitanizēt bērnus sakodušos suņus (lai gan likums paredz citu kārtību), solīt prasīt darba rezultātus un labumu valstij no jebkuras reformas un jaunas kārtības, bet galu galā samierināties, ar to, kā ir, jo “pārāk īss laiks līdz vēlēšanām”?
Apvienoto sarakstu valdības trīs mēnešu darbs ir uznesis popularitātes reitingu virsotnē, un, ja par pārējo partiju vietu popularitātes skalā aptauju rezultāti atšķiras, tad par Apvienoto sarakstu šaubu nav – tam tiek prognozēta stabila uzvara vēlēšanās.
Tas ļauj ar visai lielu pārliecību teikt, ka Kulbergam ir neapstrīdamas izredzes vadīt arī nākamo valdību. Šajā situācijā prasās vairāk ievērot “vīrs un vārds” principu, un jauno vadības stilu – ne tikai retorikā, kas dažam varbūt šķistu prasta, bet sabiedrības vairākumiem šķiet patiesa – iedzīvināt arī lēmumos un konsekventā rīcībā.
