ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds.
ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds.
Foto: VIDA PRESS

ANO ģenerālsekretāra nogalināšana 13

Juris Aplociņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
TV24
Ķīna paziņo, ka kopā ar Krieviju ir gatava aizstāvēt “taisnīgumu” pasaulē. Vai Ķīna nostāsies uz frontes līnijas?
Lasīt citas ziņas

Mītiski slavenās Zviedrijas pilsētiņas Upsalas nomalē ir neliela kapsēta, kur mūža mierā dus vietējās universitātes profesori, bīskapi, aristokrāti un ievērojami valsts darbinieki, kuri savulaik spodrinājuši savas valsts slavu. Un tur ir arī kaps, kura pelēkajā piemiņas plāksnē izkalti vārdi: “Dāgs Hammaršelds”, un tur mūža mierā dus viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta zviedriem, ANO ģenerālsekretārs no 1953. līdz 1961. gadam, kurš diemžēl noslēpumainos apstākļos gāja bojā aviokatastrofā Āfrikā…

Kāds ģenerālis beidzot sāk runāt

Padomju propaganda Hammaršeldu dēvēja par “kolonizatoru līdzskrējēju” – par viņa aizraušanos ar Āfrikas lietu kārtošanu, savukārt amerikāņi – vienkārši par “nemierīgo Dāgu”. Viņu mēdz dēvēt par cilvēku, kurš savulaik it kā esot spējis ANO no “muldētāju klubiņa” pārvērst reālas politikas instrumentā. Tostarp vispārējā fanfaru sacelto trokšņu gammā lāgā nesadzirdētas palikušas kritiķu balsis, kas pauž, ka Zviedrija savu nelaimīgo ģenerālsekretāru pamanoties veikli pārdot jau vismaz trešo reizi.

CITI ŠOBRĪD LASA
Divas reizes viņa bojāeju izmeklējošās nacionālās komisijas spēja tikai sakompilēt bezzobainus, faktiski nekam nederīgus slēdzienus.

Savukārt pirms vairākiem gadiem, pompozi atzīmējot viņa 100. dzimšanas dienu, Stokholma no pagātnes konteksta esot izrāvusi tikai to, kas spēj nacionālo prestižu pacelt puslīdz starptautiskā līmenī, lai gan tas nekādi nesekmē viņa mīklainās nāves patieso apstākļu celšanu gaismā.

Atvaļinātais ģenerālis norvēģis Bjērns Egs (attēlā) pirms nāves atklāja ANO ģenerālsekretāra Dāga Hammaršelda nāves apstākļus.
Foto: VIDA PRESS

Un pēkšņi notika sprādziens – teju pusgadsimtu ilgušo klusēšanu pārtrauca atvaļinātais norvēģu ģenerālis Bjērns Egs. Tobrīd jau 87 gadus vecais vīrs, kurš 1961. gadā vadīja Kongo izvietotā ANO militārā kontingenta izlūkošanas daļu, acīmredzami nevēlējās aiziet no šīs dzīves kopā ar kādu viņam labi zināmu noslēpumu.

Un viņš nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu, kas ievērojami sekmēja vairāku desmitgažu laikā dažādo patiesības meklētāju pamatīgi izšķaidīto patiesās ainas mozaīkas iespējami veiksmīgāku salikšanu. Un kopš 1961. gada 18. septembra, kad pie toreizējās Ziemeļrodēzijas pilsētas Ndolas notika liktenīgā aviokatastrofa, tādu kopā nesaliekamu gabaliņu allaž bijis daudz.

Atvaļinātais ģenerālis pauda presei: “Tūlīt pēc avārijas mani nosūtīja uz Ndolu, lai savāktu Hammaršelda portfeli ar dokumentiem un šifrēšanas mašīnu. Es biju pirmais no ANO personāla, kurš pilsētas hospitāļa morgā ieraudzīja ģenerālsekretāra ķermeni. Hammaršelds nebija apdedzis kā pārējie 15 cilvēki, kas bija atradušies lidmašīnā, savukārt viņam pierē vīdēja lodes radīts caurums.

Visos vēlāk redzētajos līķa fotoattēlos šis caurums bija profesionāli aizretušēts, bet sekcijas protokols izrādījās izņemts no izmeklēšanai nododamo dokumentu paketes.

Esmu pārliecināts, ka ģenerālsekretārs katastrofā izdzīvoja un viņš ir “piebeigts” mazliet vēlāk.”

Ģenerālis uzskatīja, ka Dāgu Hammaršeldu izglābusi nejaušība, jo avārija notikusi salīdzinoši nelielā augstumā, kad zviedru uzņēmuma “Transair” lidmašīna DC-6 “Albertina” laidās uz nosēšanos Ndolas lidlaukā. “Albertina” kritusi pikējot, viegli nogriežot ceļā patrāpījušos akāciju kokus un ar kreiso spārnu saduroties ar milzīgu termītu pūzni. Spārns norauts kopā ar fizelāžas daļu un krēsliem, kuros sēdējuši Hammaršelds un viņa miesassargs – amerikānis, kurš arī faktiski izdzīvoja, taču, neatguvis samaņu, nomira Ndolas hospitālī. Savukārt atlikusī “Albertinas” daļa turpinājusi haotisku virzību, kamēr atdūrusies pret kādu pakalnu un aizdegusies.

Avarējušās lidmašīnas vraks, kurā atrada bojāgājušo Dāgu Hammaršeldu, 1961. gada 20. septembrī.
Foto: VIDA PRESS

Bjērns Egs: “Hammaršelds ir centies rāpot, un par to liecināja viņa aiznadžos atklātās zāles un lapu daļiņas. Man momentāni radās virkne visdažādāko aizdomu, taču hospitālī strādājošie britu mediķi bija noskaņoti kaut kā sevišķi naidīgi un nevēlējās sadarboties ar ANO.

Reklāma
Reklāma

Savukārt paši zviedri jau uzreiz pieņēma lēmumu lieki nebojāt attiecības ar Londonu, un ar to arī izskaidrojama visa turpmākā oficiālās Stokholmas rīcība. Un faktiski jau nebija nekādas zviedru reakcijas, pat pēc tā, kad mana tautiete Bodila Katarīna Navdāla, kura rakstīja disertāciju par Hammaršeldu, nosūtīja uz krimināli tehnisko ekspertīzi viņa līķa fotoattēlus. Jau tad speciālisti secināja, ka šajos attēlos ģenerālsekretāra piere ir veikli noretušēta…”

Un tagad sabrukusi savulaik visu ieinteresēto pušu – no Londonas līdz Stokholmai – būvētā oficiālā versija par pilotu pieļautu kļūmi. Esot acīmredzami, ka drīzāk tomēr jānotic 1961. gada 19. septembrī padomju laikrakstā “Pravda” publicētajam ziņu aģentūras TASS paziņojumam: “Ndolas (Ziemeļrodēzija) apkaimē avarējušās lidmašīnas, kurā lidoja Dāgs Hammaršelds, vienīgais dzīvajos palikušais tās pasažieris nācis klajā ar paziņojumu par lidmašīnas bojāejas ap­stākļiem.

Atbilstoši UPI korespondenta teiktajam šis cilvēks ir no Hammaršelda apsardzes, un viņš teicis, ka lidmašīnā pēkšņi noticis sprādziens, kam sekojuši vairāki mazāka spēka sprādzieni. Tūlīt pēc tā lidmašīna nokritusi zemē. Kā Leopoldvilā paziņojis ANO pārstāvis, viņš neizslēdz iespēju, ka lidmašīna avarējusi diversijas rezultātā vai arī vienkārši notriekta…”

ANO Kolumbs

1953. gadā tobrīd 48 gadus vecais Zviedrijas Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dāgs Hammaršelds ANO galvenajā mītnē Ņujorkā teica savu “troņa” pārņemšanas runu. Šo mazpazīstamo zviedru salīdzinoši augstajā starptautiskās organizācijas postenī iecēla, piekrītot Francijas priekšlikumam, un arī faktiski tikai viena iemesla dēļ: viņš pārstāvēja neitrālo zonu un atšķirībā no sava priekšgājēja šajā amatā norvēģa Trigves Lī izskatījās pietiekami saprātīgs cilvēks, kuram nepiemita skaidri izteiktas politiskās simpātijas, un tieši tāpēc viņš savdabīgi apmierināja visas ANO Drošības padomē pārstāvētās lielās valstis, kurām ir veto tiesības.

Taču jaunais ģenerālsekretārs, kuru ANO sekretariātā par rāmo komunikācijas manieri jau bija iedēvējuši par “gliemežvāku”, katrā ziņā pamatīgi piemānīja tos, kuri viņā cerēja ieraudzīt kārtējo “kāzu ģenerāli”, kuram pat nevarētu ienākt prātā iejaukties reālajā politikā.

Šis cilvēks, kuram nekad nav bijis sievas un tuvu draugu, izstaroja milzīgu godkārības devu, kas veidojās no krietnām reliģiskā misticisma un vispasaules misionārisma apziņas porcijām.

Savas visslēptākās domas viņš uzticēja tikai dienasgrāmatai, kas nodēvēta par “Ceļojuma uzmetumiem” un kurā viņš apspriedās tikai ar Visaugstāko. Drīz kļuva skaidrs, ka tik nevadāmu ģenerālsekretāru lielās valstis iepriekš vēl nebija izvēlējušās. Tas bija pamatīgs misēklis, ko vēlāk vairs praktiski nekad nepieļāva.

Hammaršelds savu iespēju sagaidīja pašās 50. gadu beigās, kad beidzot bija uzmeklējis cienīgu skatuvi savas “politiskā Kolumba” (kā viņš bija pats sevi iedēvējis) vēsturiskās lomas nospēlēšanai. Āfrika! Melnajā kontinentā bija izcēlies pamatīgs ugunsgrēks, tur bruka anglosakšu uzbūvētā koloniālā sistēma, un valstis, kas bija savā starpā sadalījušas izlaupāmo Āfriku, pēkšņi izrādījās pilnībā negatavas vērienīgo izmaiņu priekšā.

Savukārt Hammaršelds šajā vispārējā apmulsumā saskatīja iespēju ANO sekretariāta pārvēršanai patstāvīgā politiskā spēlētājā. 1960. gada sākumā, atgriezies no novērojumu brauciena pa 24 Āfrikas valstīm, viņš vienam no sekretariāta vadītājiem esot teicis: “Mūsu gadsimts ir Āfrikas gadsimts. Un atslēga uz Āfriku ir Kongo. Bijušās koloniālās valstis sevi pamatīgi sakompromitējušas afrikāņu acīs, un, piemēram, beļģi, kuri iepriekš valdīja Kongo, ir panikā, jo nezina, ko tagad darīt. Tā ir unikāla iespēja ANO!”

Ģenerālsekretāra melnais trumpis

Izvēle saistībā ar Kongo nebija gluži nejauša. Tieši kontinenta centrā esošā lielā valsts atradās stratēģiskā stāvoklī, un tās minerālu resursi – varš, dimanti, kobalts, urāns – lika zinātniekiem par to izteikties liriski, proti, kā par “ģeoloģisku sensāciju”. Savukārt politiķi to dēvēja par “atslēgu uz Āfriku”, kas var pilnībā atvērt visas “melnās durvis”.

Nelielā Beļģija, kas 19. gadsimta beigās okupēja Kongo, jau bija sākusi pamatīgi aizrīties ar nokampto milzīgo gabalu: valstī bija sākušies politisko streiku un demonstrāciju viļņi. Nacionālisti, kuru galvgalī izvirzījās misionāru skolā izglītību guvušais Patriss Lumumba, tikai dažu mēnešu laikā pārvērtās iespaidīgā politiskā spēkā.

Kongo premjerministrs Patriss Lumumba un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds pēc tikšanās ANO galvenajā mītnē 1960. gadā.
Foto: VIDA PRESS

Sākumā beļģi vienkārši notvēra “dumpinieku” un ielika Kongo galvaspilsētas Leopoldvilas cietumā, taču jau drīz bija spiesti viņu kā vērā ņemamu politiķi uzaicināt uz pārrunām Briselē. Un šīs sarunas krietni vien pārsteidzošā kārtā beidzās ar pilnīgu Beļģijas kapitulāciju. Brisele rezultātā uzstāja tikai vienā jautājumā, proti, par simbolisku žestu, kam visai pasaulei bija jāapliecina, ka afrikāņi ir pateicīgi saviem bijušajiem kolonizatoriem, par neatkarības proklamēšanas dienu izvēlēties 1. jūliju jeb tātad dienu, kurā 1885. gadā Beļģijas karalis Leopolds Otrais ieguva mantotā lietošanā brīvo Kongo valsti. Taču pat šādu deklaratīvu piekāpšanos Briselei atteica. Atbrīvošanās komanda nolēma Kongo neatkarību pasludināt tieši vienu dienu agrāk – 1960. gada 30. jūnijā.

Kongo nedēļas laikraksta “L’ Echo du Kivu” titullapa ar paziņojumu par Kongo neatkarību 1960. gada 30. jūnijā.
Foto: VIDA PRESS

Turklāt faktiski pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Kongo par premjerministru kļuvušais Lumumba izrādījās tipisks jaunās raudzes afrikāņu revolucionārs. Viņš bija cilvēks, kuram piemīt dziļš ienaids pret kolonizētājiem un vienlaikus arī sensenajiem ienaidniekiem no baluba cilts, kā arī krietni vien izplūduši priekšstati par marksismu–ļeņinismu, kas turklāt vēl bija pamatīgi atšķaidīti ar katoliskajām dogmām un virkni dažādu cilšu tradīcijām.

Taču ne sevišķi stabilais Kongo jaunlaiku katls bija uzlikts virs pārlieku karstas uguns un ļoti drīz pārsprāga. Atbrīvotā tauta, kurā tobrīd kopumā vispār bija tikai 8 (!) cilvēki ar augstāko izglītību, jaunas valsts celtniecību uzsāka, vispirms pilnībā sagraujot visu, kam bija kaut vai vismazākā saikne ar bijušajiem saimniekiem. No pjedestāliem gāzās Beļģijas karaļu pieminekļi, bet aptuveni 100 000 baltādaino iedzīvotāju mājās iebruka satracinātu aborigēnu pūļi, uzsākot masveidīgu laupīšanu, slepkavošanu un izvarošanu. Izsludinātā armijas reforma – atvaļinot visus beļģu virsniekus un nomainot viņus ar neizglītotiem tikai melnas ādas krāsas seržantiem un kaprāļiem – jau tikai nedēļu pēc neatkarības pasludināšanas izvērsās vairāku garnizonu dumpī.

Moiss Čombe 1961. gadā.
Foto: VIDA PRESS

Nolūkā aizsargāt Beļģijas pilsoņus Kongo ieradās desantnieki, savukārt no dienesta patriektie baltie virsnieki aizbēga uz Katangas provinci, kuras vadonis Moiss Čombe savukārt nāca klajā ar paziņojumu par atdalīšanos no Kongo. Katangā bija sakoncentrētas galvenās Kongo derīgo izrakteņu atradnes, un tās patiesā saimniece bija transnacionālā kalnrūpniecības korporācija, kuras īpašnieki šajā situācijā izvēlējās atbalstīt Čombi.

Melnie marksisti no Leopoldvilas draudēja nacionalizēt visu Kongo rūpniecību, savukārt Katangas diktators garantēja privātā īpašuma un ražošanas aizsardzību. Var piebilst, ka tolaik Katangā ieguva 75% no visa pasaulē iegūstamā kobalta, ceturto daļu vara, pusi urāna. Vārdu sakot, Čombes režīma atbalstīšanā faktiski bija ieinteresēti visi laupošie un alkatīgie Rietumi.

Taču atklāta separātistu atbalstīšana nozīmētu pozīciju zaudēšanu Maskavai cīņā par Āfrikas cilvēku prātiem, sirdīm un varbūt arī tiem pašiem resursiem, tāpēc valdību ļaudis Vašingtonā, Londonā un Parīzē vērsās pie ANO. Un tagad šai organizācijai piekrita delikātā Leopoldvilas radikāļu savaldīšanas misija, kā arī Kongo glābšana no vēl lielāka sabrukuma un “miera nostūrīša” saglabāšana Katangā, kam ASV valdība izsniedza steidzamu kredītu 50 miljonu dolāru apmērā. Savukārt, ja izvērstos jautājums par Kongo apvienošanu, tā vienmēr būtu gatava kā sevišķu samierināšanās dāvanu pasniegt centrālajai valdībai Čombes galvu…

ANO ģenerālsekretāra amats prasa spēju izprast uzticēto pienākumu sarežģīto būtību. Taču mazliet apmātais misionārs Hammaršelds nevēlējās iedziļināties problēmas specifikā. Viņš liesmojošajā Kongo redzēja tikai labu izdevību jaunas kārtības ieviešanai savā organizācijā, kur izšķirošais vārds piederēs “pasaules valdībai”, proti – ANO sekretariātam, un vairs ne lielvalstīm ar to uzurpētajām veto tiesībām.

“Kad gan Kongo valdība mums nosūtīs oficiālu palīdzības pieprasījumu? Pasteidziniet viņus, mēs nedrīkstam vilcināties!” tādiem vārdiem Hammaršelds tincināja savu pilnvaroto pārstāvi Leopoldvilā Ralfu Benču, kurš nekādi nespēja pārliecināt aizdomīgo Kongo premjeru pieņemt “balto” palīdzību, lai arī tā nāktu konkrēti no ANO. Taču haoss valstī pieņēmās spēkā, un, kad valdības kontrolējamā teritorija bija sarukusi jau līdz tās rezidences apmēriem, Lumumba, paklausīgi sekojot Benča diktētajam tekstam, uzrakstīja ANO ģenerālsekretāram lūgumu pēc palīdzības.

Steidzams zvans uz saunu

Ilgi gaidītā ziņa Hammaršeldu esot sasniegusi saunā. Aptinis tālruņa klausuli ar dvieli – lai neapsvilinātos, ģenerālsekretārs ar Benču vienojās par Drošības padomes sasaukšanas termiņiem. Nekas tamlīdzīgs vēl nebija piedzīvots, proti, iepriekš nekad iniciatīva par Drošības padomes sasaukšanu nebija nākusi no ANO vadītāja, parasti to piedāvāja kāda no to veidojošajām valstīm. Taču tieši tādā nolūkā jau Hammaršelds bija iemitinājies Ņujorkas debesskrāpī, lai mainītu šīs tradīcijas, un ārkārtas sēdi pārliecinoši nozīmēja uz 13. jūliju.

Tajā pieņemtai rezolūcijai piemita izplūdis raksturs – ANO spēki saņēmuši mandātu miera un kārtības uzturēšanai Kongo. Bet tas Hammaršeldam deva pietiekami plašas manevrēšanas iespējas. 48 stundu laikā Āfrikā nogādāja pirmo “zilo ķiveru” kontingentu, ko veidoja 10 pasaules valstis un kā sastāvā bija vismaz 11 000 kareivju un virsnieku – iepriekš pasaules praksē vēl nebijusi tik efektīva un vērienīga operācija ANO vadībā.

Transporta aviāciju un sakarus nodrošināja Pentagons, un Vašingtona cerēja, ka, izmantojot ambiciozo Hammaršeldu, viņiem izdosies no varas nobīdīt “komiju” Lumumbu, par kuru prezidents Dvaits Eizenhauers bija izteicies viennozīmīgi, proti, novēlot, lai viņš “ieveltos upē, kas pilna krokodiliem”. Vašingtonas acu priekšā mirgoja otras Kubas rēgs, un ASV kategoriski nevēlējās pieļaut, lai Kongo uzrastos vēl viens Fidels Kastro.

Vispirms viss risinājās atbilstoši ASV un Britānijas saskaņotam plānam. ANO spēki paziņoja, ka pārņem valsti savā kontrolē un vienlaikus neļāva Kongo premjeram nosūtīt viņam uzticīgās armijas daļas pret Katangas un Kasaijas (vēl viena province, kurā ieguva dimantus un kas bija sekojusi Katangas piemēram) separātistiem. Analizējot situāciju Kongo, Hammaršelds bija secinājis, ka Lumumbas radikālisms traucē miera iedibināšanai valstī, tāpēc piekrita viņa nobīdīšanai no varas grožiem. Izvēle krita uz Kongo armijas štāba priekšnieku pulkvedi Mobutu, kurš piekrita apmaiņā pret piecus miljonus franku vērtu čeku, kas it kā nepieciešams parādu dzēšanai uzticamākajiem virsniekiem un kareivjiem, gāzt premjeru.

1960. gada 10. septembrī notika salīdzinoši miermīlīgi veiktais apvērsums. Pulkvedis Mobutu Leopoldvilā sarīkoja preses konferenci, kurā informēja par premjerministra Lumumbas un prezidenta Kasavubas “neitralizāciju”. 15. septembrī Lumumba vērsās ANO ar lūgumu palīdzēt. Viņa rezidenci aplenca “zilās ķiveres”, nosakot bijušajam premjeram mājas arestu. Taču arestētais valdības vadītājs izrādījās bumba ar pulksteņa mehānismu. Kamēr viņš bija dzīvs, faktiski jebkurā Kongo daļā varēja uzliesmot kārtējais “komunistiskais sprādziens”.

Kongo Demokrātiskās Republikas pirmā premjerministra Patrisa Lumumbas (pa labi) arests 1960. gada 1. novembrī.
Foto: AFP/SCANPIX

Lumumbas likvidācijas operāciju vadīja toreizējais odiozais CIP šefs Alens Dalless. Viņš Kongo nosūtīja “slapjo lietu” speciālistu, kurš bija apgādāts ar indi premjera nogalināšanai. Bet – kā gan tagad izmānīt arestantu ārpus tik labi apsargātās rezidences? Kā jau tam jābūt – talkā nāca nejaušs gadījums. 20. novembrī nomira Lumumbas meitiņa, un viņš atkal vērsās pie ANO – šoreiz lūdzot atbrīvot uz bērēm. Viņa lūgumu noraidīja, taču Lumumba jau bija pieņēmis savu lēmumu, uzskatot, ka nevar sēdēt “ANO peļu slazdā” un gaidīt, kamēr viņa niknākie ienaidnieki pievāks sev visu valsti.

Naktī no 1960. gada 27. uz 28. novembri bija izvērsusies pamatīga vētra, viena apsardzes daļa slēpās no negaisa, cita jau bija patvaļīgi pametusi savus posteņus, lai izklaidētos lielā pieņemšanā, kas sarīkota prezidenta pilī. Lumumbas līdzgaitnieki visu jau bija sagatavojuši bēgšanai. Drīz no rezidences teritorijas izbrauca vieglā automašīna ar tumšiem logu stikliem.

Uz tās grīdas bija iekārtojies valsts premjerministrs. Bēgšanu atklāja, visā valstī sākās viņa meklēšana. ANO spēku vadība jutās pamatīgi nokaitināta par šo incidentu, tāpēc paziņoja, ka kopš tā mirkļa Lumumba vairs nevar rēķināties ar “zilo ķiveru” aizsardzību, jo viņš pats pārkāpis vienošanos.

Meklējumi vainagojās ar panākumiem. Pēc Kongo prezidenta Kasavubas un Čombes savstarpējām pārrunām sagūstīto premjeru lidmašīnā nosūtīja uz Katangu, kur bija ieplānots ar viņu izrēķināties. 1961. gada 18. janvārī Lumumbu un kopā ar viņu arestētos līdzgaitniekus Katangas galvaspilsētas Elizabetvilas apkaimē vienkārši brutāli nošāva. Oficiāli izplatītais komunikē vēstīja, ka bijušais premjers bēdzis no aresta, taču viņu notvēruši kāda tuvējā ciematiņa iedzīvotāji un pašrocīgi izrēķinājušies ar viņu.

Šķita, beidzot “komunistiskajām briesmām” valstī būs darīts gals un ANO spēki varētu ķerties klāt kārtības iedibināšanai. Taču miris Lumumba izrādījās vēl bīstamāks nekā dzīvs. Viņa atbalstītāji Orientālas provincē pasludināja, ka atdalīsies no Kongo tajā gadījumā, ja Rietumi aizvien uzturēs spēkā prasību atbalstīt Katangas separātistus.

Turklāt Orientālas piemēram bija gatavas sekot virkne citu provinču. Atlika tikai viena iespēja: nomainīt diktatoru Mobutu ar “pareizas” orientācijas legālu valdību, pēc kā tūlīt pat ķerties klāt Čombes kā izspēlētas figūras novākšanai no šaha galdiņa. 1961. gada 21. februārī Drošības padome pieņēma jaunu rezolūciju, kas lika ANO spēkiem izlēmīgi rīkoties nolūkā saglabāt Kongo valstisko vienotību un nodrošināt parlamenta darbību. Separātistu vai beļģu apakšvienību pretošanās gadījumā “zilajām ķiverēm” bija atļauts lietot spēku.

1961. gada jūlijā Lovaniumas pilsētas universitātes teritorijā sapulcējās Mobutu izdzenātais parlaments. Deputātus no apkārtējās pasaules ­izolēja ar dubultu žogu, ko veidoja dzeloņdrātis un “zilo ķiveru” ķēde. Nebija vēlams, lai atkārtotos jau pieļautā kļūda ar prokomunistiskas valdības iecelšanu, tāpēc tautas izvēlēto pārstāvju uzpirkšanai speciāli piešķīra 10 miljonus dolāru, ko nodrošināja no speciāliem ANO “tehniskās palīdzības” fondiem. T

aču balsu pirkšanas fakts nāca gaismā, izcēlās skandāls, kas tikai nostiprināja Lumumbas sekotāju pozīcijas.

Gandrīz mēnesi ilgušās sēdēšanas aiz dzeloņdrāšu žoga rezultātā deputāti tomēr iecēla jaunu valdību, un tā šausmināja Rietumus: no 27 ministriem 16 bija kreisi noskaņoti nacionālisti. Un par valdības pirmo dekrētu kļuva rīkojums par valsts teritoriālās vienotības atjaunošanu un visu ārvalstu algotņu, kuri bija kalpojuši Čombem un citiem separātistiem, deportēšanu.

ANO bēgļu nometne Kongo 1961. gadā.
Foto: VIDA PRESS

Šis lēmums sakrita ar pēdējo Drošības padomes rezolūciju, un Hammaršelds bija spiests to pildīt. Visā Kongo teritorijā sākās algotņu vienību atbruņošanas operācijas. Divas veiksmīgas operācijas noritēja Katangā, kur no sarakstos esošiem 500 algotņu izdevās sagūstīt vismaz 300.

Viņus izolēja speciālās nometnēs, sadalīja pa grupām atbilstoši nacionālajai piederībai un sagatavoja nosūtīšanai uz dzimteni.

Nākamajam solim vajadzēja būt Čombes sagūstīšanai. ANO spēku virspavēlniecība Kongo izdeva viņa aresta orderi, taču diktators, vienkārši pārlecot pāri savas rezidences žogam, veikli noslēpās britu konsula mājā, kurš savukārt viņam palīdzēja aizbēgt uz Ziemeļrodēziju. Tāpat vajadzēja atbrīvot arī lielu daļu sagūstīto algotņu, jo Beļģijas, Francijas un Britānijas konsuli galvoja par viņiem, apsolot, ka paši personīgi sekos, lai viņus visus nosūtītu uz mājām. Taču ANO šos ļaudis tomēr piemānīja: patiesībā viņus vienkārši atlaida, lai iet uz visām četrām debess pusēm, bet viņi nekavējoties sāka veidot jaunas vienības no aborigēniem, sākot sludināt cīņu par “neatkarīgās Katangas” aizstāvību.

Pēdējais lidojums uz Āfriku

Kopš tā mirkļa trīs tā dēvējamās “Kongo kluba” valstis un aiz to mugurām stāvošās ASV nostājās oficiālā konfliktsituācijā ar ANO ģenerālsekretāru, kurš nevēlējās saprast viņam raidītos signālus. Rezolūcijai lai tiek sava tiesa, jo to nevarēja nepildīt kaut vai pēc “trešās pasaules valstu” paustā sašutuma par lielvalstu jeb faktiski ASV noorganizēto Lumumbas slepkavību, taču situācija Kongo bija atgriezusies sākumstāvoklī, tāpēc Drošības padomes pieņemto lēmumu vajadzēja sabotēt. Leopoldvilas varas krēslos atkal sēdēja kreisa valdība, kas labprāt uzklausīja Maskavas padomus, savukārt stratēģisko izejmateriālu nepārtrauktu ieguves procesu Katangas šahtās varēja nodrošināt tikai separātisti.

Tajās dienās augsta līmeņa sanāksmēs Vašingtonā, Londonā un Briselē aizvien biežāk varēja dzirdēt aizkaitinātas replikas, kas adresētas tieši ANO ģenerālsekretāram, ar kuru neesot iespējams “sastrādāties”. Ar to bija jāsaprot ANO vadītāja pārlieku precīzi un efektīvi izpildītā Drošības padomes rezolūcija par Kongo atkalapvienošanu.

Aizvien vēloties ieiet vēsturē kā ANO pārveidotājs, Hammaršelds bija piemirsis par reālpolitiku. Viņš runāja un darīja pretim ne tikai lielo rietumvalstu, bet arī savas Zviedrijas un pat savas ģimenes interesēm. Jo pat viņa miesīgais brālis bija gana iespaidīgs kāda liela Katangas uzņēmuma akciju paketes īpašnieks!

Tostarp kritiskos mirkļos Hammaršelds un viņa sekretariāts izrādījās vairākkārt efektīvāks par visu “Kongo kluba” valstu ārlietu ministrijām un specdienestiem kopā. Mētājoties pa Ziemeļrodēziju gluži kā trenkāts zaķis, Čombe bija tik lielā mērā iebaidīts no “zaļajām beretēm”, ka vairs neņēma vērā beļģu un britu padomnieku padomus, kuri apgalvoja, ka ANO ir tikai ziepju burbulis, savukārt patiesais spēks ir viņu rokās, un viņi jau nu neļaus diktatoram nodarīt pāri.

Totāls zibens spēriens atskanēja tad, kad bēguļojošais diktators piekrita pieņemt Hammaršelda ielūgumu satikties mierīgām pārrunām. Pieredze liecināja, ka afrikāņu politiķi, tikko atbrīvojušies no kapitālisma jūga, bija līdzīgi vējrāžiem, kas haotiski grozās visos virzienos – no kapitālisma līdz maoismam, no zviedru sociālisma līdz padomju sociālismam un tamlīdzīgi. Ciniski noskaņotie britu Āfrikas eksperti mēdza bieži atkārtot, ka kreisos un labējos afrikāņu vadoņus vienu no otra atšķirot tikai rituāli, ar kuriem viņi kuplina savu cilšu upurēšanas procesijas…

Hammaršelda vizīte Kongo bija ieplānota 1961. gada 12. septembrī. Tur viņš gatavojās vienoties par tikšanos ar Čombi. “Viss liecina, ka drīz ANO varēs aiziet no Kongo. Tad es drīkstēšu uzskatīt, ka mana misija izpildīta un varu iet pensijā,” viņš stāstīja tuvākajiem līdzgaitniekiem. Protams, ANO vadītāja optimisms nevarēja nesatraukt valstis, kas bija ieinteresētas “neatkarīgas Katangas” saglabāšanā. Vai patiešām, izmantojot kaut kādus savus afrikāņu kanālus, Hammaršelds jau būs pamanījies par kaut ko iepriekš vienoties ar slīpēto Katangas diktatoru?

Taču vēsturiskais mierizlīgums, kam faktiski vajadzēja vainagot Hammaršelda karjeru, tā arī nenotika. 1961. gada 17. septembra naktī viņa lidmašīna avarēja, neaizlidojot atlikušos 12 kilometrus līdz Ziemeļrodēzijas pilsētas Ndolas lidlaukam…

“Albertinas” apkalpes komandieris bija ziņojis par gatavošanos nolaisties, ANO ģenerālsekretāra lainerim vajadzēja ar riteņiem skart nosēšanās joslu aptuveni pēc sešām minūtēm. Taču tas tā arī neparādījās lidostas tuvumā. Sagaidītāji esot gaidījuši vēl aptuveni stundu, pēc kā salīdzinoši mierīgi devušies prom katrs savās gaitās. Zemākā ranga satrauktajiem ierēdņiem, nespējot pieskaņoties priekšnieku izstarotajam mieram, Britānijas ārlietu ministra vietnieks lords Lends­dauns visu izskaidrojis īstenā britu mierā: “Acīmredzot Hammaršelds nolēmis šeit nenosēsties un aizlidojis kaut kur tālāk.”

Laikraksta “The Telegram” titullapā – paziņojums par Dāga Hammeršelda pazušanu.
Foto: VIDA PRESS

Nopietni ANO ģenerālsekretāra lidmašīnas meklējumi sākās tikai aptuveni 15 stundas pēc avārijas – kad policija jau bija nogurusi no neskaitāmiem vietējo iedzīvotāju tālruņa zvaniem, apgalvojot, ka netālu no lidlauka mežā kaut kas uzsprādzis un turpinot degt.

Tiesa, kā vēlāk uzrādīja izmeklēšana, pārsteidzošā lidostas administrācijas un policijas vienaldzība būtiski atšķīrusies no atsevišķu militārpersonu gana efektīvas rīcības. Daži melnādainie ogļrači, kuri izmitināti nometnē netālu no lidmašīnas nokrišanas vietas, svinīgi apzvērot, apgalvoja, ka redzējuši armijas džipus, kas vispirms aiztraukušies mežā liesmojošā objekta virzienā, bet pēc mirkļa tikpat steidzīgi aizbraukuši pretējā virzienā. Pēc džipu vizītes tajā vietā liesmu stabs pacēlies gaisā ar jaunu joni un kaut kas sācis arī eksplodēt.

Citi stāstīja, ka uz meža ceļa, kas veda uz ugunsgrēka vietu, jau kopš nakts iestāšanās dežurējuši policijas posteņi, kas likuši griezties atpakaļ ikvienam, kurš vēlējies iebraukt šajā zonā. Turklāt dažas liecības bija vēl neparastākas: ļaudis tumšajā debesjumā redzējuši nolaižamies lielu laineri – to atšķīra gabarītugunis –, bet pēc tā to negaidīti panākusi kāda neliela lidmašīna. To, kas noticis vēlāk, neviens neesot redzējis, jo abi lidaparāti pazuduši skatienam aiz pakalniem, taču skaidri saklausījuši sprādzienu trokšņus un redzējuši liesmu stabu, kas pacēlies virs meža.

Hammaršeldu nogalināja trijos piegājienos

Visas šīs liecības kā nepatiesas noraidīja rodēziešu valdības izveidotā izmeklēšanas komisija. Par avārijas iemeslu oficiāli pasludināja apkalpes kļūdu: tā neesot pareizi izrēķinājusi nosēšanās leņķi. T

iesa, šo komisijas apgalvojumu nebija iespējams dokumentāli ne apstiprināt, ne noliegt, jo dispečera un lidmašīnas sarunu magnētiskie ieraksti jau ļoti drīz mīklainā kārtā pazuda.

Katastrofā izdzīvoja tikai viens aculiecinieks – ģenerālsekretāra miesassargs Harolds Džuliens, bijušais amerikāņu jūras kājnieks. Taču no gūtajām traumām viņš pēc dažām diennaktīm vietējā hospitālī mira. Vai Džuliens paspēja pateikt kaut ko svarīgu, kad uz neilgiem mirkļiem tomēr atguva samaņu? Dežurējošā medmāsa vēlāk pauda, ka viņš stāstījis par sprādzieniem gaisā.

Atbilstoši mediķu slēdzienam lidmašīnas avāriju pārdzīvojuši vismaz septiņi cilvēki un kādu no viņiem katrā ziņā bijis iespējams izglābt, ja vien pirmie palīdzētāji nebūtu ieradušies tikai pēc 15 stundām…

Pulksten 5.15 no rīta ar “ātrās palīdzības” mašīnu notikumā vietā ieradās sanitārs Braiens Elkzs, un viņš tur ieraudzīto aprakstījis šādi: “Hammaršelda ķermenis jau gulēja uz nestuvēm. Viņš nemaz nebija cietis ugunsgrēkā, apģērbs bija kārtībā, trūka tikai kreisās kājas kurpes. Rokā bija sažņaugts spēļu kāršu kreiču dūzis, bet aiz kakla šalles vīdēja cita kārts – neatceros, tieši kāda. Līdzās nestuvēm zemē gulēja 38. kalibra pistole.” Tie, kuri atbalsta pret ģenerālsekretāru sarīkotas sazvērestības versiju, šo liecību nodēvēja par specdienestu sarūpētu maldu pēdām, proti, gan kārtis, gan pistole varot uzvedināt uz domām, ka Hammaršelds veicis pašnāvību. Viņuprāt, vairākkārt nozīmīgāks ir laiks, ko ceļā pavadījusi “ātrās palīdzības” mašīna: no hospitāļa līdz avārijas vietai tā aizdrāzusies 20 minūšu laikā, savukārt atpakaļceļš tai prasījis jau trīs stundas. Interesanti gan – kur un kāpēc tā kopā ar Hammaršelda līķi bija iegriezusies?

Rodēzijas militārie policisti nes zārku ar Dāga Hammaršelda mirstīgajām atliekām 1961. gada 21. septembrī.
Foto: VIDA PRESS

Drīz rodēziešu ekspertu komisiju nomainīja divas citas grupas: starptautiskā, ANO nozīmētā, un zviedru. Taču tobrīd visas pēdas, kas vien varētu sekmēt iespējami objektīvāku izmeklēšanu, jau bija novāktas. Piemēram, no teju 27 tonnas smagā lidmašīnas vraka bija palikusi labi ja desmitā daļa. Zviedru komisārs Danielsons gan pamanījās arī tajā saskatīt divas atveres, kas ārkārtīgi līdzīgas lodes radītiem caurumiem, taču bija spiests oficiāli atzīt, ka pilnībā precīziem secinājumiem ar to nepietiek.

Ar Hammaršelda traģisko bojāeju saistītas kaislības drīz norima, taču pagājušā gadsimta 90. gados uzradās virkne jaunu liecību, kas lika atcerēties versijas par to, ka ģenerālsekretāru tomēr novākuši specdienesti.

1992. gadā britu laikrakstā Guardian vairāki tuvi Hammaršelda līdzstrādnieki publicēja rakstu, kurā vērsa uzmanību uz to, ka oficiālā izmeklēšana pieļāvusi virkni paviršību, un apgalvoja, ka “Albertinu” notriecis beļģu gaisa pirāts vārdā Žozē Delīns, kurš debesīs virs Katangas lidojis treniņapmācību iznīcinātājā “Fouga Magister”.

Pakļaujoties sabiedrības spiedienam, Zviedrijas valdība bija spiesta uzsākt jaunu izmeklēšanu vēstnieka Bengta Rosjo vadībā. Taču vēstnieka gūtie jaunie secinājumi tikai apstiprināja iepriekšējās versijas – “Albertina” avarējusi pilota kļūdas rezultātā. Separātistu “Fouga” neesot varējusi notriekt Hammaršelda lidmašīnu divu galveno iemeslu dēļ: iznīcinātājam nepietiktu degvielas, lai aizlidotu no Ndolas līdz savai bāzei Kolvezī, turklāt nakts lidojumu veikšanai nepieciešamas speciālas nakts redzamības ierīces, kādas uz “Fougas” nebija uzstādītas.

Par šīs atkārtotās izmeklēšanas vienīgo uzskatāmo rezultātu kļuva tomēr sabiedrības nepārejošās aizdomas par oficiālās Stokholmas rīcības patiesajiem motīviem. Zviedru avīzes pamanījās uzrakt virkni svarīgu faktu, kas pilnībā iznīcināja Rosjo versiju. Piemēram, no “Fougas” ražotāja saņemtā atbilde vēstīja, ka tās piegādes komplektā ietilpa rezerves piekarināmā degvielas tvertne, savukārt virkne liecinieku no Katangas apgalvoja, ka “pirāts” ļoti bieži devies medībās tieši naktī, un tas nozīmē, ka lidmašīnā tomēr bija nakts redzamības ierīces.

Bet pēdējo un faktiski iznīcinošo triecienu Rosjo teorija saņēma no laikraksta Expressen. Amerikāņu izlūks Čārlzs Saushols, kurš naktī no 16. uz 17. septembri dežurējis Kiprā izvietotās ASV GKS bāzes radio novērošanas centrā, pauda virkni sevišķi interesantu faktu. Viņš pavēstīja, ka uztvēris un noklausījies kāda nezināma pilota sarunas ar aptuveni Ndolas apkaimē izvietotu zemes centru.

Lidotājs ziņojis, ka dodas uzbrukumā kādai citai lidmašīnai. Un ēterā bijuši skaidri saklausāmi automātiskā ieroča šāvienu trokšņi. Šo liecību arī varētu atstāt kā ne sevišķi nopietnu, sak – vai mazums dažādu gaisa kauju varēja notikt tolaik izteikti nemierīgās Āfrikas debesīs? Taču rodēziešu komisija pati bija sarīkojusi sev lamatas: Ziemeļrodēzijas valdība paziņoja, ka Ndolas apkaimē avārijas naktī neesot bijis nevienas citas lidmašīnas, tikai tā, kurā lidoja Hammaršelds.

Un vēl kāda būtiska apsūdzības bulta ASV un Britānijas virzienā aizlidoja 1998. gadā, kad dienvidafrikāņu “Samierināšanās un patiesības komisija” bīskapa Desmonda Tutu vadībā, kas izmeklēja aparteīda režīma noziegumus, nejauši uzdūrās kāda “kapteiņa” un “komandora” sarakstei, kurā viņi apspriež Hammaršelda novākšanas operācijas “Selesta” detaļas. Kopumā komisijas rīcībā bija nonākušas astoņas vēstules, kas rakstītas uz Dienvidāfrikas jūras izpētes zinātniskā institūta veidlapām. Zināms, ka šā institūta piesegā darbojās Dienvidāfrikas militārā izlūkošana. Šī sarakste aptver laika posmu no 1960. gada jūlija līdz 1961. gada 17. septembrim. Korespondenti vēstīja, ka “Selesta” norit visstingrākajā CIP šefa Alena Dallesa kontrolē, turklāt tajā iesaistīti divi britu specdienesti – MI-5 un Speciālo operāciju pārvalde.

“Problemātiskā Dāga”, izteicies Dalless, novākšanai esot nepieciešams izmantot viņa lidmašīnas šasijā ievietotu spridzekli, un sprādzienam jānotiek mirklī, kad paceļoties novāc šasiju. Trotila briketes ar detonatoriem piegādāja jau zināmais Katangas kobalta ieguves koncerns, un tās bija paslēptas vairākās vietās, lai tādējādi nodrošinātu ātru un efektīvu piekļuvi tām. Vēstuļu autori raksta, ka elles mašīna tomēr neesot nostrādājusi atbilstoši plānotajam – šasijas novākšanas mirklī, taču sprādziens noticis brīdī, kad to atkal izlaida, gatavojoties nosēsties.

“– Kā jūtas Selesta?

– Paldies. Viņa atveseļojas pēc saaukstēšanās.”

Tāda bija parole, kā to apliecina sarakste, ko operācijas dalībnieki veikuši no Katangas galvaspilsētas Elizabetvilas viesnīcas tūlīt pēc veiksmīgi noritējušā atentāta pret ANO ģenerālsekretāru Dāgu Hammaršeldu. Komisija šos dokumentus nodeva Dienvidāfrikas Tieslietu ministrijai, bet Pretorija savukārt tos nosūtīja uz Stokholmu.

Taču arī pēc tā Zviedrijas valdība neko neuzsāka. Savukārt gan Vašingtona, gan Britānija tūlīt pasteidzās paziņot, ka tām ar šo faktu nav un nevar būt nekādas saistības. Turklāt britu Ārlietu ministrijas ierēdņi “neoficiāli” centās izplatīt versiju, ka, visdrīzāk, runa esot par VDK provokācijām un visas šīs astoņas vēstules esot Maskavas roku darbs…

Jā, un tagad vēl klāt nākusi jaunā – atvaļinātā norvēģu ģenerāļa liecība, kas pret Hammaršeldu vērstās Rietumu sazvērestības versijas atbalstītājiem ļauj izveidot iespējami pilnīgāku patieso notikumu ainu. Proti, Hammaršeldu nogalināja trīs reizes. Spridzeklis nenostrādāja “Albertinas” pacelšanās laikā Leopoldvilas lidlaukā, tad stājās spēkā rezerves variants un gaisā pacēlās pirātiskā “Fouga”.

Iznīcinātāja veiktajā apšaudē ievainotā “Albertina” centās nosēsties, taču iedarbojās trotila spridzeklis. Bet arī šajā reizē Hammaršelds vēl pamanījās izdzīvot. Izmests laukā no nolemtā lainera pēc spārna trieciena pret termītu mītni, ģenerālsekretārs centies aizrāpot iespējami tālāk, atspiedies pret koku un sācis gaidīt palīdzību.

Drīz parādījušies cilvēki. Taču tie nebija glābējeņģeļi, bet gan nāves nesēji. Šāviens no pistoles stobra tieši pierē pārrāva tā zviedru ideālista dzīvi, kurš bija iedrošinājies reāli nostāties pretim pasaules reālpolitikai…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.