Londonas pamesto metro staciju spoki un citas būtnes. Stāsti ne bez pamata 2
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Londonas metro ir pasaulē visvecākais pazemes dzelzceļš, kura pirmais atzars atklāts 1863. gadā. Patlaban Britānijas galvaspilsētas metro ir ļoti sazarots tīkls, ko veido 270 stacijas, no kurām gan vismaz 40 skaitās pamestas. Tām ikdienā tagad vilcienu sastāvi padrāžas garām, taču tās nav gluži tukšas un vientuļas – daudzviet tur esot iemitinājušies bezpajumtnieki, žurkas un, iespējams, vēl arī kādas citas būtnes. Piemēram, spoki.
Melnās mūķenes stacija
Tas notika 1811. gadā. Londonas finanšu centrā Anglijas bankā strādāja kāds uzcītīgs klerks vārdā Filips Vaitheds, kurš ikdienā ne ar ko īpašu neizcēlās. Alga bija neliela, un nekādu karjeras izaugsmes iespēju aiz apvāršņa arī nevarēja saskatīt, taču puisis bija jauns, viņš alka dzīvot maksimāli pilnvērtīgi, turklāt Londonā netrūka pievilcīgu meiteņu, kurām viņš katrā ziņā vēlējās patikt.
Reiz Filips tik pamatīgi zaudēja kāršu spēlē, ka saprata – parāda atdošana nemaz nav viena godīga cilvēka spēkos. Un runa bija ne tikai par kārtīga džentlmeņa reputāciju, bet arī dzīvības zaudēšanas iespēju. Tad Filips izšķīrās par riskantu soli: viņš viltoja bankas čekus par ievērojamu naudas summu. Bet krāpšanu ātri atklāja un Filipu tiesāja, piespriežot nāvessodu.
Filipa vecākā māsa Sāra, kura aizstāja jaunākajam brālim māti (viņu vecāki nomira, kad zēnam bija tikai četri gadiņi), bija daudz nopūlējusies, lai sarūpētu viņam laimīgu bērnību un nodrošinātu labu izglītību. Turklāt viņa bija tik ļoti norūpējusies par brāli, ka pati pametusi novārtā savu personīgo dzīvi, tā arī neapprecoties. Un tagad vienīgā vistuvākā cilvēka sodīšana ar nāvi lika viņai šķirties no prāta.
Viņa turpināja uzskatīt, ka Filips ir dzīvs un joprojām turpina strādāt bankā, vēl 25 gadus regulāri ierodoties tur un pieprasot, lai ļauj satikties ar brāli. Un, lai arī šādi viņas gājieni radīja neērtības bankas apmeklētājiem, kopumā tur pret viņu esot izturējušies iecietīgi.
Kad Sāra nomira, viņu apglabāja vecā kapsētā netālu no bankas. Taču pēc vairākiem gadiem šo kapsētu likvidēja un tur ierīkoja dārzu. Faktiski jau kopš sākuma tur sāka parādīties sievietes spoks melnā kleitā, kas līdzinājās mūķenes apģērbam. Bet vēl pēc neilga laika spoks pārvietojās uz tuvumā esošo pazemes dzelzceļa staciju “Banka”, kas bija ierīkota jau pēc viņas nāves.
Spoku drīz iedēvēja par Bankas mūķeni, un tas vēl joprojām tur esot sastopams. Tiesa, vēstīts, ka tas uzvedoties klusu un esot miermīlīgs. Tikai vienu reizi tam izdevies sabiedēt apkopēju, kurai pēkšņi kāds skaļā balsī jautājis, vai viņa nevarētu to pavadīt līdz bankai, kurā strādājot brālis. Apstulbusī apkopēja šausmās nav spējusi vispār izrunāt ne vārda, un spoku mūķene tad esot tikai skumji pasmaidījusi un acumirklī izkūpējusi gaisā.
Cepurnieka mācekle
Bet stacijā “Faringdona” zem velvēm periodiski atskan šaušalīga bērnu raudāšana. Visbiežāk tas notiek vakarā, neilgi pirms metro stacijas slēgšanas. Leģenda vēstī, ka šie vaidi piederot savulaik nogalinātajai 13 gadus vecajai meitenei Annai Neilorei, kura nesen bija kļuvusi par mācekli cepuru darbnīcā. Bet reiz viņas izkropļoto līķi ar izteiktām vardarbības pazīmēm atrada netālu no darbnīcas esošajā klajumā.
Izmeklēšanā noskaidrojās, ka Annu nogalinājis cepuru darbnīcas īpašnieks kopā ar savu meitu. Viena no versijām pauž, ka cepurnieka meita kļuvusi greizsirdīga uz Annu par to, ka viņai uzmanību pievērsis pašas potenciālais precinieks. Izraisījies meiteņu strīds, kura laikā iekarsusī cepurnieka meita iesitusi pa galvu Annai ar smagu metāla svečturi, tādējādi viņu smagi ievainojot.
Atsteidzies cepurnieks, taču tā vietā, lai palīdzētu cietušajai, izlēmis viņu turpat labāk piebeigt. Vēlāk, kad iestājās tumsa, abi noziedznieki izstiepuši līķi klajumā, vienlaikus cenšoties visu ierīkot tā, lai izskatītos, ka meiteni nogalinājusi kāda no ielu bandām.
Tas noticis aptuveni 18. gadsimta vidusdaļā, kad Anglijā vēl pat nebija uzsākta metro ierīkošana, tomēr Annas Neilores spoks vēlāk iecienījis tieši staciju “Faringdona”.
Traģiskais aktieris
Pagājušā gadsimta 50. gados Londonas metro stacijā “Koventgārdena” periodiski parādījies dīvains subjekts: rudmatains vīrietis, vecmodīgā apģērbā un lielas platmales aizsegtu seju. Nevienu neievērodams, viņš klīdis pa peronu, kaut ko nepārtraukti murminot sev zem deguna. Vērīgi ieklausoties, bijis iespējams atpazīt, ka viņš runā monologus no Šekspīra traģēdijām, visbiežāk no “Makbeta” un “Hamleta”. Reiz savādais subjekts iegājis istabiņā pie strādniekiem, noņēmis platmali un pieklājīgi stādījies priekšā: “Viljams Teriss, Adelfi teātra traģiķis.” Nākamajā acumirklī telpā no strādājošajiem vairs nav bijis ne miņas – visi redzējuši, ka runātājs ir… bez galvas.
Šis gadījums sacēlis krietnu troksni. Sākotnēji izvirzīja versiju, ka strādnieki kļuvuši par kāda izjokotāja–hipnotizētāja upuriem vai arī tā bijusi masu halucinācija. Taču drīz izmeklēšana noskaidrojusi, ka Viljams Teriss ir gluži reāla persona, un viņš 19. gadsimta nogalē Adelfi teātrī patiešām bijis galveno lomu izpildītājs.
Taču 1897. gadā viņu ar nazi nodūris vidusmēra aktieris Ričards Prinss, kurš nav spējis sadzīvot ar greizsirdību saistībā ar Terisa panākumiem profesionālajā darbā, kā arī mīlas frontē. Teriss aizkulisēs nomiris savas mīļotās primadonnas Džesijas Milvordas rokās. Taču neilgi pirms pēdējā elpas vilciena Teriss paspējis pateikt: “Es vēl atgriezīšos.” Un patiešām atgriezās arī. Tikai palicis nenoskaidrots: kāpēc bez galvas?
Arī kāda mūmija
Londonas metro stacijā “Britu muzejs” pazemes vilcienu sastāvi kopš laika vairs nepietur – to slēdza jau pagājušā gadsimta 30. gados, un to var tikai ar acs kaktiņu pamanīt, ātri slīdot garām Pikadilli līnijā. Taču metro apkalpojošajam personālam tur periodiski tomēr jāierodas, lai veiktu dažādus profilaktiskos darbus.
Un viņi tad mēdz tur uz platformas sastapt kādu seno ēģiptiešu spoku. Šāda satikšanās nevienam nesola nekā laba: spoka ledusaukstais skatiens burtiski caururbj jebkuru cilvēku, pēc kā upuri pārņem neizmērojamas šausmas, pārstāj klausīt rokas un kājas, cilvēks kļūst it kā pilnībā paralizēts, lai gan vienlaikus esot gatavs pildīt jebkuru “hipnotizētāja” pavēli. Tādā veidā reiz kādam darbiniekam domās dota pavēle mesties uz sliedēm, un no šā reālas pašnāvības mēģinājuma viņu paglābis tikai pārinieks, kurš kaut kāda iemesla dēļ nebija nokļuvis spoka dīvainās ietekmes zonā.
Vēstīts, ka no šīs jau sen slēgtās Londonas metro stacijas mēdzot parādīties arī citi spoki. Proti, tās izbūvēšanas laikā noticis kāds nogruvums, kā rezultātā viena strādājošo grupa gājusi bojā zem gruvešiem. Viņus arī vēlāk neesot izdevies atrakt un apglabāt, tāpēc kopš tā laika nenomierināmās dvēseles klaiņājot pazemē, radot dīvainus, stenēšanai līdzīgus trokšņus.
Spoka labie darbi
Londonas metro stacija “Oldgeita” atklāta 1876. gadā, un esot zināms, ka tās ierīkošanas darbos strādnieki uzdūrušies 1665. gada mēra epidēmijas upuru apbedījumiem. Toreiz epidēmijā bojā gājuši vismaz 70 000 Londonas iedzīvotāju. Bet tādā veidā iztraucēts viņu mūžīgās dusēšanas miers, un kopš tā laika lielas spoku grupas mēdzot haotiski klīst metro labirintos.
Pirms dažiem gadiem elektriķi devušies novērst kādu tīkla bojājumu, un tajā reizē viens no pieredzējušajiem darbiniekiem pamanījies “norauties” 20 000 voltu spriegumu.
Taču… viņš faktiski nemaz nebija cietis, tikai uz mirkli zaudējis samaņu. Tostarp viņa kolēģi bija ievērojuši, ka mirkli pirms šā atgadījuma darbinieka tuvumā pēkšņi uzradusies kādas padzīvojušas sievietes spokainā figūra, kas nevainojamā mātes rūpestībā noglāstījusi tūlītējam upurim galvu. Visdrīzāk, tieši šis spoka žests tad arī izglābis nelaimīgo elektriķi no šķietami nenovēršamās bojāejas. Līdz ar to secināts, ka dažkārt Londonas metro spoki mēdz veikt arī visnotaļ cēlsirdīgus darbus.
