Foto: SHUTTERSTOCK

Neatveramie PSRS slepenie arhīvi – daži no tiem netiks atslepenoti nekad 53

Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
ChatGPT nosauc 10 visu laiku labākās dziesmas 7
7 lietas, ko gudri cilvēki par sevi nekad nesaka
VIDEO. “Māja pašā jūras krastā!” Grevcova un Brēmanis atraduši Kariņa privātīpašumu un filmējas pie tā 80
Lasīt citas ziņas

Ar dažādu arhīvu dokumentu atvēršanu plašām interesentu aprindām visā pasaulē vienmēr bijušas dažādas problēmas. Proti, allaž atrodas kāds vai kādi, kas nevēlas, lai kaut kas savulaik ļoti slepens pēkšņi kļūtu visiem zināms. Izņēmums nav arī mūsdienu Krievijas Federācija, kuras gadījumā savdabīga ir nianse, ka tā ir PSRS galveno tiesību pārņēmēja, un šajā gadījumā daudz kas nav ierobežojams tikai un vienīgi ar krievu interesēm. PSRS tomēr bija 15 republiku savienība, vai ne? Mājieni un nojausmas

Šādos gadījumos runa ir par jo īpaši slepeniem dokumentiem, proti, tādiem, par kuru esamību praktiski neviens nekad neko nav zinājis. Neviens, izņemot tos, kuri it kā zina, kas ir “valsts noslēpums”, – citādi neviens taču nekādi nevarētu pieņemt lēmumus par attiecīgo dokumentu atslepenošanu vai arī turpmāku paturēšanu slepenībā. Un šādā situācijā labākajā gadījumā var tikai puslīdz aptuveni uzskaitīt lietas, uz kurām vispār varētu būt attiecināmi kaut kādi slepenie materiāli.

CITI ŠOBRĪD LASA

Krievu pētnieki pauduši, ka Krievijā patlaban pilnībā nepieejami palikuši dokumenti, no kuriem lielākā daļa attiecināma uz PSRS augstākās varas orgānu darbību no 30. līdz pat 80. gadiem, jo sevišķi par 2. Pasaules kara periodu. Zināms, ka vismaz līdz 2044. gadam noslepenoti VDK priekšteces NKVD arhīvi ar materiāliem, kas attiecināmi uz 30. gadu Lielo teroru, un tas liecina par to, ka patiešām visu patiesību par šo baiso periodu PSRS pirmskara laikā labākajā gadījumā būs lemts uzzināt tikai mūsdienās dzīvojošo pētnieku bērniem vai pat mazbērniem.

Bet daudziem tomēr šķiet interesanti: kas gan padomju pagātnē kaut vai gluži teorētiski varētu būt tāds, kas varētu tik ļoti diskreditēt Krieviju kā valsti, ja nāktu gaismā tieši tagad? Pētnieki mēģinājuši it kā secīgi paieties cauri padomju vēsturei, sākot ar pirmajām padomju varas desmitgadēm.

Lapaspuses, kuras daudziem negribētos atvērt

Pētnieki ir pārliecināti, ka mūsdienu Krievijas varas iestādes, visdrīzāk, vispār nekad neatslepenos materiālus, kas saistīti ar pilsoņu karā organizēto un īstenoto sarkano teroru, revolūcijas laikā izmantoto boļševiku partijas naudas līdzekļu patieso izcelšanos un slepenajām padomju valdības sarunām ar ķeizarisko Vāciju, Antanti un ietekmīgajām pasaules finanšu aprindām, visas Brestas miera aizkulises un atsevišķu personu patieso lomu saistībā ar tā parakstīšanu, boļševiku un panislāmistu sadarbību Austrumu “revolucionēšanas” lietā, Vācijas un Austroungārijas karagūstekņu un militāro padomnieku izmantošanu Sarkanās armijas izveidošanā, ķīlnieku un “specu” piespiešanas institūta lomu saistībā ar darbošanos padomju varas interesēs, totālo “buržuāzijas” genocīdu Petrogradā 1918. gadā, tautas sacelšanos apspiešanu no 1918. līdz 1921. gadam, iespējamo bada mākslīgu izraisīšanu Pievolgā 1921. un 1922. gadā.

Tāpat piebilsts, ka jāizceļ arī kazaku genocīds, kā arī absolūti neizskaidrojamais atsevišķu mazākumtautību liktenis: piemēram, pētniekiem jo­projām neesot izdevies pārliecinoši noskaidrot, kur pēc pilsoņu kara pēkšņi un pilnībā bez pēdām pazuda aptuveni pusmiljons tajā laikā Krievijā mītošo ķīniešu? Un vēl esot daudz kā tamlīdzīga…

Reklāma
Reklāma

Piebilsts, ka vēl joprojām no dažādiem vietējo arhīvu materiāliem un publikāciju netiešām norādēm esot iespējams spriest par neticami vērienīgo tautas pretošanos kolektivizācijai un arī par veidiem, ar kādiem tā apspiesta: dažkārt iesaistītas ne tikai regulārās Sarkanās armijas daļas, bet pat kaujas aviācija un ķīmiskās karaspēka vienības.

Tikai daļēji esot atklāts boļševiku sadarbības ar Vācijas reihsvēru vērienīgums laikā no 1922. līdz 1935. gadam. Tāpat nav pat aptuveni zināms apjoms, kādā padomju valdība pārdevusi uz ārzemēm revolūcijas laikā no privātajām kolekcijām un valsts muzeju rezerves fondiem konfiscētās kultūras vērtības. Un laikam jau diezin vai mūsdienu Krievijas varas iestādes vispār jebkad atvērs visus dokumentus, kas saistīti ar masu bada izcelšanos tajās padomju republikās, kuras visvairāk cieta tieši no masveida kolektivizācijas, proti, Ukrainā un Kazahstānā.

Saistībā ar slepenajiem materiāliem par 2. Pasaules karu, iespējams, kaitējumu tagadējai Krievijas valstij varētu nodarīt arī pret Vāciju vērstā uzbrukuma kara plānu atslepenošana un ar to saistītā ieplānotā pasaules sadalīšana ietekmes sfērās saistībā galvenokārt ar kaimiņvalstīm. Tāpat pētnieki pauduši aizdomas, ka nekad dienas gaismu neieraudzīs arhīvu dokumenti, kas atklātu patiesos PSRS zaudējumus karā. Un, ja realitātē patiešām bijusi Staļina pavēle vienas dienas laikā izmitināt laukā no PSRS lielajām pilsētām Lielā tēvijas kara (tā Krievijā dēvē 2. Pasaules kara epizodi kopš Vācijas iebrukuma PSRS) invalīdus, arī šādi dokumenti visdrīzāk nekad neieraudzīs dienas gaismu.

PSRS ilgstoši turēja valsts noslēpumā, piemēram, notikumus Austrumberlīnē 1953. gadā. Visas liecības par pretošanos krievu invāzijai tika noglabātas slepenajos arhīvos.
Foto: VIDA PRESS

Tāpat laikam nevajadzētu cerēt uz slepenības zīmoga noņemšanu no visiem boļševiku plāniem saistībā ar karu pret ASV pēc 1945. gada, kā arī vispār daudziem dokumentiem par īstenoto ārpolitiku šajā periodā. Un visdrīzāk esot arī tā: jo tuvāk mūsdienām, jo spēcīgāk šie slepenie dokumenti varētu skart valdošās elites intereses ne tikai Krievijā, bet arī tajās valstīs, kas skaitās tās stratēģiskie partneri tā dēvētajā “trešajā pasaulē”.

Acīmredzot šā perioda specdienestu materiāli joprojām nav zaudējuši aktualitāti gluži personiskā aspektā. Pēdējā perioda PSRS militārie plāni, iespējams, arī mūsdienās nav īpaši daudz mainījušies. Diezin vai ļaudis vispār jebkad uzzinās par patiesajiem PSRS neatgriezeniskās palīdzības sniegšanas apjomiem tā dēvētajām jaunattīstības valstīm. Un, protams, diezin vai pārskatāmā nākotnē būs iespējams vērot patieso ainu saistībā ar PSRS karošanu Afganistānā. Tāpat, šķiet, nav īpaši lielu cerību kaut ko vairāk uzzināt par medicīniski bioloģiskajiem eksperimentiem, kas, iespējams, veikti ne tikai citās pasaules lielvalstīs, bet arī PSRS.

Taču nekad nesaki “nekad”

PSRS specdienesta darbinieka aprīkojums aukstā kara laikā – kaklasaitē iemontēta fotokamera un tās lietotājs – spiegu muzeja eksponāts.
Foto: VIDA PRESS

Tostarp daudzu šāda veida dokumentu pārliecinoša turēšana absolūtā slepenībā neizbēgami rada baumas par tajos it kā ieslēptajiem noslēpumiem. Un paši krievu pētnieki pauduši, ka vairākumā gadījumu tieši šīs baumas valstij nodara vēl lielāku kaitējumu, nekā varētu nodarīt to pilna atvēršana. Tautas gudrība pauž, ka realitātē viss slepenais vienalga kaut kad kļūst atklāts, tāpēc laikam jau tomēr nevajadzētu teikt, ka kaut kas no pagātnē notikušā patiešām nekad nekļūs zināms.

Piemēram, pētnieki pauž cerību, ka šis un tas no svarīgiem dokumentiem par padomju periodu, kas noslepenots mūsdienu Krievijā, varētu būt saglabājies bijušajās padomju republikās, no kurām daudzas tagad tomēr ir nosacīti neatkarīgas vai vismaz puslīdz patstāvīgas valstis. Lai gan: ja tas tā būtu, tur to nekādā gadījumā tik ilgi neglabātu neatklātu… Un tāpat krievu pētnieki pauduši, ka arī pati tagadējās Krievijas varas politika diezin vai paliks mūžīgi nemainīga, tāpēc daudz kas varētu mainīties pat jau ļoti drīz.

Bet tomēr būs arī tādi dokumenti, kurus neatslepenos itin nekad. Tie ir tie dokumenti, kas jau ir fiziski iznīcināti. Virkne aculiecinieku apgalvojuši, ka speciāla slepenā boļševiku partijas Centrālkomitejas komisija izpētei par nelikumīgajām represijām, kuru pēc PSKP 20. kongresa 1956. gadā izveidoja Ņikita Hruščovs, atbilstoši viņa pavēlei esot iznīcinājusi virkni dokumentu, kuros atspoguļota tieši paša Hruščova loma šo represiju īstenošanā. Un, ja kaut kur nav saglabājušās šo dokumentu kopijas, visdrīzāk sabiedrība nekad vairs neuzzinās pilnībā visu patiesību par staļinisko Lielo teroru.

Tāpat daudzi vēstījuši, ka Staļina dzīves pašās beigās pēc viņa rīkojuma esot fiziski iznīcinātas visas karaklausībai pakļauto personu uzskaites kartītes, kas noformētas pirms 2. Pasaules kara un tā laikā, un tas darīts nolūkā noslēpt patieso upuru skaitu šajā karā. Un vēl, un vēl, un vēl…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.