“Automašīna teju palēcās un 10 centimetrus no kundzes apstājās” – liepājniece dalās ar satraucošām epizodēm, ko pieredzējusi satiksmē 0
Kristīne savā “Facebook” kontā dalījusies pārdomās par satiksmes organizēšanu – gājēju, riteņbraucēju un “skūteristu” uzvedību. Viņa saprot, ka šīs pārdomas kādu var sadusmot, taču policijai vajagot vairāk sekot šim visam līdzi, vajadzības gadījumā uzliekot arī sodus.
Bet kas tad ir noticis? Turpinājumā liepājnieces Kristīnes stāsts!
“Aizvakar braucu no Karostas pa O.Kalpaka ielu uz Ziemeļu kapiem, uzreiz piebildīšu- nepārsniedzot atļauto ātrumu. Pie 15. vidusskolas ir gājēju luksofors. Braucu un redzu, ka pie tā ir apstājusies kāda kundze uz divriteņa, taču luksofora pogu viņa nespiež. Nu, viņa tātad pogu nespiež, un es braucu. Un pēkšņi viņa arī brauc…
Man izdevās “iedot pa bremzēm” ar tādu sparu, ka automašīna teju palēcās un centimetrus desmit no kundzes apstājās. Bet, ja automašīnu apstādināt nebūtu izdevies?
Nākamā epizode. Braucu pa Ganību ielu un pie Kaļķu ielas piebremzēju, lai iegrieztos tajā. Pa Ganību ielas trotuāru milzu ātrumā uz skūtera traucas jauns cilvēks. Viss jau it kā ir kārtībā – man viņš ir jāpalaiž, ko es arī daru. Bet vai gan jūs domājat, ka viņš pie Kaļķu ielas samazināja ātrumu, lai pārliecinātos, ka pa to netuvojas vēl kāda automašīna? Uzminējāt – nemaz arī ne! Iegriezos Kaļķu ielā un domāju – bet ja es būtu krustojumam tuvojusies pa šo ielu?
Jauno cilvēku uz skūtera manam skatienam būtu aizsedzis Ganību un Kaļķu ielas stūrī esošais nams. Lai ar cik mazu ātrumu es tuvotos krustojumam, ja mēs to sasniegtu vienlaicīgi, sadursme būtu neizbēgama un nav nekādu šaubu par to, kurš tajā ciestu vairāk. Bet vai tiešām tā būtu mana vaina?
Nākamā epizode. Braucu pāri Tramvaju tiltam Jaunliepājas virzienā pa labo malējo joslu, respektīvi, gatavojos iegriezties Jaunajā Ostmalā. Tilta Jaunliepājas pusē esošajam luksoforam deg zaļā bultiņa, kas atļauj labo pagriezienu. Uzreiz aiz šī pagrieziena ir gājēju pāreja un tur deg “sarkanie cilvēciņi”.
Braša omīte, turot pie rokas mazdēlu, ignorē “sarkanos cilvēciņu” un soļo pāri pārejai. Man bija tiesības braukt, bet es piebremzēju – neba taču cilvēkiem virsū braukt. Tomēr es aizrautīgajai omītei nikni “uztaurēju”. Omīte apstājas ielas vidū, pagriežas pret mani, enerģiski groza pirkstu pie deniņiem un, spriežot pēc mīmikas un lūpu kustībām, arī bļaustās, ko gan es aizvērto mašīnas logu dēļ nedzirdu. Un tas viss maza bērna acu priekšā!
Es neaizstāvu nekaunīgus autovadītājus, kādus esmu redzējusi patiešām daudz. Bet es pazīstu kādu kundzi, starp citu, izglītības darbinieci, kura bravūrīgi saka: “Man, sperot kāju uz gājēju pārejas, nav jāskatās, kur tu esi ar savu mašīnu. Tev ir jāapstājas- un tā ir tava problēma!”
Jā, man ir jāapstājas. Tomēr gājējam, sperot kāju uz tās pašas pārejas, ir pienākums pārliecināties, ka automašīna ir vismaz tādā attālumā, ka tā fiziski spēj apstāties. Pretējā gadījumā var iznākt, ka tev problēmu tiešām nebūs- vismaz šajā saulē vairs noteikti ne. Bet kādas tev ir tiesības likt man visu atlikušo mūžu dzīvot ar apziņu par notikušo, pat man juridiski izdosies pierādīt, ka neesmu vainīga?”
