– Nesen ASV strādājošais ārsts Uģis Gruntmanis žurnālā “IR” izteicās, ka 10 – 15 procenti cilvēka veselības ir atkarīgi no medicīnas iestādēm, veselības aprūpes sistēmas kvalitātes, bet 60 procenti – no viņa paša iespējām, informētības un ieinteresētības dzīvot veselīgu dzīvesveidu. Vai tas nozīmē, ka amerikāņi patiešām paši ļoti rūpējas par savu veselību? 10
– ASV ir liela, un situācija štatos atšķiras, es varu pastāstīt tikai par Kaliforniju. Tur dzīvo izglītoti un samērā nodrošināti cilvēki, kuri daudz domā par veselīgu dzīvesveidu, – varbūt vairāk nekā vidēji Amerikā. Jo labāk izglītots cilvēks, jo vairāk saprot, cik daudz izdarīt ir viņa paša spēkos. Ļaudis vēlas ēst ekoloģiski tīru pārtiku, cik nu iespējams. Kalifornijā gandrīz vairs neviens nesmēķē. Tabakas smēķēšana tiek uzskatīta par ļoti slikta stila pazīmi.
Amerikā ir ļoti augstas kvalitātes veselības aprūpe, ar piebildi – ja tā ir pieejama. Vēl joprojām ne visi cilvēki ir apdrošināti. Ir pat grūti saprast, kāpēc cilvēkos ir tik ļoti liela pretestība pret vispārējo veselības apdrošināšanas projektu, ko iesācis prezidents Baraks Obama. Pašreiz ir tā: ja cilvēks nav apdrošināts, viņam pēc statusa nepienākas daudzi pakalpojumi, bet nevienam jau uz ielas nomirt neļauj. Tie, kuri nav apdrošināti, sēž bezgalīgās rindās slimnīcu uzņemšanas nodaļās, tiek pieņemti un arī ārstēti pēc labākajiem standartiem. Viņiem tiek izrakstīts rēķins, kuru viņi nevar apmaksāt, un tā tas paliek. Jo par parādu nedrīkst atņemt vienīgo automašīnu un arī pēdējos nelielos ietaupījumus (ap tūkstoti dolāru) nedrīkst noņemt.
Visiem strādājošajiem ir nepieciešama veselības aprūpe, jo katrs pats veselības aprūpi apmaksāt nevar.
Daži piemēri: kad griezos pie mediķiem pārgriezta pirksta dēļ, slimnīcā pavadīju ap 20 minūtēm, pirkstam uzlika trīs vai četras šuves, un tas izmaksāja 1200 dolāru. Ja vajadzīgs acs redzes lauka izmeklējums, jāmaksā ap 400 dolāru. Kad pacients ir savā veselības aprūpes centrā, viņu apkalpo vismaz četri pieci cilvēki: viens piereģistrē, otrs nosver un izmēra, cik garš, trešais pajautā un ieraksta datorā, kā tad klientam šodien klājas, un tikai tad ierodas ārsts, kurš uzklausa sūdzības. Vai to visu vajag? Pieļauju, ka ne un ka medicīnas pakalpojumu cenas ir uzpūstas, ar ko amerikāņi ir ļoti neapmierināti. Es katru mēnesi par veselības apdrošināšanu maksāju pāri par sešsimt dolāriem, bet apdrošināšana nesedz, piemēram, neko no zobārstniecības.
Cilvēki ļoti daudz sporto. Es jokoju – jo turīgāks cilvēks, jo slaidāks.
Ja salīdzina ārstu atbildību un kvalifikāciju, domāju, ka ASV ir pieejams vairāk naudas un modernākas tehnoloģijas, bet citādi Latvijas ārsti ir vienā līmenī ar saviem Amerikas kolēģiem.
Žēl, ka tagad, kad Latvijas valsts ir ārā no krīzes un sākusies ekonomiskā augšupeja, līdzekļus, ko vajadzētu novirzīt medicīnai, izglītībai, jāgulda aizsardzībā, jo ir nepieciešams bruņoties un aizsargāties. Noteikti divi procenti aizsardzībai ir jādod. Taču sāp sirds par to, ka Latvijai sava ģeopolitiskā stāvokļa dēļ arvien ir jādzīvo drauda ēnā un tāpēc ir stipri grūtāk attīstīties nekā daudzām citām Eiropas valstīm.
– Daudzās ģimenēs noticis tā, ka bērni aizbrauc pasaulē, bet vecāki paliek Latvijā. Jūsu ģimenē ir otrādi – bērni palika Latvijā.
– Dēls bija sācis Zaļās kartes procesu, lai iegūtu darba iespējas ASV, bet nu jau ir no šīs domas atteicies. Viņš turpina strādāt Latvijā. Ja paziņas vaicā, vai es priecājos, ka viņš paliek Latvijā, nevis pārceļas uz dzīvi Amerikā, atbildu – jā, domāju, ka viņš rīkojas pareizi. Arī meita savu dzīvi redz saistītu ar Latviju un Eiropu.
