Armands Puče: Raiņa lugai “Spēlēju, dancoju” un Latvijas dalībai NATO ir daudz kā kopēja
87
Raiņa lugai “Spēlēju, dancoju” un Latvijas dalībai NATO ir daudz kā kopēja. Iespējams, kāds uzreiz iedomāsies par dzīrēm velnu rijā un velnu izdzīšanu, kur dota vaļa kādam uzņēmīgam puisim, citam prātā ienāks Ziemeļatlantijas militārās savienības pārrobežu varenība, kas latviešos iesējusi drošību. Taču – pārdomas būs citā sakarā. Par to, kas ir, un – par to, ko stāsta.
Raiņa darbam ir simts gadu un cauri laikiem un griežiem ir nepārtraukti prātots, ko viņš ar šo domājis. 1921. gada lugas kritikā, kas rakstīta “pēc vispāratzītiem paraugiem”, žurnālā “Svari” var atrast šādas rindas: “Viss tas, kā fokusā, savienojas velna naktī un ar impresionistisko izteiksmi un ekspresīvo veidojumu viņa pretnis pieskaras pie galējā cilvēces vienptaņa”. Ja neko nesapratāt, nevajag pārdzīvot – tā to mākslu veido… Vai pareizāk – skaidro.
Lasām tālāk: “Neizdzēšami atmiņā iespiežas neskaitāmas miroņu augšāmcelšanās. Apbrīnojama ir Tota sirds pārkalšana: cik vienkārši, dabīgi un mierīgi, it kā tikai šlipsē jaunu adatu iespraustu”. Kritikai pēc pirmizrādes toreiz mazāk uztrauca saturiskie zemteksti un vēstījumu, vairāk – pati spēlēšanas tehnika un režisora Mierlauka mūzika.
“Nams bija izpārdots un skatītāji bija sajūsmināti kā nu kurais”. Par to pašu izrādi “Teātra vēstnesī” togad bija vēl arī tādas kritiķa pārdomas: “Lai pamatotu šo jaunradīšanas izziņas formulējumu man nāktos ielaisties vēl sīkākos aprādījumos, lai mani slēdzieni neizliktos varbūt stipri tieši, bet pašlaik mums no svara tikai tā izdarīts konstatējums, ka “Spēlēju, dancoju” nav tikdaudz mītu izveidojums kā jaunradījums. Ar “Spēlēju, dancoju” var sacīt, autors izdarījis mītu jaunradīšanu”.
Apmēram tādā garā šī luga apauga ar idejisko pamatojumu, vienā demsmitgadē saskatot tajā mistēriju, citā – mērķtiecīgu tautas pašapliecināšanos, vēl citā – ienīsto kungu kā asins sūcēju. Radot mītus… 1954. gadā žurnālā “Karogs” septembra laidienā, atskatoties uz Raiņa daiļradi, par “Spēlēju, dancoju” saka, ka tā “apliecina, ka latviešu tautas brīvība iegūstama, varonīgā cīņā uzveicot tās ienaidniekus, apspiedējus un verdzinātājus, ka jācīnās ne tikai pret sensenajiem tautas mocītājiem – vācu baroniem, bet arī pret jauno kungu sugu – latviešu buržuāziju”.
Septiņdesmito gadu beigās “Spēlēju, dancoju”, nonāk starp latviešu likteņgaitām un likteņdzirnām – kamēr Imants Kalniņš un Imants Ziedonis interpretē savu Raini un jau minēto lugu uz Latvijas PSR operas skatuves, trimdā latviešu teātra kritiķi to nosauc par “Raiņa viltojumu”… “Līdzība ar sociālreālistisko gleznu varoņiem padomju muzejos ir nepārprotama” (Treji vārti, Nr.65). Bet, piemēram, Dobeles rajona laikrakstā “Komunārs” par Harija Liepiņa spēlēto Totu 1978. gada janvārī raksta: “Tas ir viens no sarežgītākajiem latviešu dramaturģijas tēliem, kurā varoņa personība atsegta neticami plašā diapazonā.”
Arī no pēdējā laika iestudējuma, kas paveikts Nacionālajā teātrī, var salasīt laikmeta pulsu – pēc Raiņa darba motīviem – kritiķiem aizgūtnēm tulkojot un režisoram pasvītrojot, visu to, kas tik nav bijis domāts ar šo uzvedumu, tēlojumu, tekstiem un pekstiņiem, protams, neaizmirstot ik pa laikam piekarināt slavenā latviešu dzejnieka birciņu. Jo kā tad bez tās… Der visiem, nav vajadzīgs nevienam.
Kad Latvija 2004. gadā iestājās NATO, valsts Prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, kā pirmā no jaunuzņemto valstu līderēm, teica šādus vārdus: “Sēžot jūsu vidū, savā un savas valsts iedzīvotāju vārdā ar pilnu pārliecību varu teikt, ka jūtamies droši un aizsargāti”.
No Stambulas tribīnes Prezidente vēl teica, ka tas ir “jauna ceļa sākums drošības zīmē”. 2010. gadā jau cits Latvijas prezidents – Valdis Zatlers – pasvītrojot jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas pieņemšanu, saka tā: “NATO koncepcijā ir ievērotas Latvijas intereses”.
Tajā pašā Lisabonas samitā tā laika Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks uzsvēra, ka šī diena Latvijai ir vēsturiski nozīmīga, jo “dodot lielāku ticību un izpratni par drošības garantijām”. 2014. gada septembrī jau nākamais prezidents – Andris Bērziņš – NATO vadītāju sanāksmē Velsā, bija saklausījis tādus apstiprinājumus.
“Baltija var būt droša un rēķināties ar NATO pastiprinātu klātbūtni, cik vien tas būs nepieciešams, ņemot vērā Baltijas bažas par situāciju Ukrainā un Krievijā”. 2018. gada vasarā Latvijas prezidents Raimonds Vējonis apgalvoja, ka Velsas un Vašingtonas samitos ir pieņemti atbilstoši lēmumi un tāpēc “NATO paplašinātās klātbūtnes stiprināšana Baltijas valstīs un Polijā ir devusi nozīmīgu papildinājumu alianses atturēšanas politikai”.
Bet, 2021. gada 14. jūnijā, pēc cita NATO samita apmeklējuma, cits prezidents Egīls Levits ir pārliecināts: “Vienalga no kuras puses nāk apdraudējums, NATO ir gatava aizsargāt savu dalībvalstu teritorijas”. Viņi visi – šie mūsu varneši – bija pārliecināti, ka NATO mūs sargā. Un tautai tā tika arī stāstīts, un nav šaubu – mēs ticējām. Skaidrs, ka pievienošanos NATO militārajai aliansei ir jāuzskata par vienu no lielākajām veiksmēm Latvijas valsts vēsturē, jo mēs patiešām nokļuvām robežas pareizajā pusē. Taču šajā ziņā ir kāda atkāpe, kur mums jāatgriežas pie Raiņa “Spēlēju, dancoju”…
Ko īsti nozīmē lugā pasniegtais tēlojums un paustās idejas, tēlu sistēma un viņu darbības, alegorijas, metaforas – tas ir nomalts līdz vēmienam. Katrs, kas ir ķēries klāt Raiņa “spēlmaņiem”, pirmkārt, ir padomājis par sevi – un tikai pēc tam par autoru. Tas jau nav nekas nosodāms, jo mākslas darbiem ik pa laikam ir tāda neķītra vajadzība – piesmērēties laikmetam. Tad notiek radošās domas imitācija ar atsauci uz nepārējošu ģenialitāti, kas pieskaras gadsimtiem…
Starp citu, kad 1926. gadā Smiļģis iestudē savu ideju par “Spēlēju, dancoju”, kur velnus uz skatuves viņš bija saģērbis frakās un kostīmos, Rainis, pēc izrādes noskatīšanās, pateicis – ka tā gan viņš nebija domājis… Skaidrs, ka nebija, jo tas jau Smiļģis, kam šāda novirze. Tāpat kā mūsdienu Seņkovam – kam savs jumtiņš aizbraucis… Un vēl desmitiem, ja ne simtiem citu apstāvētāju, kas sakās – saprotot to dziļo pamatšķiras dzejnieka domu, sakni, saikni, kosmisko… Bet, ko tad īsti pats Rainis gribēja ar savu lugu pateikt, kur smēla iedvesmu?
Kad 1921. gadā pirmā “Spēlēju dancoju” izrāde uz Nacionālā teātra skatuves bija nospēlēta, “Teātra Vēstneša” līdzstrādnieks pavaicāja pašam Rainim par lugas izcelšanos un dzejnieka jaunradīšanas paņēmieniem. Lūk, autora atbildes teātra kritiķim, kas sāka ar jautājumu:
(..) – Jūs dzirdējāt, ka es savā priekšlasījumā aktieriem starp citu uzsvēru, ka lugu nevar iztulkot kā alegoriju, bet, ka tās tēli, arī kā simboli, dzīvo arī savu dzīvi. Kā jūs uz to skatāties?
– Pilnīgi pareizi. Alegorijas patiešām ir mehāniskas – uz tām savos darbos neizeju. Simboli ir organismi.
– Vai lugā tieši gribēts izvest kādu problēmu, jeb vai viss vai daudz kas radies intuitīvi?
– Speciālu problēmu nav, – idejas bijušas sajūtā (ka jāglābjas). (..)
Tas tā – pārdomām tiem, kas sakās Raini nolasām, tulkojam un tamlīdzīgi. Rainim luga “Spēlēju, dancoju” tapa laika posmā no 1914. gada līdz 1917. gadam, kad viņš dzīvoja un bēguļoja Šveicē. Tas ir ne tikai pirmā pasaules kara laiks, bet gadi, kad Artūrs Nagliņš (ar šo vārdu viņš sevi legalizē tajā pusē) nodarbojas ar latviešu komitejas organizēšanu un ik pa vakariem bieži ļaujas ezotēriskiem seansiem. Pirmajā gadījumā no visas komitejas organizēšanas nekas pāri nepaliek, jo Rainis ir intrigants un to visai ātri atšifrē tā laika Šveices latviešu sabiedrības inteliģentākā daļa.
Savukārt pie svecēm un šķīvīšiem gan viņš pakavējas ilgāk, jo tur tiek meklētas atbildes uz jautājumiem. Piemēram, vai braukt atpakaļ uz Latviju vai… tomēr piekrist svaiņa Pētera Stučkas aicinājumam pievienoties boļševikiem? Un, neaizmirsīsim, ka Rainis no Šveices atgriezās Latvijā kā viens no pēdējiem piektā gada revolūcijas darboņiem. Tik nenoteikts un drebelīgs viņš bija tajos gados. Tāpēc lugas sakarā spriedelēt par nopīto nacionālo pašapziņu vai ievītajām tautas ilgām pēc brīvības ir negodīgi – kaut vai aiz cieņas pret autoru, kurš pats pasaka, ka šajā darbā viņam pašam “speciālu problēm nav”, visu virzīja bailes. Cilvēciski. Vienkārši. Un – tagad atpakaļ pie NATO…
Viņdien raidījumā “Kārtības rullis”, ko vadu ik pirmdienas vakaru, viesojās bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš, viņš arī britu militārā dienesta algotnis, pēdējos gados – Latvijas prezidentu padomnieks drošības jautājumos. Kad pavaicāju viņam, kā pēdējā pusotrā gadā ir mainījies NATO, ietekmīgā militārpersona pateica, ko domā un zina: “Līdz 2022. gada februārim NATO attiecībā uz Baltijas valstīm bija izstrādāta atturēšanas politika ar sodīšanu.” Citiem vārdiem sakot, ja Krievija būtu izdomājusi uzbrukt vispirms Baltijai un nevis Ukrainai, tad, kā šo situāciju vislabāk noraksturoja Igaunijas premjere Kaja Kallasa – Baltijas valstis no NATO palīdzību sagaidītu pēc sešiem mēnešiem…
Un Kažociņš raidījumā apliecināja, ka tieši tā arī būtu. Skaidrs, ka tagad tas viss Ukrainas kara apstākļos ir mainījies, tagad pasaules redz un saprot, tagad arī pats NATO ir ticis vaļā no savas “smadzeņu nāves” un pārkārtojas. Skrien palēkdamies.
Tas nozīmē, ka mums paveicās, ka krievi pirmos nolēma pārbaudīt ukraiņus… Tā sanāk! Bet, ko šajā sakarā tad domāt par mūsu politskajiem virspavēlniekiem? Viņi taču mums neko tādu nestāstīja! Viņi slēpa, paši tika maldināti vai vienkārši staigāja pavadā?
Ko vēl mums nestāsta, ko vēl mūsu politiskā elite nesaprot vai nenolasa? Kam viņiem tās pielaides noslēpumiem, ja Kažociņš saka – līdz 2022. gada februārim mēs bijām kopā ar sistēmu, kas “atturēšanas vārdā” – noskatītos… Vai 5. pants un NATO tā laika koncepcija paredzēja, ka mēs esam maiņas nauda? Krievi šeit ienāktu, visu sagrautu, izvarotu, izārdītu – pēc tam NATO viņus izdzītu? Kažociņš tā saka… Viņš nav šajā valstī pēdējais cilvēks! Ko viņa nejaušā atklāsme pasaka par mūsu gadījumu? Tas ir tā kā Raiņa spēlmaņiem, līdz brīdim, kad pats autors pasaka, ko īsti domājis – nevis, ko īsti tie citi tur fantazē… Un valsts sakarā ir tieši tāpat: ko tad viņi, tie mūsu priekšstāvji, visus šos gadus murgoja par drošību, par slaveno pantu, kas sargā ne tikai idejas, bet arī zemi, ja īstenībā – nekā tāda nav bijis.
Tas nozīmē, ka mums domātais 5.pants patiesībā bija par krievu stulbumu, nevis NATO varenību? Tas nozīmē, ka uz Brīvības pieminekļa tie trīs svarīgie vārdi turpmāk ir jāraksta arī ukraiņu valodā… Tik spocīgi, jocīgi un dīvaini reizē. Tad sanāk, ka mūsu vēstures grāmatās par Latvijas likteni, par 2022. gada februāri, jāsāk ar teikumu – un tad, mums par laimi, sākās karš Ukrainā… Mītu jaunradīšana – tā par “Spēlēju, dancoju” pirmizrādi pirms simts gadiem rakstīja Rīgas teātra kritiķi. Kas attiecas uz NATO – izrādās, pirms kara tā arī bijusi mītu jaunrades laboratorija. Bet ir labas ziņas – skaudrā realitāte apskaidro, apgaismo. Vai tā būtu skatuve, vai – laicīgā ģeopolitika.
