Krievu ģimenes lūdz neatgriezt no gūsta viņu tuviniekus, bet atstāt Ukrainā: kas noticis? 43
Jūnija sākumā Krievijas un Ukrainas varasiestādes īstenoja līdz šim lielāko karagūstekņu apmaiņu kopš pilna mēroga kara sākuma – katra puse atbrīvoja 1000 karavīru, tomēr daudzu Krievijas karavīru ģimenes ir šokā: viņu vīri, brāļi un dēli pēc atbrīvošanas netika pat uz vienu dienu palaisti mājās, pat ne smagi ievainotie. Tā vietā viņi tūlīt tika nosūtīti atpakaļ uz fronti, ziņo Meduza.
Ģimenes lūdz varasiestādēm pēc apmaiņas ļaut šiem vīriešiem doties mājās, nevis atkal sūtīt viņus nāvē. Daži pat cer, ka viņu tuvinieki paliks gūstā, jo tas ir drošāk, nekā atgriezties Krievijas armijā.
Netika pat pie apskāviena
Jūnijā Telegram kanālā “Mobilizatsiya” tika publicēts video, kurā Marina – Krievijas karagūstekņa sieva – lūdz varas iestādēm nesūtīt viņas vīru Alekseju Frolovu atpakaļ uz fronti pēc atbrīvošanas, bet gan, kā to paredz likums, ļaut viņam doties mājās.
Viņas vīrs gūstā pavadījis vairāk nekā gadu, gaidot apmaiņu. Pēc Marinas teiktā, Krievijā parasti atbrīvotos karagūstekņus uzreiz nosūta atpakaļ uz fronti – viņi pat neredz savas ģimenes.
23 gadus vecais Kirils 2024. gada maijā, vēl atrodoties ieslodzījumā par zādzību, parakstīja līgumu ar armiju un tika nosūtīts uz vienību Nr. 95-996. Jau pēc nepilniem diviem mēnešiem viņš pazuda bez vēsts.
“Mums pašiem bija jāmeklē, kur viņš ir,” stāsta Kirila māsa Jana. “Rakstīju visiem iespējamajiem paziņām armijā, bet nekā. Tikai klusums. Tikai pēc tam, kad pati ieliku video internetā un mani atbalstīja brīvprātīgie, parādījās kāds pavediens.”
Kad beidzot kļuva skaidrs, ka Kirils ir dzīvs un gūstā, māsa atviegloti uzelpoja.
Tomēr Kirils ir smagi cietis – seši ievainojumi mugurā, amputēti pirksti. “Un tagad viņu atkal met atpakaļ frontē!” sašutusi ir Jana. “Viņš pats videointervijā teica, ka parakstījies tikai naudas dēļ, bet jau nākamajā dienā nožēlojis. Ne dienas nav, kad viņš nenožēlotu, ka iesaistījās šajā nolādētajā karā.”
Maijā ģimenei paziņoja, ka Kirils drīz tiks iekļauts apmaiņā. 6. maijā viņi gaidīja viņa atgriešanos, bet veltīgi – Kirilu uz mājām nepalaida pat uz dienu.
“Viņu aizveda uz Maskavas apgabalu, kur drošības dienesti vairākkārt viņu pratināja,” stāsta Jana. “Pēc tam uzreiz nosūtīja atpakaļ uz Ukrainu, uz vienību Nr. 95396. Teica, ka atvaļinājuma nebūs un arī medicīniskā komisija nav paredzēta.”
Neilgi pēc tam Kirilam iestājās nervu sabrukums. Viņu uz laiku ievietoja psihiatriskajā klīnikā Doņeckā. “Kad viņam zvanām, viņš nezina, kur atrodas. Pat mani nepazīst! Kā tādu var sūtīt kaujā? Bet sūtīs,” stāsta māsa.
Neviens negrib atpakaļ
Citi karavīri pastāstījuši medijam “Okno”, ka Kirilu slimnīcā ielikuši tikai pēc tam, kad viņš mēģinājis izdarīt pašnāvību. “Daudzi tā dara – neviens negrib atpakaļ,” sacīja viens no karavīriem. “Daži tiek slimnīcā, citus vienkārši “salāpa” un sūta uzbrukumā,” viņš piebilda.
Marina, kura gaidīja no gūsta atgriežamies savu vīru, atzīst, ka pēc vairāk nekā gada gaidīšanas pirmo reizi vairs negrib, lai viņas vīrs beidzot tiktu apmainīts. “Es pusi no šī gada pavadīju, meklējot, kur viņš ir. Bet tagad redzu – tos, kurus apmaina, uzreiz sūta atpakaļ kaujās. Es negribu šo apmaiņu,” saka Marina.
“Mēs, karagūstekņu sievas un mātes, rakstījām ombudam, prezidentam, lūdzām pēc atbrīvošanas sūtīt viņus mājās, nevis atpakaļ uz fronti. Bet saņemam tikai standarta atbildes. Un man paliek sajūta – kamēr viņu tur gūstā, viņš vismaz ir dzīvs,” viņa skaidro.
Tatjana, 20 gadus vecā Danila māte, kas arī gaida apmaiņu, atzinusi, ka viņa labāk redzētu dēlu cietumā par atteikšanos doties atpakaļ karā, nekā redzētu viņu atgriežamies frontē. Viņš arī pats teicis, ka labāk izciestu cietumsodu.
Ģimenes locekļi skaidro, ka ir gatavi nolīgt advokātu, bet baidās, ka līdz tiesai viņu tuvinieki nemaz netiks – vienkārši atkal tiks iemesti frontē.
“Faktiski katrs līgums ar Krievijas Aizsardzības ministriju tagad ir beztermiņa,” skaidro aktīvists Aleksejs (vārds drošības dēļ mainīts). “Un likumā ir caurums: kamēr notiek aktīva karadarbība un nav formāla pamiera, karagūstekņi tiek uzskatīti par dienestā esošiem. Tādēļ pats gūsts nav pamats atvaļināšanai,” viņš skaidro.
Teorētiski ievainotais karavīrs var prasīt militāri medicīnisko ekspertīzi, taču praksē tas gandrīz nav iespējams.
