“Mūsu darbu un dzīvokļus atdod iebraucējiem, viņi savāc visu,” reportāža no palīdzības punkta Grebņevā 27
Ilze Pētersone, Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Grūti nosēdēt uz vietas, sevišķi, kad tuvojas 24. februāris,” saka bērnu ārste Dana Isarova, kas Grebņevas pierobežas palīdzības punktā ieradusies no Rīgas, lai divas diennaktis rūpētos par Ukrainas bēgļiem. Līdzīga sajūta bija arī mums, “Mājas Viesa” žurnālistēm, – gribējās būt tuvāk ukraiņiem, kad jau veselu gadu viņu zemi un tautu ir plosījis karš. Nebraucām tukšām rokām – vedām pārtikas un naudas ziedojumu no “Latvijas Mediju” ļaudīm.
Danai Isarovai šī ir pirmā reize kā brīvprātīgajai Grebņevā izveidotajā atbalsta punktā Ukrainas pilsoņiem. Viņa ir atbraukusi kopā ar biedrības “Tavi draugi” pārstāvi un projektu vadītāju Montu Vecozolu, kas dežūras šeit vairs neskaita. Abas iepriekš sazinājušās tikai ar īsziņām, gandrīz četru stundu garais ceļš auto bijis vērtīgs laiks, lai iepazītos labāk. “Montu saucu par mana tēta dzimtās pilsētas Černihivas sargeņģeli, tāpēc ka palīdz tur nogādāt saziedotās mašīnas un citas vajadzīgās lietas,” skaidro Dana. Par sargeņģeli Montu var saukt daudzi ukraiņi, jo kopš kara sākuma viņa savu dzīvi veltījusi tikai palīdzības darbam, gan to organizējot, gan dodoties līdzi ziedojumu kravām vai pašai tos vedot uz Ukrainu.
Atbalsta punktu pērn septembra beigās izveidoja biedrība “Tavi draugi” un “Gribu palīdzēt bēgļiem” ar Polijas nevalstiskās organizācijas “PCPM” (Polijas starptautiskās palīdzības centrs) finanšu atbalstu. Līdzīgas palīdzības sniegšanas vietas biedrības ierīkojušas arī pie Terehovas un Silenes robežkontroles punktiem.
Tējai un kafijai šeit cita vērtība
Montai un Danai šodien jānomaina brīvprātīgās palīdzes Ulrika Kalniete un Inese Ziemane-Kičenko, kas nodežurējušas divas diennaktis un tagad pošas mājās. Abas ir no Trikātas, labas draudzenes, kaimiņienes un kolēģes. Lēmums pielikt roku pierobežas punktā pieņemts pēc televīzijā redzēta sižeta. Sākotnēji gribējies braukt uz Ukrainas–Polijas robežu un vest cilvēkus no turienes, taču, kad LNT ziņās uz Grebņevas robežpunktu aicināti brīvprātīgie, pieteikušās un pēc divām dienām jau bijušas šeit, ceļu līdz brīvprātīgo darbam izklāsta Ulrika un Inese. Kopš 14. oktobra viņas te dežurē katru nedēļu.
Nav jau tā, ka mājās nebūtu ko darīt – tur gaida arī pieņemtie audžubērni, pieci Inesei vecumā no pieciem līdz 17 gadiem, pieci Ulrikai – trīs līdz septiņu gadu vecumā. Kamēr mammas atpūšas – tā viņas jokojot saka, ka atbraukušas šurp atpūtā, – par audžubērniem rūpējas vīri un pašu vecākie bērni. “Citādi mūsu šeit nebūtu,” nosaka Inese. Kopš novembra jāgādā arī par diviem ukraiņu jauniešiem – Nastju un Danielu no Mariupoles. “Ieradās viņi šeit un nezināja, ko darīt tālāk, paņēmām pie sevis. Tagad mums palīdz – gatavo ēst, mazgā traukus, uzkopj telpas un gaida, kad Ukrainas vēstniecība Nastjai pagarinās pasi un abi varēs atgriezties dzimtenē. Darbs tur esot, arī māja nav izpostīta,” stāsta Ulrika.
Caurceļotāju pieplūdums nav paredzams. Kādu brīdi var nebūt neviena, tad skaties – jau piebrauc lieli vai mazi autobusi, no kuriem izkāpj cilvēki, un sākas tējas, kafijas un zupas laiks. Kannās tiek vārīts ūdens, katlos sildīts ēdiens, smērētas maizītes. Ļaudīm ir iespēja doties uz apsildāmu telti un justies aprūpētiem. Tādas vienkāršas lietas kā silts dzēriens un zupiņa šeit nozīmē ļoti daudz, piebilst brīvprātīgās.
Aizbraucam ar cerību atgriezties
Teltī cilvēki sasēduši ap galdu, ēd zupu, dzer tēju vai kafiju. Kam līdzi mājdzīvnieki, arī tos šeit var pabarot. Kastēs saziedotas mantas līdzņemšanai – cimdi, zeķes, rotaļlietas u. c. Balsis skan klusu, taču aicinājumam pastāstīt, no kurienes ieradušies un kur dodas, neviens nav mudināms. Vienīgais, ko lūdz, lai nemin uzvārdu, jo bažījas par saviem tuviniekiem, kas palikuši Krievijas okupētajā Ukrainas daļā.
Uz telti ar zupas trauciņiem rokā dodas arī Svetlana un Inna. Abas ir no vienas pilsētas Skadovskas. “Tur kļuva grūti elpot. Mūsu darbu un dzīvokļus atdod iebraucējiem, viņi savāc visu.” Inna gaidījusi vīzu, lai brauktu pie meitas uz Londonu. Ja ne tā, Ukrainu nepamestu. “Es nebaidījos, jo biju uz savas zemes, savā mājā!” Svetlana norūpējusies par palicējiem – dēlu, vedeklu un trīs un septiņus gadus veciem mazbērniem. Pati dodas uz Čehiju, Pilzeni, kur dzīvo un strādā. Centusies dēlu pierunāt, lai dodas līdzi, bet viņš baidās, ka bērniem ceļojums būs par grūtu, jo zināms taču, ka Krievijas robežsargi ieceļotājiem no Ukrainas liek gaidīt garas stundas ārā jebkuros laika apstākļos. Okupēto daļu viņa sauc par cietumu, kur visus Krievijas varai nepakļāvīgos cenšas pakļaut un salauzt. Okupantu rokās nonācis arī dēls, jo viņa tēvs dien Ukrainas armijā. “Iesēdināja bedrē un spīdzināja. Kad vedekla gāja vīru meklēt, arī viņa uz laiku pazuda. Tas ir brīnums, ka abi tika brīvībā,” stāsta Svetlana. Uz jautājumu, kādas ir sajūtas, kad jāpamet dzimtene, saka bez vilcināšanās – aizbraucam ar cerību atgriezties.
Uz Krievijas robežas Ukrainas valstspiederīgos ne tikai saldē vairākas stundas, bet arī pazemo ar tālruņu pārbaudi, meklējot, vai tur nav kādas informācijas Ukainas atbalstam, liek novilkt apavus utt. Viņi dara visu, lai mēs justos kā zemākas šķiras cilvēki – atzīst vai visi uzrunātie.
Izturēsim, vai ir cita iespēja?
Arī Romāns no Zaporižjas ir apņēmības pilns atgriezties un no jauna uzcelt Ukrainu, tomēr viņš neslēpj tukšuma sajūtu, ka četrdesmit gadus strādājis un veidojis savu dzīvi un tagad ir spiests doties nezināmajā, kur viss jāsāk no nulles. Braucot uz Poliju, kur septiņus mēnešus viņu gaida sieva un dēls. Agrāk nav varējis pievienoties, jo kā Zaporižjas atomelektrostacijas (AES) darbinieks nav drīkstējis to pamest. Okupanti nebija atveduši nomaiņai pietiekami kvalificētu personālu, tāpēc juties atbildīgs par atomdrošību, tomēr darba līgumu ar svešo varu nav parakstījis. Pārrunās pakļauts milzīgam psiholoģiskam spiedienam un draudiem, tie turpinājušies arī prombraucot caurlaides punktā starp Zaporižjas un Hersonas apgabalu, kur vēl gribējuši piespiest viņu ziņot par ukraiņiem, kas nav izbraukuši no Ukrainas. “Mēģināja iebiedēt, pieprasot nosaukt uzvārdus, citādi neredzēšu savu ģimeni. Atbildēju, ka man nav ko teikt,” stāsta Romāns un piebilst: viņš sevi var uzskatīt par veiksminieku, ka izlaists no valsts.
Daudzi cilvēki, kas palikuši Zaporižjā, gaida Ukrainas varas atgriešanos. Viņu vidū arī Romāna vecāki, kuriem bijusi iespēja aizbraukt septembrī, bet pēdējā brīdī pārdomājuši. “S hati nekuda!” – no savas mājas – nekur projām, tā nosprieduši.
Brīvībā ticis arī Aleksandrs, kurš tāpat kā Romāns ir AES darbinieks un nav piekritis sadarboties ar okupācijas varu un parakstīt darba līgumu. “Lai pēc 22 gadiem, kurus esmu veltījis stacijai, pārsviestos pie pretējās puses – tas būtu aplams solis, jo kļūtu par savas tautas ienaidnieku!” Atradušies arī tādi, kas sadarbojas ar okupantiem. Tomēr AES vairs nedarbojas.
Aleksandra sieva Oksana jo-projām nespēj noticēt vīra brīvlaišanai. “Abi esam AES darbinieki, vīram neļāva izbraukt, bet es ar bērniem devos uz Poliju, kur Ščecinā noīrējām dzīvokli. Atradu darbu rūpnīcā, pakoju autodetaļas, lai gan man ir inženieres izglītība, bet ko darīt, jāstrādā, lai bērniem būtu nākotne.” Dēls sācis studijas banku augstskolā, meita mācās astotajā klasē un aktīvi apgūst poļu valodu. Ukrainu pametuši tāpēc, ka pēc Krievijas armijas ierašanās jutušies aizvien apdraudētāki. Netālajā Vasiļivkā izvarotas un nogalinātas nepilngadīgas meitenes, stāstījusi paziņa, kas tur dzīvo.
Tagad viņa ar vīru un abu mīluļiem – kucīti Lakiju un kaķi – dodas uz Ščecinu, kas kļuvusi par ģimenes mājvietu. “Grūti aptvert, ka ar tevi var kaut kas tāds notikt 21. gadsimtā. Kad mūsu vecmāmiņas stāstīja par holodomoru un karu, neviens nespēja iedomāties, ka Ukrainā atkal būs paaudze, kas ir redzējusi karu, zaudējusi savu māju un sazin cik ilgi – arī dzimteni.” Par ukraiņu izturību viņai šaubu neesot – izturēsim, vai mums ir cita iespēja?
Vērtību mērs
Dažādi ir caurceļotāju galamērķi – daudzi patvērumu vēlas rast Polijā vai arī citās ārvalstīs, taču, kā rēķina atbalsta punkta brīvprātīgās palīdzes, apmēram puse pamet Ukrainas okupēto daļu, lai atgrieztos tās brīvajā teritorijā. Ne mazums gadījumu, kad uz vietu, kas no okupētās teritorijas atrodas nieka simts kilometru attālumā, jābrauc ar lielu līkumu cauri vairākām valstīm. Piemēram, no Harkivas caur Krieviju iebrauc Latvijā, tad dodas uz Lietuvu, Poliju un atpakaļ uz Ukrainas Harkivas daļu, kas nav okupēta, kur dzīvo kāds tuvinieks, stāsta Ulrika. Šeit var satikt arī braucējus uz Krievijas okupēto Ukrainas daļu, lai apciemotu savu tuviniekus. Uz jautājumu, vai nav riskanti turp doties, ceļotāji atbild, ka vēlme satikt vecākus, vecvecākus, arī bērnus un mazbērnus ir lielāka par bailēm.
Palīdzības punktā jāparūpējas arī par tiem Ukrainas pilsoņiem, kas ierodas Latvijā un kam nav plānu turpmākam ceļam. “Nogādājam viņus uz viesnīcu “Benhaus” Sarkaņos, kur bez maksas var palikt piecas dienas, atpūsties, izgulēties un pieņemt lēmumu, ko darīt tālāk. Viesnīcā palīdz ar padomu, iegādājas biļetes,” stāsta Inese.
No robežpunkta līdz Sarkaņu ciemam ir apmēram piecdesmit kilometru, tāpēc vajadzīgi palīgi, kas tur aizved. Šādu pienākumu atceļā uz Rīgu uzņēmās arī šo rindu autores. Uz viesnīcu bija jāaizved divi ieceļotāji – viens bija ieradies no Krievijas, jo, beidzoties pases derīguma termiņam, viņu palūdza aizvākties, otrs – piedzīvojis ģimenes bojāeju.
Ir gadījies, ka caurceļotājs iestrēgst pierobežā, kā tas noticis ar Spartaku, kas brīvprātīgajām īpaši palicis atmiņā. Spartaks ir ukrainis, kas dzīvojis okupētajā daļā, bet strādāt devies uz Moldovu, kur viņam bijis atkritumu šķirošanas bizness. Gribējis caur Grebņevu iebraukt Krievijā, lai no tās izvestu smagi slimo sievu un meitu. Transports ceļam bija pielāgots, lai abas varētu vest guļus, taču Krievijas robežsargi viņu nav ielaiduši. “Četras dienas Spartaks nodzīvoja uz robežas, gulēja busiņā, tāpēc sameklējām viņam viesnīcu. Kad pacienājām ar siltu zupu, jutās aizkustināts.”
Pieredzētais palīdzības punktā liek aizdomāties par dzīves vērtībām. “Pie mums cilvēki čīkst par to, ka istabā siltuma ir par diviem grādiem mazāk, bet viņiem savā zemē pat nav kur gulēt.”
Kur valsts rūpes?
Palīdzības punkts diennaktī vidēji uzņem 150 līdz 200 cilvēku, Terehovā ir līdzīgs skaitlis, Silenē – mazāk, jo tas ir Latvijas–Baltkrievijas robežpunkts, skaidro biedrības “Tavi draugi” pārstāve Monta Vecozola. Mēneša izmaksas vienai šādai vietai ir ap 25 tūkstošiem eiro. Līdz marta beigām nepieciešamo finansējumu nodrošina jau pieminētā Polijas nevalstiskā organizācija “PCPM”.
Par patērēto elektrību biedrībām nav jāmaksā, šos izdevumus segt uzņēmusies valsts. Savu artavu sniedzis uzņēmums “Eco Baltia vide”, kas bez maksas uzstādījis 12 tualetes. Par mazmājiņu apkopi biedrībām jāmaksā Grebņevas un Terehovas pierobežā, Silenē uzņēmums to veic par saviem līdzekļiem. Liels atbalsts ir individuālie ziedotāji, kas palīdz ar pārtiku, citām nepieciešamajām precēm, kā arī naudu.
“Šādi punkti nevar darboties tikai uz ziedotāju atsaucības rēķina, jo vienā brīdī palīdzība var sarukt, bet tā ir vajadzīga nepārtraukti 24 stundas diennaktī. Tāpēc nepieciešams finanšu nodrošinājums ilgākam laikam,” spriež M. Vecozola. Ja kādam par to esot šaubas, viņa uzaicina šeit pastrādāt vienu maiņu – parunāt ar cilvēkiem, kas te ierodas, izvērtēt, kā notiek darbs un kāda palīdzība tiek sniegta.
Biedrības “Tavi draugi” pārstāve uzsver, ka pirmās rūpes un atbalsts tranzītbēgļiem ir viena no valsts atbildības jomām. Tomēr ne viņa, ne biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle Evija Strupiša nevar apliecināt, ka atbalsta punktu finansējumu no aprīļa uzņemsies Iekšlietu ministrija, kuras pārziņā atrodas Valsts robežsardze un robežkontroles punkti. “Šobrīd to risinām, jāiziet cauri birokrātiskajam procesam, taču, kamēr uz papīra nav paraksta par naudas līdzekļiem, nevaram apgalvot, ka tas būs,” stāsta E. Strupiša.
Pierast nedrīkst
Monta un Dana ir pārņēmušas dežūras grožus savās rokās. Paveras kempera durvis un izskan lūgums pēc zālēm pret sāpēm. Bieži vien ir jāpalīdz bērniem, kuri apslimuši ceļā vai robežpunktā, stundām aukstumā gaidot Krievijas robežsargu labvēlību.
Šis darbs nav pa kaulam jūtīgākiem, atzīst Monta. “Emocionālā daļa vismaz ārēji it kā jāizslēdz, lai cilvēkam tiešām palīdzētu, nevis kopā šausminātos, kā ar to visu tiek galā. Viņš ir atnācis pēc palīdzības, nu tad, lūdzu, palīdzi viņam doties tālāk! Paraudāt varēsi mājās. Tiem, kuri ar savām jūtām netiek galā, jāizvēlas citi labdarības veidi.” Šeit nav vietas arī pieradumam – pie kara, cilvēku ciešanām un bēdām nevar un nevajag ne pierast, ne norūdīties.
Lai pati spētu noturēt emocionālo līdzsvaru, nākas ar sevi strādāt – distancēties no konkrētiem notikumiem, uztverot palīdzības sniegšanu kā darbu, pienākumu, kas jāpaveic. “Līdz ar kara situāciju visādi posmi ir bijuši, katrs jauns pavērsiens – zaudējumi, smagāki notikumi Ukrainā – atbalsojas Latvijā. Tas ir pārdzīvojums.”
Ukrainai atbalsta nekad nebūs par daudz, jo vajadzību ir milzums. Monta nosauc palīdzības veidus, ja ir vēlēšanās ukraiņiem pasniegt savu roku: “Visvienkāršāk un ātrāk ir ziedot naudu un mantu – var ziedot kaut kam konkrēti vai vispār Ukrainai. Ja ir laiks un vēlme darboties praktiski, Rīgā, Ventspils ielā, ar prieku gaidām jaunus brīvprātīgos ziedojumu pieņemšanai, šķirošanai, pakošanai, kā arī veikalā vai kravu kraušanā promsūtīšanai. Daudz ir fiziska darba. Var iesaistīties arī robežpunktos dežūrās, brīvprātīgie ir vajadzīgi visu laiku. Ļoti gaidām!”
Vai valsts sniegs palīdzību Ukrainas pilsoņiem arī pierobežā?
Jautājumu “Mājas Viesis” uzdeva Iekšlietu ministrijai un saņēma šādu atbildi: “2022. gada nogalē Eiropas Komisija Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros piešķīra Latvijai papildu 7,8 miljonus eiro Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam. Iekšlietu ministrija šobrīd plāno ierosināt daļu no šiem līdzekļiem novirzīt NVO īstenotajiem pasākumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam Latvijā, tostarp atbalstam uz robežas. Šobrīd notiek darbs pie Ministru kabineta informatīvā ziņojuma sagatavošanas, kurš tiks virzīts izskatīšanai valdībā, lai pieņemtu lēmumu par šo līdzekļu sadalījumu. Līdzekļi tiks piešķirti Sabiedrības integrācijas fondam, kurš uzsāks projektu īstenošanas atbalsta pro-grammu tūdaļ pēc lēmuma pieņemšanas par finansējuma piešķiršanu. Līdzekļi tiks piešķirti atbilstoši pašu NVO definētajām un projektos pieteiktajām vajadzībām.”
Labais vairo labo
Palīdzības punktā ierodas Antra un Valdis Gotlaufi, kas atbraukuši no Praulienas un no sava busiņa izkrāmē vienu pārtikas kasti pēc otras. Šī ir jau trešā reize, kad viņi šeit ierodas ar ziedojumiem.
Neilgi pirms Ziemassvētkiem Antra saprata, ka vēlas doties uz Grebņevas robežpunktu, lai palīdzētu ukraiņiem. Vīrs uzreiz piekritis iesaistīties. “Tad nu man bija jāsāk rosīties,” saka Antra. “Sapratu, ka nav jēgas braukt ar nelielu ziedojumu – ir kārtīgi jāsagatavojas. Par laimi, ir sociālie tīkli, kur savus draugus, Praulienas kora kolēģus, informēju par iespēju ziedot naudu.” Līdzcilvēki bija ļoti atsaucīgi, un ātri tika saziedoti aptuveni 600 eiro. “Sazinājos ar Madonas konditoreju “Junge”, tāpat ar bioloģisko saimniecību “Lat Angus”, “Madonas Maiznieku” un par šo naudiņu iegādājos produktus. Protams, ka šie uzņēmumi mums piešķīra arī brīnišķīgas atlaides un produktu patiesā vērtība bija daudz lielāka. Braucam jau vairākas reizes, un katrā no tām krava ir līdzīgos apmēros. Sadarbības partneri ir tie paši, bet ik pa laikam pieslēdzas vēl kāds, piemēram, Latvijas Sarkanais Krusts ziedo cimdus, cepures, zeķes.” Antra biedrībai “Tavi draugi” ziedo arī pašas vārītu aveņu ievārījumu un pašas lasītu zāļu tēju. “Esmu savārījusi vairāk nekā divsimt litrus ievārījuma, meita Guna vēl kādus četrdesmit litrus. Bija ļoti laba rudens aveņu raža. Un dēls no Ķīnas pasūtīja vienreizējos tējas maisiņus – skatos filmu un tik pakoju, un pakoju. Tēju ved gan uz Ukrainu, gan izdzer tepat robežpunktā.” Antra teic, ka lielo kopainu, protams, izmainīt nevar, taču arī šādi šķietami nelieli darbiņi tiešām palīdz.
Viņa ir novērojusi, ka šobrīd cilvēki labprātāk ziedo nevis lielām organizācijām, bet konkrētam cilvēkam, kuram uzticas. “Veikalā pienāk klāt un iedod divdesmit eiro, jo zina, ka naudu izmantošu lietderīgi un ziedojums nonāks pie tiem, kam to tiešām vajag.” Antrai ne pārāk patīk publicitāte, tomēr atgriezeniskās saites labad bildes ar saziedotajiem labumiem ievieto sociālajos tīklos, tā pamudinot cilvēkus ziedot atkal un atkal. “Labais vairo labo, un, jo vairāk mēs par to runājam, jo vairāk ļaužu par to uzzinās un gribēs iesaistīties.”
Šaubu nav – jāpalīdz!
“Baltinavas mājas restorāns” – tā brīvprātīgie, kuri dežurē palīdzības punktā, dēvē Buklovsku ģimeni un viņu sagādātos labumus. Artūrs un Alda dzīvo netālu no robežas – 34 kilometru attālumā, tāpēc viņiem visai bieži sanāk sarūpētos ziedojumus nogādāt pierobežā: “Esam no Baltinavas un vismaz reizi nedēļā vai divās dodamies šurp. Visi mūsu braucieni tiek saskaņoti ar brīvprātīgajiem.” Artūrs stāsta, ka aicinājumu palīdzēt abi ar sievu pamanījuši gan sociālajos tīklos, gan raidījumā “Panorāma”. Nebija šaubu – ir jāiesaistās! “Noskatījušies sižetu, abi reizē, bet tajā brīdī gan katrs pie sevis nodomājām, ka varam un ka vajag palīdzēt. Turklāt mēs taču atrodamies netālu! Uz vietas iepazināmies ar brīvprātīgo, vārdā Laura, un tagad jau braucieni uz Grebņevas robežpunktu mums ir kā tradīcija.”
Pāris atzīst, ka pirmajā reizē kamols kaklā bijis visiem. Gribot negribot sanāk aizdomāties par to, kā tas ir – bēgt prom no mājām, dzimtenes, pamest visu un nezināt, kas notiks tālāk. “Mums pašiem ir mazi bērni, un, redzot uz robežas gan ģimenes, gan vecus cilvēkus, saprotam: nevaram būt pilnīgi droši par to, ka nekad nebūsim līdzīgā situācijā… Liekas loģiski palīdzēt un atbalstīt, cik vien tas ir iespējams. Cilvēki jau nebēg no sliktas dzīves, bet no kara. Runājot ar kara bēgļiem, saprotam, cik varam būt laimīgi – esam drošībā un siltumā. Redzētais iemācījis novērtēt to, kas mums jau ir. Varbūt ne vienmēr ideāli, bet svarīgāko lietu mums
netrūkst.” Artūrs uzsver, ka katrs stāsts ir citāds, bet visi ukraiņi ir bezgala pateicīgi un pat pārsteigti par to, kā viņus sagaida uz robežas. Palīdzības sniegšanā ir iesaistījušies arī citi Baltinavas iedzīvotāji. “Ir izveidota grupa, kuru paši esam nosaukuši par “Grebņevas zupas virtuvi”. Vārām zupas, cepam pīrāgus un plātsmaizes, kā arī citus gardumus. Sazinoties ar Lauru par to, kas konkrētajā brīdī visvairāk nepieciešams, vedam arī siltās drēbes, higiēnas preces un bērnu pārtiku.”
