Latviešu reemigrācijas stāsti: “Abos dēlos gribu ieaudzināt latviešu mugurkaulu” 25
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Četru gadu laikā Rīgas reģionā remigrācijas koordinatori strādājuši ar vairāk nekā 2558 cilvēkiem, atgriezušās vairāk nekā 810 personas un sagatavoti 1996 individuālie piedāvājumi.
Rīgas plānošanas remigrācijas koordinatore Daina Šulca atzīst, ka atgriežas tie cilvēki, kuri vēlas dzīvot Latvijā. “Mājvilkme ir atslēgas vārds. Cilvēki šeit neatgriežas algu un pabalstu dēļ, bet viņi vēlas dzīvot savā zemē, runāt savā valodā, baudīt Latvijas dabu un kultūru, kas ir kaut kas dziļāks,” stāsta Šulca. Par spīti pandēmijai, remigrācijas process nav appstājies arī tagad – cilvēki turpina atgriezties.
Algu līmenis aug
Algu līmenis Rīgā un Pierīgā pēdējo gadu laikā esot pieaudzis un ir pietiekami augsts, lai ieinteresētu ārvalstīs dzīvojošos iedzīvotājus atgriezties. Šulca atklāj, ka Rīgas reģionā ir aptuveni trīs tūkstoši brīvu darba vakanču. Aptaujājot uzņēmumus un to sniegtās iespējas, var secināt, ka piedāvātā alga ir, sākot no 1000 eiro līdz pat gandrīz 3000 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Kopš 2018. gada remigrācijas jomā strādāts ar 1335 ģimenēm, bet šogad pieteikušās 173 jaunas ģimenes jeb 325 personas, kas vēlas atgriezties dzimtenē. Šīs personas pašlaik ir dažādos statusos – daļa ir atgriešanās procesā, bet citi – vēl domā. Visvairāk remigrantu atgriezušies Rīgā, nedaudz mazāk Jūrmalā un Siguldā.
Kādreiz vairāk ļaužu izvēlējās atgriezties Rīgā, bet tagad vērojama tendence, ka iedzimtie rīdzinieki vēlas pārcelties uz laukiem, zina teikt remigrācijas koordinatore. Valstu ģeogrāfija ir ļoti plaša – visbiežāk atgriežas gan no Lielbritānijas, Vācijas, Īrijas, Filipīnām, gan arī no Austrālijas un Zviedrijas. Visbiežākie problēmjautājumi atgriežoties ir darba iespējas, mājoklis, izglītības iespējas.
Šulca darba devējus aicina novērtēt remigrantu priekšrocības – valodu zināšanas, izglītību, jaunas idejas, bet darba ņēmējiem jārēķinās, ka “kliņģeri no gaisa nekur nekrīt”. “Mana formula tiem, kas atgriežas – uzrakstiet 100 CV, desmit gadījumos uzaicinās uz pārrunām, un darbā paņems viens,” stāsta Šulca. Atgriežas gan tie cilvēki, kas dzīvo vieni, gan ģimenes cilvēki, un tieši ģimenes ar bērniem pēc atgriešanās ilgāk uztur kontaktus ar remigrācijas koordinatoriem.
Labumu grozs
Olaines uzņēmuma “Dinair Filton” ziemeļvalstu personāla vadītāja un personāla atlases projektu vadītāja Eiropā Sintija Briede atklāj, ka uzņēmumā strādā vairāki remigranti, kam pēc atgriešanās ļoti svarīga bija ne tikai darba samaksa, bet arī bērnu izglītības iespējas, tuvums Rīgai, atpūtas iespējas.
Tagad uzņēmumā jau ilgstoši ir neaizpildīta vakance ar darba samaksu, sākot no 2300 eiro bruto, bet tirgū trūkst speciālistu ar labu tehnisko izglītību. Uzņēmumā ir plašs labumu grozs, ko darbinieki ļoti novērtējot, to skaitā veselības apdrošināšana, pusdienu apmaksa, apmācību iespējas, kopīgas atpūtas iespējas. Daļa darbinieku savus pienākumus var veikt, dzīvojot citā valstī, un to strādājošie uzskata par lielu priekšrocību.
“Gaidām uzņēmējus – cilvēkus, kas apguvuši ko jaunu savā mītnes valstī un vēlas pārnest savu pieredzi uz Latviju,” stāsta Rīgas uzņēmēju biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece, Olaines novada uzņēmējdarbības atbalsta centra direktore Edīte Alksne. Viņa min piemēru, kad jaunietis, atgriezies no Lielbritānijas, izveidoja pats savu biznesu.
Pastāv vairākas iespējas piesaistīt finansējumu savai uzņēmējdarbībai, tostarp – jau sesto gadu darbojas grantu programma “Iedvesma”. Viņa arī uzskata, ka jādomā par mobilitātes punktiem, kā cilvēki varētu nokļūt līdz savai darbavietai. “Rīgā darbu atrast ir vieglāk,” zina stāstīt Alksne. “Tomēr vairāk tas ir iespējams ierēdņiem, bet Pierīgā – ražošanas uzņēmumos.”
Garšīgākas iespējas
Vairāki pieredzes stāsti liecina – remigranti atbrauc ar lielām cerībām. Nule kā Latvijā atgriezusies Elīna Dimante, kura izglītību ieguvusi Latvijā, bet 15 gadus nodzīvojusi Īrijā. Viņas dzīvesdraugs dzimis Austrālijā, un visu laiku viņiem bijusi vēlme dzīvot Latvijā, līdz beidzot mērķi izdevies piepildīt. Elīna ikdienā strādā Īrijas IT kompānijā, un tas iespējams, pateicoties attālināta darba iespējām, kas nojauc robežas starp valsti, kur dzīvo un strādā.
“Varu baudīt milzīgās Latvijas kultūras iespējas, kas ir garšīgākas nekā Īrijā. Šeit ir visa ģimene, un bērniem beidzot ir brālēni un māsīcas, un viņu acis mirdz, satiekoties ar radiniekiem. Savu māju un piederības sajūta ir ļoti svarīga, lai atgrieztos Latvijā. Abos dēlos gribu ieaudzināt latviešu mugurkaulu,” neslēpj Elīna Dimante. Tiem, kam ir vēlēšanās atgriezties, viņa iesaka mierīgi visu izsvērt un nedarīt to sasteigti.
No Ķīnas uz Latviju nesen pārcēlusies Viktorija Šlisere. Viņa Latvijā apguvusi Āzijas studijas, strādājusi bankā un pēdējos 12 gadus galvenokārt Šanhajā darbojās investīciju un biznesa vadības jomā. Latvijā Viktorija cer turpināt karjeras izaugsmi un arī turpināt attīstīt savas biznesa idejas. “Pandēmijas pieredze mūs ļoti izmainīja. Sapratām, ka gribam būt Eiropā, šeit ir saprotama pieredze, kā valsts apkalpo cilvēkus. Latvija man likas viscaurspīdīgākā šajā jomā,” stāsta Viktorija. Pēc atgriešanās Latvijā viņa jau meklē iespējas, kā piesaistīt investīcijas turpmākai izaugsmei.
Trūkst darbaspēka
Ko par remigrāciju saka uzņēmēji? Ādažu novada uzņēmēju biedrības vadītājs Uldis Štēbelis stāsta, ka Ādažos rūpniecība attīstās un aug, ir uzbūvēta jauna industriālā zona un pašlaik novadā strādā 325 ukraiņi. Darba vietas ir pieejamas, bet lielākā problēma ir darbaspēka pieejamība – nepieciešami gan augstas raudzes speciālisti, gan vienkārša darba darītāji. Tiesa, atbraucējiem varētu būt problēmas ar dzīvokļu iegādi, jo piedāvājums ir ierobežots, ko gan nevar teikt par privātmāju attīstību.
Remigranti izrāda lielu interesi par atgriešanos vienā no mazākajiem Latvijas novadiem – Salaspilī. Vietējās uzņēmēju biedrības vadītājs Miks Balodis zina teikt, ka novads nav izņēmums un nekustamo īpašumu tirgus attīstās līdzīgi kā citviet Latvijā. Dzīvokļu tirgus aug, bet ne tik strauji kā cilvēku vēlme dzīvot šeit, bet īres cenas pietuvojušās Rīgas cenām, saka Balodis.
Tiesa, puse no darbaspēka brauc strādāt uz Rīgu. Jau tagad novadā iedzīvotāju skaits aug – jaunas ģimenes ceļ privātmājas, un paredzams, ka šis process var turpināties. Cilvēki kļūst aizvien mobilāki, un jārēķinās, ka daļa arī uz Salaspili brauc strādāt no citiem novadiem un pilsētām. Salaspilī ir daudzi ražojoši uzņēmumi un top “Rail Baltica” mezgls – kravu terminālis un indistriālā zona – ar šo uzņēmēji saista lielas cerības, un jārēķinās, ka būs nepieciešams kvalitatīvs darbaspēks.
Šogad jau plusos
Kāds ir remigranta profils? Centrālās statistikas pārvaldes vecākā metodoloģijas eksperte Ance Ceriņa atklāj, ka visvairāk atgriežas ekonomiski neatktīvi cilvēki – tie ir aptuveni 55% no visiem remigrantiem, to skaitā pensionāri, skolēni un studenti. Atgriežas galvenokārt vienkāršā darba veicēji, pakalpojumu jomas darbinieki un arī kvalificēti strādnieki. Populārākās remigrantu profesijas 2020. gadā bija veikalu pārdevēji un pārdevēju palīgi, rīkotājdirektori, uzņēmumu vadītāji un ēku būvniecības strādnieki.
Šogad gandrīz septiņi tūkstoši cilvēku atgriezušies uz dzīvi Latvijā. Lielākā daļa atgriezušies Rīgas plānošanas reģionā – pērn tie bija 43% no visiem atbraukušajiem. Visvairāk atgriežas cilvēki vecumā no 35 līdz 44 gadiem un kopā ar bērniem, bet populārākās pilsētas ir Rīga un Daugavpils. Vai šī tendence pieaugs, laiks rādīs. Atšķirībā no pagājušā gada, kad izbrauca par 300 cilvēkiem vairāk nekā iebrauca, šī gada jūlijs bijis plusos, proti – atbraukušo skaits bijis lielāks nekā to cilvēku skaits, kuri devās strādāt ārpus Latvijas.
