Latvijā
Vēsture

Brāļu tautu brīvības ceļā. Spilgtākās atmiņas par 1990. gada laiku0


2020. gada 11. martā Viļņā norisinājās Lietuvas Neatkarības atjaunošanas 30. gadadienai veltīts svinīgs gājiens.
2020. gada 11. martā Viļņā norisinājās Lietuvas Neatkarības atjaunošanas 30. gadadienai veltīts svinīgs gājiens.
Publicitātes (Lietuvas valsts prezidenta biroja) foto

2020. gada 11. un 30. martā apritēja arī 30 gadi, kopš mūsu kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija – pasludināja savas neatkarības atdzimšanu. Ko toreiz atgūtā brīvība nozīmē šobrīd, un kādas ir spilgtākās atmiņas par to vēsturisko 1990. gada laiku?

To vaicājām četrām brāļu tautās cienītām un godātām personībām.

 

“Vēstures varenā roka turēja mūs kopā”

Vītauts Landsberģis: “Es vēlētos, lai Edvīns Šnore veidotu dokumentālo filmu “Baltijas stāsts”.”
Foto: SCANPIX/LETA

VĪTAUTS LANDSBERĢIS, Lietuvas “Sajūdis” vadītājs, politiķis un muzikologs

 

Marts, aprīlis un maijs 1990. gada pavasarī bija laiks, kad mēs, visas trīs nebrīvē esošās Baltijas valstis, teicām gan nē, gan jā. Skaidru nē atbildējām, kad pretējā puse izteica orveliski “vēlīgo” piedāvājumu – pēc 1940. gada okupācijas un valstu iznīcināšanas turpināt pastāvošo situāciju.

Pēc tam nācās atbildēt uz jautājumu, vai vēlamies fundamentālas pārmaiņas: pēc pusgadsimtu ilga koloniāla gūsta (līdzīgi Orvela “Republikai”) īstenot valsts brīvību ar atjaunotu patiesu valstiskumu? Protams, jā.

Mēs, visas trīs republikas, šos uzdevumus sasniedzām vienlaikus un ar mierīgiem līdzekļiem atgūstot vēlēšanu brīvību. Mūsu kopīgajam liktenim bija dažas atšķirīgas politiski demogrāfiskas nianses, bet, neskatoties uz to, vēstures varenā roka turēja mūs kopā.

Lietuvas rīcības programma bija draudīgi apņēmīga – pilnīga konstitucionālā neatkarība bez juridiskām saitēm ar PSRS. Igaunija un Latvija bija paziņojušas līdzīgi, bet pilnībā to izdarīja tikai 1991. gada augustā.

Mūsu brāļiem bija savi iemesli piesardzīgāk manevrēt ap brūkošo Leviatānu.

Tieši tādēļ tik nozīmīga izrādījās Arnolda Rītela ideja pulcēt mūs Tallinā 1990. gada 12. maijā – tieši pēc tam, kad Latvija bija gatava neatkarības atjaunošanai! – un tur kopīgi un svinīgi paziņot par pirmskara Baltijas Antantes atjaunošanu.

1990. gada vasarā Anatolijam Gorbunovam radās izcila ideja: uzaicināt Borisu Jeļcinu uz divu dienu atpūtu Jūrmalā. Šajā Baltijas valstu padomes sesijā mēs vienojāmies slēgt trīs starpvalstu līgumus ar Krieviju.

Tur, pie ēkas Jūrmalā, Jūras ielā, būtu nepieciešama piemiņas zīme. Es vēlētos, lai Edvīns Šnore veidotu dokumentālo filmu “Baltijas stāsts”.

 

“Brīvība nav dāvana, bet atbildība”

Lēlo Tungala: “Es ļoti priecājos, ka jaunos igauņus interesē latviešu kultūra un ka jūsu literatūra tiek tulkota arvien vairāk. Turēsimies kopā!”
Foto: Timurs Subhankulovs

LĒLO TUNGALA, igauņu rakstniece, Baltijas Asamblejas balvas laureāte

Diena, kad Igaunija pasludināja valsts neatkarības atjaunošanu, apvienoja visus igauņus.

Mana pirmā doma toreiz bija prieks, ka mana 80 gadus vecā māte, kura manā bērnībā vairāk nekā četrus gadus atradās ieslodzījumā tālu prom no mājām, sagaidījusi brīdi, kad Igaunija atgūst neatkarību.

Tomēr man bija žēl, ka tēvam vairs nebija iespējas pacelt valsts zilimelnbalto karogu. Manas meitas, kuras toreiz mācījās pamatskolā, uzskatīja Igaunijas atbrīvošanu par pilnīgi dabisku parādību.

Viņuprāt, agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek. Tajā laikā bija ierasts teikt, ka igauņi neatkarības vārdā ir gatavi ēst kaut kartupeļu mizas. Jāatzīst, ka deviņdesmito gadu sākums Igaunijas inteliģencei ekonomiski bija diezgan grūts.

Mēs priecājāmies par savu neatkarību, taču valsts grāmatu izdevniecība praktiski pārstāja publicēt igauņu literatūru un Kultūras ministrija vairs nepirka komponistu darbus. Mans vīrs bija komponists, pati biju rakstniece, kas rakstīja galvenokārt bērniem.

Pagāja vairāki gadi, līdz parādījās jauni apgādi, kas sāka interesēties par igauņu oriģinālliteratūru. Tagad, pateicoties Igaunijas Kultūrkapitāla fondam, situācija ir ļoti mainījusies.

Iespējams, ka Baltijas valstu ekonomiskā un kultūras attīstība kopš neatkarības atjaunošanas nebija tik strauja un pamanāma, kā daudzi to būtu vēlējušies, tomēr domāju, ka tie, kuri atceras padomju laikus, saprot, ka esam panākuši lielu progresu.

Protams, mums nav viegli sasniegt tādu ekonomikas līmeni kā valstīs, kas nebija okupētas gandrīz pusgadsimtu, taču neatkarība un brīvība mums ir ļoti svarīgas. Ir jāsaprot, ka brīvība nav dāvana, bet atbildība.

Kad man vaicā, vai mūsu bērnu un mazbērnu paaudzes saprot brīvības vērtību, atbildu, ka manu bērnu paaudze joprojām atceras padomju laikus un augstu vērtē neatkarību. Mani mazbērni vēl ir mazi, taču viņiem neatkarība ir ikdiena un pavisam dabiska parādība.

Ļoti ceru, ka arī viņu paaudze spēs novērtēt mūsu brīvību. Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt un attīstīt savu dzimto valodu un kultūru, kā arī neaizmirst vēsturi. Tās šeit, pie Baltijas jūras, ir mūsu svarīgākās vērtības.

 

“Ar personīgās atbildības sajūtu”

Gintars Songaila: “Zināšanas, radošums un pašapziņa jauniešiem palīdzēs godāt un stiprināt mūsu dzimteni.”
Foto: SCANPIX/LETA

GINTARS SONGAILA, psihiatrs, viens no Lietuvas Neatkarības partijas dibinātājiem 1990. gadā

 

Pieņemot likumu par neatkarības atjaunošanu, mūs vadīja divkāršas sajūtas. No vienas puses, bija izpratne par milzīgu vēsturisku notikumu un laimi.

Divus gadus ilgusī nacionālā kustība tautas cīņā par brīvību un nākotni bija atvedusi līdz jaunam, ļoti būtiskam slieksnim. No otras puses, izjutām dziļu personīgās atbildības un iesaistīšanās sajūtu.

Šīs emocijas tolaik bija kopīgas daudziem lietuviešiem, tieši personīgās atbildības sajūta bija patiesais “Sajūdis” spēka avots. Tā bija būtiska saistviela lietuviešu vienotībai un uzticībai.

Likās, ka neviens negaida norādījumus, bet vispirms domā pats, ko var darīt kopīga mērķa labā. Vēlāk vairs tikai daļa lietuviešu bija tik ļoti aktīvi, taču toreiz, pirms trīsdesmit gadiem, šķita, ka tāda ir gandrīz ikviena cilvēka pārliecība.

 

“Brīva un neatkarīga Igaunija ir visdārgākais”

Marju Lauristina: “Mums, Eiropas mazajām nācijām, ir svarīgi domāt par nacionālo pašsaglabāšanos, par nacionālās kultūras un valodas nākotni.”
Foto: SCANPIX BALTICS/LETA

MARJU LAURISTINA, igauņu politiķe un Tartu universitātes profesore

Ceļš uz Igaunijas neatkarības atjaunošanu bija smaga darba, lielas spriedzes un milzīga satraukuma pilns. Brīdis pēc veiksmīgā balsojuma bija viens no laimīgākajiem manā mūžā.

Šopavasar koronavīruss mūs visus atkal ir ieslodzījis savās mājās aiz slēgtām robežām, un tas skan kā brīdinājuma zvans, atgādinot, cik salda ir brīvības garša un cik viegli to zaudēt.

Esmu norūpējusies par daudzu uzskatu, ka labāk bija dzīvot aiz dzelzs priekškara, jo tad, lūk, starp cilvēkiem esot bijusi lielāka solidaritāte, kopīgi ienaidnieki un kopīgas vērtības.

Mums, Eiropas mazajām nācijām, ir svarīgi domāt par nacionālo pašsaglabāšanos, par nacionālās kultūras un valodas nākotni. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka maniem mazbērniem un mazmazbērniem, kā arī maniem studentiem ļoti rūp brīvība.

Brīva un neatkarīga Igaunija ir visdārgākā dāvana, ko viņi ir mantojuši no mūsu paaudzes.

 

1990. gada pirmā puse. Nozīmīgākie notikumi Lietuvā un Igaunijā

Igaunija

* 1990. gada 24. februārī notika Pilsoņu kongresa vēlēšanas, kurās piedalījās 600 000 Igaunijas Republikas pilsoņu.

* Pirmajā sēdē 12. martā kongress noteica galvenos mērķus – padomju okupācijas izbeigšana un neatkarības atjaunošana.

* 18. martā Igaunijas Augstākās Padomes vēlēšanās uzvarēja Igaunijas Tautas fronte, par sastādītās valdības premjerministru apstiprināja Edgaru Savisāru.

* 30. martā Igaunijas Augstākā Padome ar 73 balsīm (29 neigauņi pameta zāli) nolēma, ka neatzīst Padomju Savienības okupāciju Igaunijā, un izsludināja pārejas periodu pilnīgas neatkarības atgūšanai.

 

Lietuva

* 24. februārī notika Lietuvas Augstākās Padomes vēlēšanas, “Sajūdis” kandidātiem iegūstot 91 no 135 vietām.

* 10. martā par Lietuvas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju ievēlēja “Sajūdis” līderi Vītautu Landsberģi.

* 11. martā Lietuvas PSR Augstākā Padome ar 124 balsīm “par” nobalsoja par Lietuvas valsts neatkarības atjaunošanu de facto.

* 18. aprīlī PSRS apturēja izejvielu piegādi Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcai un par 80% samazināja gāzes piegādi; tikai pēc tam, kad 23. jūnijā Lietuvas Augstākā Padome pasludināja neatkarības deklarācijas moratoriju, piegādes praktiski uzreiz atjaunojās.

* 1990. gada 12. maijā Tallinā visu triju Baltijas valstu vadītāji parakstīja deklarāciju par Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas un Igaunijas Republikas vienprātību un sadarbību.

Latvijas valsts simtgades zīme

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”

Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Žēl, ka izlaiduma nebija, bet tagad visi ceļi vaļā! Topošie studenti dalās sapņos
1 diena
LE
LETA
Latvijā
Latvijas uzņēmumus apdraud organizēta noziedzības grupa; garnadži paviesojušies SIA “Mikrotīkls” un “Elko” 3
1 diena
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Galvenais uzsvars Covid-19! Jauno zinātnieku pētījumiem atvēlēti 11,4 miljoni
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
17 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Vai maija pēdējā diena būs saulaina? Laika prognoze svētdienai
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija atklāj, kas ārkārtas situācijas laikā visvairāk satrauc pieaugušos
27 minūtes