Ceļā uz bioloģisko daudzveidību un ekoshēmām: Vai esam izpildījuši aizvadītās desmitgades mājasdarbu? 0
Drīzumā iesniedzamajiem nacionālajiem lauksaimniecības attīstības stratēģiskajiem plāniem jābūt saskanīgiem ar Eiropas zaļo kursu, tostarp Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, un tie tiks stingri vērtēti no klimata un vides viedokļa.
Zaļais kurss nosaka, ka šiem plāniem jāveicina ilgtspējīga lauksaimniecības prakse, piemēram, precīzā, bioloģiskā lauksaimniecība, agroekoloģija un agromežsaimniecība.
Paralēli būtu jāizstrādā ekoshēmas, kas atalgotu lauksaimniekus par tādu vides un klimata rādītāju uzlabošanu kā, piemēram, oglekļa uzkrāšana augsnē un tādu barības vielu izmantošanu, kas uzlabo ūdens kvalitāti un samazina emisijas.
Biodaudzveidība nonākusi krīzē
Magda Jentgena, Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja, atklāj, ka 20. gadsimta laikā dabisko zālāju platības Latvijā ir sarukušas par 97%. Šobrīd dabisko zālāju esot mazāk nekā 1% no Latvijas teritorijas.
“Viens no iemesliem, kāpēc šīs platības nepalielinās, ir tas, ka zālāji netiek apsaimniekoti. Kopumā Bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir palikusi uz papīra, un desmitgade pagājusi, apzinot dabas vērtības un plānojot turpmākos soļus, nevis praktiskā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā vai atjaunošanā. Šobrīd dažāda mēroga ziņojumi norāda uz negatīvu tendenci vai pat katastrofālu bioloģiskās daudzveidības situāciju. Ar nelielām cerībām Eiropas un Latvijas līmenī var lūkoties uz Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030 plānoto tvērumu un mērķiem, bet noteicošie būs īstenošanas nosacījumi,” teic M. Jentgena.
Bioloģiskās daudzveidības veicināšanas un saglabāšanas pusē pārliecināti nostājušies jaunie lauksaimnieki. Pēdējo gadu laikā bija vērojama strauja lauksaimniecības zemes atgūšana no teritorijām, kas ir bijušas aizaugušas un līdz šim netika izmantotas lauksaimnieciskajā darbībā. Tendenci atgūt sen aizaugušās platības jaunie lauku uzņēmēji uzskata par apsveicamu un uzsver, ka bieži vien nopelni par to pienākas tieši jaunajiem zemniekiem, kuri, redzot, ka esošās platības paņem lielsaimnieki, sāk savu biznesu, izplēšot krūmus.
Latvijas Jauno zemnieku kluba (JZK) biedri uzskata, ka biodaudzveidība parasti samazinās vietās, kur notiek nepārdomāta industriālā lauksaimnieciskā darbība un monokultūru sējumi lielās platībās.
“Protams, lauksaimniecība ir bizness, bet dažbrīd tiek aizmirsts, cik svarīga un neaizstājama ir Latvijas daba. Īsts lauksaimnieks par mūsu zemi un apkārtējo dabu domās kā par dabisku resursu, kas strādā lauksaimnieka labā, pretī dodot sabalansētu mēslojumu un apstrādi. Zeme nav tikai substrāts, kurā audzēt vienveidīgus graudaugus, lai būtu lielāki ienākumi. Visām darbībām ir jābūt apdomātām,” teic JZK biedri, piebilstot, ka līdzšinējā Latvijas lauksaimniecības politika ir bijusi vērsta uz lauksaimniecības intensifikāciju un ražības palielināšanu, kas lielā mērā tika sasniegta nevis ar ražības palielināšanu uz hektāru, bet gan palielinot kultūraugu kopējās platības.
“Esošie vidi saudzējošie kompensējošie mehānismi ir nekonkurētspējīgi attiecībā pret intensīvās lauksaimniecības ekonomiskajiem ieguvumiem. Kā piemēru var minēt Zemgalē esošās zemes nomas cenas 150–200 eiro/ha, kas sekmē ilggadīgo zālāju uzaršanu un graudkopības ieviešanu.”
Vai esam izpildījuši aizvadītās desmitgades mājasdarbu?
Savulaik Eiropas Komisijas vides komisārs Janežs Potočniks teicis:”Mēs esam daļa no bioloģiskās daudzveidības un reizē no tās atkarīgi, jo mums ir vajadzīga pārtika, dzeramais ūdens, tīrs gaiss un stabils klimats. Pārāk ātri tērējam dabas kapitālu, lai gan zinām, kas notiek, ja tēriņi pārsniedz pieejamos līdzekļus. Jāapzinās situācijas nopietnība un agrāk pieļautās kļūdas, lai varam risināt samilzušo problēmu. Pienācis laiks rīkoties daudz apņēmīgāk. Esmu pārliecināts, ka jaunā starpnozaru pieeja mums ļaus virzīties uz bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšanu līdz 2020. gadam.”
Tātad – biodaudzveidības stratēģija nav nekāds jaunums. Tā ir vismaz 10 gadu veca. Palūkosim, kas tad bija šajā jomā jāsasniedz līdz 2020. gadam.
Jau 2010. gadā tika konstatēts, ka bioloģisko daudzveidību visvairāk apdraud intensīvā lauksaimniecības prakse un zemes pamešana savienojumā ar pilsētu teritoriju izplešanos un cilvēka radīto infrastruktūru.
Viens no uzdevumiem, kas bija jāveic jau līdz 2020. gadam, bija palielināt zālāju, aramzemes, ilggadīgo stādījumu platības, uz kurām attiecas ar biodaudzveidību saistītie pasākumi. Vai tas ir izdevies?
Zemkopības ministrija (ZM) skaidro, ka šā mērķa sasniegšanai kalpojis atbalsta pasākums Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos. Tas tiešā veidā sniedzis ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķa izpildē, nodrošinot atbalstu un veicinot bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanu.
Šajā plānošanas periodā pasākuma mērķa platības skar dabas skaitīšanas veiktā platības novērtēšana, pēc kuras notikusi platības pārklasificēšana, izslēdzot tos zālājus, kas neatbilst ES nozīmes zālāju biotopam. Kopumā šā perioda laikā atbalstam pieteikti ap 43 000 ha, kas ietver arī nelielu kopējās platības pieaugumu salīdzinājumā ar iepriekšējo plānošanas periodu.
Atbalstot bioloģisko lauksaimniecību, plānošanas periodā 2014.–2020. gadam ir nozīmīgi pieaugusi bioloģiski apsaimniekotā platība – 2020. gadā bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam pieteikti 282 000 ha LIZ (salīdzinot ar 2014. gadu, pieaugums par 40%).
Arī tiešie maksājumi snieguši netiešu ieguldījumu biodaudzveidības uzlabošanai. ZM atgādina, ka, piemēram, līdz ar iepriekšējo KLP reformu no 2015. gada tika ieviests maksājums par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi jeb zaļināšanas maksājums un viens no zaļināšanas pasākumiem esot ilggadīgo zālāju saglabāšana. Šajā periodā zaļināšanas maksājumam deklarēto ilggadīgo zālāju platība ir pieaugusi no 328 382 ha 2015. gadā līdz 348 241 ha 2019. gadā, tādējādi Latvija ir nodrošinājusi mērķi, ka ilggadīgo zālāju platība nesamazinās.
Atsevišķs zaļināšanas pasākums ir ekoloģiski jutīgo ilggadīgo zālāju (EJIZ) saglabāšana. Tie ir zālāji, kas atzīti par ES nozīmes zālāju biotopiem un putnu dzīvotnēm, un tos nedrīkst pārveidot vai apart. Pēdējo 5 gadu laikā EJIZ platība ir ievērojami pieaugusi: no 10 980 ha 2015. gadā līdz 70 456 ha 2019. gadā.
Tāpat viens no zaļināšanas pasākuma mērķiem ir nodrošināt ekoloģiskas nozīmes platības (ENP) izveidi, kas līdzvērtīga 5% aramzemes. Kopumā aramzemes platība, uz kuru attiecas prasība nodrošināt ENP, ir pieaugusi no 797 162 ha 2015. gadā līdz 874 589 ha 2019. gadā.
2020. gadā 6007 zemes apsaimniekotāji atbalstam esot pieteikuši arī 42 967 ha bioloģiski vērtīgo zālāju (BVZ) jeb 70,6% no visiem BVZ.
Visi pasākumi un prasības periodā līdz 2020. gadam tika noteiktas ES līmenī, tādējādi iespējas risināt dalībvalstu specifiskās situācijas esot bijušas ļoti ierobežotas. Tāpēc ZM atzīst, ka piemērotie pasākumi ne vienmēr veicina fiziskās platības palielināšanos, bet varot palielināt platības īpatsvaru vai nodrošināt, ka tā nesamazinās.
Turpmāk – augstāki mērķi
Līdz ar jauno KLP reformu Eiropas Komisija (EK) ir izvirzījusi augstākus mērķus, kas dalībvalstīm ir jānodrošina, lai sasniegtu ES izvirzītās KLP vides un klimata ambīcijas. Zaļās arhitektūras izveide tagad paredz trīs līmeņu struktūru, ko komentē ZM speciālisti.
Pirmais līmenis – nosacījumsistēma, kas aptvers pamata prasības. Tās obligāti jāievēro visiem atbalsta saņēmējiem, un par to ievērošanu netiek paredzēta kompensācija. Nosacījumsistēma aptvers pašreizējās savstarpējās atbilstības prasības, arī laba lauksaimniecības un vides stāvokļa nosacījumus, kā arī zaļināšanas prakses un vairākus jaunus nosacījumus (piemēram, mitrāju un kūdras augsnes aizsardzība).
Pašreizējās zaļināšanas prakse – ilggadīgo zālāju uzturēšana, EJIZ saglabāšana, ENP uzturēšana 5% apjomā no saimniecības aramzemes – tiks iekļauta nosacījumsistēmā un būs obligāta ievērošanai atbalsta saņēmējiem.
Otrais līmenis – ekoshēmas, lauksaimniekiem brīvprātīgi pasākumi, kas pārsniedz nosacījumsistēmas prasības. Caur ekoshēmām lauksaimniekiem var tikt kompensēti izdevumi un zaudētie ienākumi, kas rodas no augstāku videi un klimatam draudzīgu pasākumu īstenošanas.
Trešais līmenis – agrovides pasākumi, kas aptvers daudzgadu saistības.
ZM skaidro, ka nākamajā KLP stratēģiskajā plānā 2021.–2027. gadam paredzēts turpināt sniegt atbalstu par bioloģiski vērtīgo zālāju (ES nozīmes zālāju biotopu) apsaimniekošanu gan botāniskajos biotopos, gan putnu dzīvotnēs. Plānots jauns pasākums BVZ atjaunošanai, tāpat tiks saglabāts atbalsta pasākums lauksaimniekiem, kas saimnieko ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm.
Un Natura 2000 maksājumi (mežā), lai kompensētu mežsaimnieciskās darbības ierobežojumus, kas noteikti meža zemē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.
Sashēmot ekoshēmu
Iespējams, pēc 2020. gada lauksaimnieki jau varēs sākt interesēties, kā kolēģiem izdevies savā saimniecībā īstenot jaunos EK nosacījumus vides saglabāšanā un paņemt Eiropas naudu. Proti, zemnieki tiks pie papildu tiešmaksājumiem, ja īstenos konkrētu vides un klimata saudzēšanas pasākumu. Viens no tādiem ir ekoshēma.
Kas tā tāda? Ekoshēma nav konkrēta platība vai saimniecībai iedalīta konkrēta summa, ko apgūt. Tā ir lauksaimnieka iespēja piedalīties programmā, kas sadarbībā ar lauksaimnieku organizācijām noteikti jāizstrādā Zemkopības ministrijai. Līdz šim piespiedu kārtā ar zaļināšanu tika noteikta augu diversifikācija, tagad Eiropa atgriežas pie augu sekas jeb no tēriņiem videi pāriet uz pasākumiem, kas uzlabo vidi.
Ekoshēmu īpatsvars tiešmaksājumu aploksnē būšot atkarīgs no lēmuma katrā dalībvalstī – varot būt 1, 5 vai 20%. Galvenais, lai dalībvalsts kopumā spētu 40% no KLP budžeta veltīt klimata pārmaiņu novēršanai, bet arī šis esot vidējais skaitlis.
Jauno ekoshēmu sistēmu finansēs no tiešajiem maksājumiem atvēlētā budžeta, bet lauksaimniekiem nebūs obligāti tajā jāpiedalās. Respekīvi, tiešmaksājumu summa bez dalības kādā ekoshēmā vienkārši būs mazāka.
Biedrības Zemnieku saeima (ZSA) vadītājs Juris Lazdiņš publiskajā telpā paudis, kāpēc, viņaprāt, lauksaimnieki var atturēties no iesaistīšanās ekoshēmu pasākumos, lai gan iesaistoties varētu saņemt vairāk. Viņš teica, ka platība, par kuru ekoshēmu atbalstu var saņemt, ir ierobežota – ja uz kādu pasākumu piesakās vairāk lauksaimnieku nekā paredzēts, finansējums būs jāsadala un tātad pastāv iespēja nesaņemt tik daudz naudas, cik dokumentos rakstīts.
ZSA pārstāvji uzsver, ka ekoshēmas šobrīd ir jaunums un savā veidā liels nezināmais. Valters Zelčs, ZSA ārpolitikas speciālists: “Skaidrs, ka nākamā plānošanas perioda sākumā, visticamāk, 2023. gadā, lauksaimniekiem nāksies saskarties ar ekoshēmām, tomēr mūsu pašu ziņā ir tas, kā lauksaimnieki to uztvers – kā nastu vai iespēju, jo saistībā ar ekoshēmām EK dod dalībvalstīm visai lielu izvēles brīvību pasākumu ieviešanā. EK uzstādījums ir vienkāršs – ikgadējs maksājums par klimatam vai videi labvēlīgu praksi, kas var būt gan kompensējoša, gan veicinoša rakstura. Par finansiālo apmēru vienošanās Briselē vēl nav panākta. Visambiciozāko naudas atvēlējumu šobrīd piedāvā atsevišķas Eiropas Parlamenta grupas, vēloties pat 70% no tiešo maksājumu naudas atvēlēt ekoshēmām. Protams, tā ir galējība, un, objektīvi skatoties potenciālo sarunu rezultātu, paredzam, ka ekoshēmām būs jāatvēl 10–30% no tiešo maksājumu finansējuma.”
Vairākkārt tiekoties ar EK un Parlamenta pārstāvjiem, tostarp pārrunājot situāciju ar citu valstu organizāciju vadītājiem, ZSA biedri ir vienisprātis – ekoshēmām jābūt ļoti vienkāršiem pasākumiem, kurus lauksaimnieki ir motivēti ieviest.
“Tām jābūt mazajām ikdienas lietām, kas sniedz savu artavu klimata vai vides aizsardzībā. Piemēram, ja lauksaimnieks izvēlējies sējumu veikt minimāli apstrādātā laukā, mazinot SEG emisijas, par to būtu jāsaņem ekoshēma, pat ja lauksaimniekam tas nerada zaudējumus vai viņš negūst ieņēmumus. Ja laukus mēslojam ar precīzajām tehnoloģijām un mazinām izmantotos mēslojuma apmērus – arī tā ir ekoshēma. Ja šķidrmēslus izkliedējam nevis ar deflektorplati, bet ar nokarenajām caurulēm vai inžekciju, mazinot amonjaka emisijas – ekoshēma. Ja lauksaimnieks sēj starpkultūras vai atstāj rugāju lauku ziemā – arī par to ir atbalsts,” ZSA viedokli pauž V. Zelčs.
Ietekmīgās lauksaimnieku organizācijas biedri arī uzskata, ka ekoshēmām jābūt pieejamām visiem lauksaimniekiem, tostarp tiem mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem, kuru rocība nav pati lielākā.
“Vairākkārt ministriju esam aicinājuši būt saprātīgiem un nosacījumus neieviest pārāk stingrus. Piemēram, minimālās apstrādes kontekstā – no klimata aspekta vislabāk būtu atbalstu sniegt tikai par tiešo sēju, tomēr jāapzinās, ka mazajiem lauksaimniekiem iegādāties tiešās sējas sējmašīnas un attiecīgas jaudas traktorus nav iespējams, tādēļ saprātīgs kompromiss starp klimatam labvēlīgu praksi un lauksaimnieku rocību būtu minimālā apstrāde, kas aptvertu plašu pretendentu loku, neliedzot atbalstu arī tiešajai sējai.
Jāsaprot arī tas, ka saimniecības ir dažādas un, piemēram, tām lopkopības un augkopības saimniecībām, kas izmanto kūtsmēslus, tiešā sēja saimnieciski nebūtu labākā alternatīva, tomēr minimālā apstrāde būtu ieviešama. Līdzīgi arī precīzo tehnoloģiju sakarā lauksaimniekiem nav pārdomāti prasīt ieviest pilna cikla precīzās lauksaimniecības tehnoloģijas ar ražas kartēšanu u. c. – atbalsts būtu izmaksājams jau tad, ja lauksaimnieks veiktu lauku virsmēslošanu pēc NDVI kartēm, kas šodien jau ir pieejamas pilnībā bez maksas.
Tāpat atbalsts pienāktos, ja smidzinātājs vai izkliedētājs ir aprīkots ar automātisko sekciju kontroli vai ja augsnes apstrāde un sēja notiek ar automātisko stūrēšanu, mazinot dubultu augsnes apstrādi,” stāsta V. Zelčs un turpina:
“Šobrīd mūsu lielākās bažas ir par struktūru, kā pasākumus ieviesīs. Tiek plānots katru no šiem pasākumiem ieviest kā atsevišķu ekoshēmu. Līdz ar to būs aptuveni 10 dažādas ekoshēmas, katrai no tām jāparedz atbalsta likme, kopējs finansējums un jāmēģina paredzēt hektāru skaitu, kas uz šo ekoshēmu tika pieteikti. Sarežģīti gan no administrēšanas viedokļa, gan no praktiskā – lauksaimnieki var apjukt ekoshēmu dažādībā un izvēlēties neieviest neko.
Tādēļ pēdējā laikā aktīvi skatāmies ārzemju piemērus un arī ZM esam prezentējuši modeli, kādu piedāvā Vācijas lauksaimnieki, kur ekoshēmu varētu saņemt pilnīgi visi lauksaimnieki par visiem hektāriem ar vienādu likmi. Vācijas modelis paredz ekoshēmu katalogu izveidi, kur ir definēti vairāki pasākumi, un lauksaimnieks pats var izvēlēties, kurus trīs no pasākumiem savā saimniecībā ieviesīs, nodrošinot konstantu likmi par visiem apstrādātajiem hektāriem, līdzīgi kā šodien tas ir ar zaļināšanu.”
Panākta vienošanās ar NVO
Zemkopības ministrija ir izstrādājusi sākotnējo priekšlikumu ekoshēmu pasākumiem, tas esot izdiskutēts ar lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām (NVO). Kaut arī NVO starpā nav vienota viedokļa par to, kādi varētu būt šie pasākumi un sasniedzamie rādītāji, lielākā daļa NVO ir paudusi savu atbalstu ZM izstrādātajam priekšlikumam kopumā.
Latvijas Zemnieku federācijas valde uzskata, ka tas ir politisks lēmums, kādu ceļu izvēlēsies Latvija.
“Sabiedrība vēlas drošu un kvalitatīvu pārtiku un veselīgu vidi. Lauksaimnieki vēlas saimniekot un ražot pārtiku un saņemt atbilstošu atbalstu vai kompensējošos maksājumus par ārēji uzliktiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Ceram, ka lēmumu pieņēmēji ieklausīsies lauksaimnieku un sabiedrības viedoklī un spēs rast vislabākos risinājumus kopīgu zaļā kursa mērķu sasniegšanā.”
Tomēr, lai sasniegtu kompromisu, atsevišķās detaļās šie pasākumi vēl joprojām tiek precizēti. Ekoshēmu pasākumi KLP stratēģiskā plāna ietvarā vēl tikšot pārrunāti arī ar EK. Jāņemot vērā, ka KLP reformas pamatregulas arī joprojām nav apstiprinātas un vēl atrodas diskusiju noslēguma fāzē.
Uz jautājumu, kāds finansējums katram ekoshēmas pasākumam paredzēts, ZM pārstāvji atbildēja: “Tas nav publiskojams, ņemot vērā, ka šis ir sākotnējais ekoshēmu priekšlikums un nekādi lēmumi vēl nav pieņemti, kā arī turpmāko diskusiju gaitā var mainīties gan eksoshēmu pasākumi, gan to prasības.”
Taču ZM skaidroja, ka ekoshēmu priekšlikums sagatavots īstenošanai uz 1,7 miljoniem hektāru lauksaimniecības zemes. Katru ekoshēmu uz visu lauksaimniecības zemi nevar paredzēt, jo finansējumu, uz kuru lauksaimnieki nepieteiksies, Latvija zaudētu.
ZM stāsta, ka ekoshēmas tiek finansētas no tiešo maksājumu kopējās aploksnes, tādējādi par to daļu, kas tiek paredzēta ekoshēmām, tiek samazināts finansējums citiem tiešo maksājumu pasākumiem, bet galvenokārt ietekme ir tieši uz ienākumu pamatatbalstu (šajā periodā to pazīstam kā vienoto platību maksājumu (VPM), bet jaunajā periodā to sauks par ilgtspēju sekmējošu ienākumu pamatatbalstu (ISIP)). Pašreizējā regulas priekšlikumā neesot iezīmēta konkrēta summa, kas būtu jāatvēl ekoshēmām, tā ir dalībvalsts izvēle. Tomēr ik pa laikam ES darba grupās tiek izskatīti priekšlikumi par konkrēta budžeta iezīmēšanu ekoshēmām. Latvija līdz šim šādus priekšlikumus ir noraidījusi.
Zaļā kursa ietekme uz KLP
Lai virzītos uz šo mērķu sasniegšanu un noteiktu, kādi pasākumi ir ieviešami jaunās KLP reformas ietvaros, ZM ir veikusi situācijas un SVID analīzi, tostarp arī jaunās reformas specifiskajam mērķim nr. 6 Palīdzēt aizsargāt bioloģisko daudzveidību, stiprināt ekosistēmu pakalpojumus un saglabāt biotopus un ainavas.
Uz šīs analīzes pamata ir noteikta vajadzība veicināt bioloģiskās daudzveidības rādītāju uzlabošanos, ainavas elementu saglabāšanu; veicināt bioloģiskās daudzveidības kvalitatīvo rādītāju uzlabošanos meža zemē; sabiedrības, lauksaimnieku/mežsaimnieku, kā arī zemes īpašnieku izglītošana par bioloģiskās daudzveidības nozīmi un saglabāšanas nepieciešamību un iespējām.
Šo vajadzību risināšanai ir izvēlēti piemērotākie pasākumi, kas tiks iekļauti KLP stratēģiskajā plānā un īstenoti jaunajā plānošanas periodā. Jaunās KLP reformas priekšlikums paredz, ka 40% no KLP kopējā finansējuma (tiešie maksājumi un lauku attīstība) ir jānovirza ieguldījumam vides un klimata mērķu sasniegšanā.
KLP atbalsts nākotnē tikšot virzīts ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses īstenošanai, lai mazinātu augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, sabalansētu mēslošanas līdzekļu lietojumu, uzlabotu dzīvnieku turēšanas un barošanas apstākļus, lai sniegtu ieguldījumu klimata, gaisa, bioloģiskās daudzveidības politikas mērķu izpildē, ūdens un augsnes kvalitātes uzlabošanai, uzlabotu dzīvnieku veselību, samazinātu antibiotiku lietošanu un nodrošinātu kvalitatīvu un veselīgu pārtiku.
ZM uzskata, ka ekoshēmu pasākumi kā viena no jaunās zaļās arhitektūras sastāvdaļām līdzās nosacījumsistēmai un agrovides pasākumiem dos savu ieguldījumu minēto mērķu sasniegšanā, kā arī veicinās lauksaimnieku sapratni par videi un klimatam draudzīgu saimniekošanu.
Magda Jentgena no Pasaules dabas fonda gan uzskata, ka šie zaļie pasākumi un stratēģijas šobrīd īsti nesaskan ar Kopējo lauksaimniecības politiku, kas vienlaikus vērsta uz ražošanas paplašināšanu:
“Viens no tuvās nākotnes mērķiem ir pārliecināties, lai visas Eiropas stratēģijas un direktīvas papildinātu, nevis būtu pretrunā viena ar otru. Mums ir jāsaprot, ka šīs tēmas nav atdalītas, un tās nemaz nevar atdalīt. Izmaiņas dabā – gan klimata pārmaiņas, gan bioloģiskās daudzveidības samazināšanās – ietekmē un arī nākotnē ietekmēs lauksaimniecību un visas citas nozares. Tieši šā iemesla dēļ ir svarīgi, lai šīs stratēģijas tiek attīstītas holistiski.”
Pašreizējais ZM ekoshēmu priekšlikums
1. Zaļās platības kopums:
augsnes kaļķošana slāpekli piesaistošu kultūraugu platībā;
slāpekli piesaistošu kultūraugu platība, izņemot pākšaugus;
nektāraugi;
starpkultūras;
zālāju pasējs;
zaļmēslojuma platība.
2. Tiešā sēja, joslu apstrāde:
neveic aršanu;
augsni apstrādā saudzīgi, izmantojot vienu no šīm metodēm – tiešā sēja (no-till) vai rindu apstrāde (strip-till).
3. Precīzās tehnoloģijas laukkopībā:
augsnes pamatmēslošana un papildmēslošana vai šķidrā organiskā mēslojuma iestrāde ar lentveida vai tiešās iestrādes izkliedētāju.
4. Ilggadīgo zālāju saglabāšanas veicināšana lopkopības saimniecībās:
saglabāt lopkopībai piemērotu ilggadīgo zālāju platību, nepārveidojot to par aramzemi.
5. Zaļās joslas:
4 m platas laukmales; lielus zemes nogabalus ar vienu kultūraugu sadalošās joslas; josla starp bioloģiski un konvencionāli apsaimniekotu lauku;
8 m plata buferjosla gar ūdensobjektu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ūdens saimniecisko iecirkņu klasifikatoru un ūdenstilpju klasifikatoru (ŪSIK).
6. Aramzemes platības apsaimniekošanas stimulēšana, izmantojot bioloģiskās lauksaimniecības metodes (dalītā ražošana):
saimniecībā apsaimnieko bioloģiskās ražošanas vienības un nebioloģiskās ražošanas vienības (paralēlā jeb dalītā ražošana vienā saimniecībā – gan bioloģiskie, gan konvencionālie lauki) – atbalstam piesaka lauku, kas tiek apsaimniekots ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm.
PRAKTIĶA VIEDOKLIS
ĢIRTS DZĒRVE, ZS Drubazas saimnieks:
– Es nodarbojos ar dabisko zālāju atjaunošanu jau vairākus gadus, turpinot savu vecāku iesākto darbu. Patlaban tas notiek 22 ha platībā. Piedalos GrassLife projektā, kas balstās uz dabisko vērtību saglabāšanu un kura pamatā nav ekonomiskie apsvērumi.
Manā īpašumā ir pļavas, kas saglabājušās vēl no muižas laikiem. Protams, ekonomiskā ziņā tās šobrīd ir grūti izvērtēt, bet apzinos, ka tā ir vērtība, ko nedrīkstu zaudēt.
Pazaudētu dabisko pļavu ir ļoti grūti atjaunot. Jā, aizaugušu pļavu var izcirst, nelīdzenu var nolīdzināt, sēklas var iesēt, bet galvenā problēma – nav jau kur dabūt šīs sēklas. Sēklu maisījumi, kas nopērkami veikalos, neder dabisko zālāju atjaunošanai.
Tāpēc, ja man pieder pļava, kas pat pēc kolhozu laikiem ir saglabājusies un nekad nav tikusi aparta, tas nozīmē, ka man ir arī unikāla sēklu banka, no kuras varu atjaunot savus dabiskos zālājus.
Lai dabiskais zālājs atjaunotos, nepieciešami 15–20 gadi. Tas nav panākams pāris sezonās. Un šajā laikā zālājs faktiski prasa tikai ieguldījumus. Dabiskās pļavas strauji izzūd tieši tāpēc, ka tās ir ne tikai grūti atjaunot, bet arī ļoti grūti uzturēt.
Piemēram, liela daļa mana zālāja atrodas nogāzēs, to ir sarežģīti apstrādāt ar tehniku, daudzi darbi jāveic ar rokām. Šobrīd liels palīgs man ir Galovejas šķirnes liellopi, kas iesaistās dabisko pļavu atjaunošanā un uzturēšanā.
Šie dzīvnieki aug lēnāk, tiem nevajag lielu zāles masu, un tie nav izvēlīgi barības ziņā, tādējādi zālājs netiek pārganīts, jo galoveji ēd ne tikai zāli, bet arī krūmu lapas, niedru galotnes. Ilgtspējīgai saimniekošanai dabiskajās pļavās Galovejas šķirne ir ļoti piemērota. Manā gadījumā šobrīd primāra ir pļava, nevis gaļas lopkopība.
Esmu ieguldījis milzu darbu zālāju atjaunošanā un negribu to palaist vējā.
Protams, nekāda biznesa šajā jomā vismaz pagaidām nav. Uzskatu to par ieguldījumu nākotnē, kad, izmantojot dabiskos zālājus, varēšu attīstīt dažādus biznesa variantus.
Tostarp paplašinot galoveju ganāmpulku, jo pasaulē aizvien aug pieprasījums pēc tāda liellopa gaļas, kas audzis un barojies dabiskajos zālājos, – tā gaļa ir daudz augstvērtīgāka nekā ar kukurūzu uzbarotam dzīvniekam.
Pašreizējo atbalsta maksājumu, ko saņemu par saviem zālājiem, uzskatu kā samaksu par manu entuziasmu, nevis par iespēju nopelnīt. Atbalsts varbūt ļauj kādu laiku izdzīvot, bet man gribas dzīvot. Un, ja neredzētu perspektīvu savam darbam, droši vien to nedarītu.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
