Laukos
Gaļa un zivis

Laiks, tehnika, šķirošana un cenas. Profesionāli padomi aitu vilnas cirpšanai0


Ja nepieciešams nocirpt vien dažus dzīvniekus, to var izdarīt ganībās.
Ja nepieciešams nocirpt vien dažus dzīvniekus, to var izdarīt ganībās.
Foto no personiskā arhīva.

Audzējot aitas, vismaz reizi gadā neizbēgami pienāk brīdis, kad ir laiks tās cirpt. Lai cirpšanas process būtu iespējami ērtāks un patīkamāks gan saimniekiem, gan aitām, derīgi padomāt par vairākiem aspektiem.

Sagatavošanās cirpšanai

Sagatavošanās cirpšanas procesam bieži vien ir puse no veiksmīgas cirpšanas, turklāt svarīgi to ir izdarīt pareizi, jo neērta vai neergonomiski izvietota cirpšanas teritorija palēninās vai traucēs cirpšanas gaitu. Cirpšanai nepieciešams nodrošināt pietiekamu apgaismojumu, elektrisko pieslēgumu un līdzenu, stingru pamatu cirpšanas vietā (2–3 m3). Ja cērpami ir vien atsevišķi dzīvnieki vai kādi no tiem atrodas vietā, kur nav pieejama elektrība, par to noteikti iepriekš jābrīdina cirpējs. Bieži vien cirpējam ir arī neliela, ar baterijām darbināma dzirkle.

Ļoti svarīga ir cirpšanas loģistika. Parasti tā sastāv no trim līdz četrām zonām: aplociņa, kurā atrodas visas cērpamās aitas, priekšaploka, kur tiek iedzītas 2–4 aitas, kas tūlīt tiks cirptas, cērpamās zonas un aploka vai teritorijas, kur tiek palaisti jau safrizētie dzīvnieki. Lai atvieglotu aitu saķeršanu, pirmajiem diviem aplokiem ir jābūt tik ciešiem, lai aitas tajā stāvētu ļoti blīvi, bez lielas iespējas skraidīt un pārvietoties.

Tā kā aitu pakāpeniski pirmajā aplokā kļūst mazāk, jāparedz iespēja to samazināt atbilstoši tajā esošo dzīvnieku skaitam, jo vairākums aitu, lai cik rāmas tās būtu ikdienā kopā ar saimnieku, sastresojas un kļūst grūti notveramas. Lieka dzenāšana pa pārlieku plašu aploku ne tikai nogurdina aitu ķērājus, bet satrauc arī pašus dzīvniekus, tādējādi cirpējam var sanākt gaidīt vai arī jāpieliek divkāršas pūles, lai nervozu aitu nocirptu godam. Aplokiem jābūt ar vārtiņiem vai viegli veramām daļām, pa kurām izlaist/ielaist aitas.

Jāpadomā arī par to, kur liksiet nocirpto vilnu. Ja vien ir kaut mazākās izredzes vilnu nodot vai pārstrādāt, to vajadzētu savākt ar īpašu rūpību, lai nenāktos darbiņu darīt atkārtoti. Cirpšanas vieta jāiekārto tā, lai tai klāt tiktu iespējami maz siena vai salmu pakaišu. Tā kā cirpšana visbiežāk notiek kūtī, ap cērpamo platformu vismaz 2 m platumā var izklāt biezu plēvi. Tuvumā jānovieto vilnas šķirojamais galds vai vismaz plāksne vilnas atlikšanai un satīšanai, maisi, kur likt vilnu, un atsevišķs maiss/ķerra, kur sviest pārlieku piegružoto vilnu. Cirpējs parasti negaida, kamēr kārtējā vilna tiek savākta un sašķirota, tāpēc vajadzētu paredzēt pāris cilvēku tikai vilnas šķirošanai.

 

Cirpšanas laiks

Cirpšanu tāpat kā friziera apmeklējumu, protams, var veikt jebkurā laikā. Tomēr, domājot par dzīvnieka labturību, vajadzētu atcerēties, ka nocirpt aitas kažoku būs tāpat kā cilvēkam novilkt virsdrēbes. Ideāli, ja izdodas cirpšanu veikt plusgrādos, un vajadzētu vairīties nocirptos dzīvniekus uzreiz pakļaut stipram vējam vai lietum.

Aitkopji iecienījuši pavasara un rudens cirpšanu. Pavasaris ir vispopulārākais brīdis aitu cirpšanai, jo pēc garās ziemas aitas vilna ir gara, savēlusies un saķērusies ar siena pabirām (īpaši skausta zonā). Ja kūts bijusi slapjāka, aitu sāni un dibengals var būt aplipuši mēsliem. Vārdu sakot – smukāk būtu, ja to visu dabūtu nost.

Nereti nākas atbildēt uz jautājumu, vai necirptai aitai vasarā nav pārlieku karsti. Atbilde ir – ja ir pietiekami augsta temperatūra, karsti ir visiem, arī dzīvniekiem, tomēr ne pārmērīgi, jo vilnas šķiedras palīdz ātrāk novadīt karstumu prom no ķermeņa. Lielākas nepatikšanas var sagādāt vasaras otrajā pusē aktīvie dunduri un mušas, tāpēc aitkopim būtu jāapdomājas divkārt, pirms cirpt aitas vasarā.

Īpaši sarežģīti vasarā var nākties dziedēt cirpšanas procesā gadījušos nejaušos iegriezumus. Pavasarī un rudenī šādas brūcītes sadzīst ātri un bez grūtībām, bet vasarā tās ik dienas nākas apstrādāt ar brūču un pretinsektu preparātiem, jo mušas burtiski aplīp ap svaigo brūci, ēdot to un neļaujot sadzīt nedēļām ilgi vai pat izraisot iekaisumu. Vasaras svelmē cirptas aitas ir arī vairāk pakļautas saules apdegumiem.

Otrs cirpšanas bums ir rudens puse. Rudenī – septembrī, oktobrī – dunduru un mušu uzbrukumi mazinās, tomēr joprojām ir pietiekami silts, lai dzīvnieki neizjustu diskomfortu pēc cirpšanas. Visbiežāk rudens pusē cērp konkrētā gada jērus, tādējādi stimulējot to barības patēriņu (jērs spiests ēst intensīvāk, lai atjaunotu vilnsegu un tādējādi savu siltumu, līdz ar to tas ātrāk nobarojas). Tomēr cirpšanu nevajadzētu atlikt uz brīdi, kad temperatūra nokrītas zem +5 grādiem, jo kombinācijā ar lietu vai vēju vājākiem dzīvniekiem tas var beigties letāli.

Ja atnešanās paredzēta ziemas beigās vai pavasarī, aitu cirpšana rudenī varētu būt atslēgas vārds vieglākai zīdīšanas uzraudzībai, kas īpaši svarīga jaunaitām. Jaunaitu tesmenis un pupi parasti ir nelieli; ja aita ir noaugusi ar kuplu vilnu, jēram tūlīt pēc piedzimšanas būs sarežģīti atrast dzīvībai tik svarīgo pienu, tas zem aitas vēdera var ilgi sūkāt savēlušās vilnas lēkšķeres, domājot, ka atradis pupu. Arī saimniekam zīdīšanas uzraudzību vai palīdzību vieglāk veikt, ja garā vilna netraucē. Šā iemesla dēļ ir ieteikums īsi pirms dzemdībām aitai nocirpt tikai pavēderi un pēcpuses daļu.

Cirpšanas tehnika

Visvienkāršāk, protams, ir paaicināt cirpēju sava aroda pratēju, kurš ātri un prasmīgi nocirps jūsu aitiņas. Sevišķi tas attiecas uz liela ganāmpulka īpašniekiem. Tomēr, ja jūtat sevī izaicinājumu iemācīties cirpšanas mākslu – tas nav neiespējami. Lauksaimniecības veikalos, lai arī ne īpaši populāri, tomēr atradīsies vienkāršas elektriskās dzirkles; lielāks sortiments, protams, būs atrodams internetā.

Tātad ir parastās un elektriskās dzirkles. Ar rokas dzirklēm cirpšana iet ļoti lēni, to darīt var tikai tad, ja jānocērp vien dažas aitas.

Ātrāks variants neliela ganāmpulka safrizēšanai būs elektriskās rokas dzirkles, kurās ir iebūvēts motors. Šīs dzirkles būs smagākas. Daudzu dzīvnieku cirpšanai/profesionālai lietošanai ērtākas būs tādas, kurām motors atrodas uz statīva, rokā turot vien pašu dzirkli. Lai kādas dzirkles jūs izvēlētos, cirpšanas tehnika paliek samērā nemainīga, tomēr katrs cirpējs to pielāgo savām ērtībām un individuālajām vajadzībām.

Cirpšanas cenas un piedāvājums

Latvijā nav vienota cirpēju reģistra, pēc kura varētu izvēlēties sev tuvāko vai piemērotāko cirpēju. Tomēr šķiet, ka sakāmvārds kur aitas, tur cirpēji joprojām darbojas samērā labi, jo nav dzirdēts, ka kādā saimniecībā aitas paliktu nenocirptas tāpēc, ka nav cirpēju. Cita lieta ir gaidīšanas laiks populārākajos cirpšanas laikos pavasarī un rudenī.

Ja esat tikko sācis audzēt aitas un nezināt nevienu cirpēju, ieteikums būtu aptaujāt tuvākās aitu saimniecības, kur noteikti jums ieteiks vismaz vienu šā amata pratēju konkrētajā apvidū. Ir zināms, ka Latvijā cirpēja pakalpojumus veic arī cirpēji no kaimiņzemēm, piemēram, Igaunijas un arī tālākām vietām – Anglijas un Jaunzēlandes. Aitkopības lielvalstīs, kur cirpšanas arods tradicionāli tiek nodots no paaudzes paaudzē, bet pati cirpšanas māksla pacelta sporta līmenī (tiek rīkoti cirpšanas šovi, sacensības un pasaules rekorda uzstādīšana), cirpējs parasti ir profesija, ar kuru nevis tikai piepelnās, bet nodrošina sev un savai ģimenei iztiku.

Nereti šie profesionāļi pēc aktīvās cirpšanas sezonas beigām savā dzimtenē turpina apbraukāt citas valstis gan peļņas nolūkā, gan arī tādēļ, lai nezaudētu sportisko formu. Atšķirība, salīdzinot viņu veikumu ar vietējo piedāvājumu, nav tik daudz cenā vai kvalitātē, bet ātrumā, ar kādu strādā cirpēji no aitkopības lielvalstīm, spējot nocirpt aitu aptuveni minūtes laikā. Ja ganāmpulkā cērpamo dzīvnieku ir vairāki simti, šāds aspekts ir ļoti nozīmīgs, jo palīdz ekonomēt aitkopja laiku.

Vēl kā pluss minams arī pilnais aprīkojums (tostarp pašiem savs nožogojums – sētas ar vārtiņiem un stingra neslīdoša pamatne cirpšanas vietai), kas pielāgots pašu atstrādātajai cirpšanas metodei.

Latvijā cena par cirpšanu svārstās no 2,5 līdz 5 eiro par aitu, tāpēc vēlams noskaidrot, kādi faktori veido cirpšanas cenu:
– vai cenā ietilpst transporta izmaksas līdz saimniecībai,
– vai cirpējs var izrakstīt rēķinu par pakalpojumu,
– vai cirpējam pastāv minimālais cērpamo dzīvnieku skaits,
– vai cena nemainās atkarībā no cērpamo dzīvnieku daudzuma,
– vai cirpējs (viņa palīgi) griež aitām arī nagus.

Ir cirpēji, kuri kategoriski noraida jebkādas citas manipulācijas (vakcinēšanu, zobu, tesmeņa pārbaudīšanu, nagu griešanu) cirpšanas laikā, bet ar citiem to var sarunāt. Būtu vēlams arī noskaidrot, vai cirpējs ieradīsies viens vai ar saviem palīgiem. Tas palīdzēs saprast, cik un kādus papildspēkus vajadzēs nodrošināt jums, jo cirpšana jebkurā gadījumā ir komandas darbs.

Psiholoģiskais aspekts

Lai cik ierasta un ikgadēja būtu cirpšana, tā vienmēr ir saistīta ar paaugstinātu stresa līmeni gan dzīvniekiem, gan procesā iesaistītajiem. Tā kā tiek izjaukts kūts ierastais ritms, darbojas satraucoši skaļi aparāti un/vai mūzika, apkārt ir svešas balsis, smaržas un sejas, dzīvnieku uzvedība var būt neaprēķināmāka nekā parastā dienā. To vajadzētu ņemt vērā, darbojoties ar ganāmpulku. Vislabāk būs, ja dzīšanas, saķeršanas un citus tieša kontakta darbus darīs saimnieki vai kopēji, kas ikdienā darbojas ar aitām.

Tomēr silti ieteicams ar acs kaktiņu vērot arī cirpēju un viņa palīgus. Vai cirpējs ir rāms un nosvērts? Kā viņš attiecas pret saviem līdzstrādniekiem un dzīvniekiem? Protams, diez vai atradīsies aita, kas labprātīgi dosies pie cirpēja – aitas noķeršana, apgāšana, cirpšana, saprotams, prasa spēka lietošanu attiecībā pret dzīvnieku. Tomēr arī šeit ir varianti, kā to izdarīt iespējami mierīgi, lieki netraumējot dzīvnieku.

Ja jums šķiet, ka kādas darbības no cirpēja vai viņa palīgu puses tiek izdarītas neprofesionāli vai pārlieku brutāli, jums ir tiesības par to aizrādīt un pārrunāt, kā minēto lietu varētu darīt citādi. Galu galā jūs esat tas, kurš pasūta mūziku, tāpēc tādas lietas kā raušanu, celšanu vai vilkšanu aiz vilnas, sišanu dzīvniekam tikai tāpēc, ka tas bailēs ir saspārdījies un trāpījis cirpējam, būtu aicinājums neakceptēt.

Vilnas šķirošana

Ļoti noderīga lieta cirpšanas laikā ir vilnas šķirojamais galds. Tas ir pietiekami liels galds, lai uz tās varētu ērti uzlikt vienas aitas vilnsegu ar stingru sietu virsmas vietā. Sieta acīm būtu jābūt vismaz 1×1 cm lielām. Vilnas šķirojamā galda būtība ir padarīt vilnas šķirošanu ērtāku un pārredzamāku. Uzmetot tikko nocirpto vilnu uz galda, zemē nobirst visi mazie vilnas kumšķīši, kas pārstrādei tāpat neder, gruži un citi piemaisījumi. Apskatot vilnsegu, no tās izlasa visus pārējos gružus – parasti visbezcerīgākā daļa ir kakls, kas īpaši pēc ziemas kūtī ir pilns ar siena gružiem vai pārlieku safilcējies neatdalāmā gabalā, un astes un dibengala daļa, kas bieži vien ir pārlieku mēslaina. Ar kritisku aci jānovērtē vēdera daļa, kas parasti ir īsa, savēlusies un pārlieku netīra.

Kad kakla, astes un vēdera rajons atdalīts, pārskata vilnsegu, vai tajā nav grūti izņemamas augu sēklas, piemēram, dadži, sunīši u. c. sēklas ar atskabargu. Šīs nejaucenes nav citādi izņemamas no vilnas kā vien ar plēšanu, arī laižot caur vilnas pārstrādes mašīnām, tām ir tendence turpat vien palikt, tāpēc, ja vilnā to ir pārlieku daudz, labāk brāķēt visu vilnsegu.

Tad atlikušo vilnu sarullē un ieliek maisā. Ja cirpšanas laikā nav laika bāzt vilnu mazākos maisos, to var sasviest lielmaisā (big-bag), tomēr jārēķinās, ka reti kurš vilnas pārstrādes uzņēmums var uzreiz paņemt pretī lielmaisu, jo šādā milzu maisā grūti izkontrolēt vilnas kvalitāti, tāpēc visdrīzāk vilna būs vēlreiz jāpārkrauj mazākos maisos.

Var gadīties, ka kādas aitas vilna cirpuma vietā ir pārlieku dzeltena. Tas tāpēc, ka kādā brīdī aitai izdalījies īpaši daudz tauksviedru – lanolīns. Arī šāda vilna nav kvalitatīva un būtu jābrāķē, jo prasa vairākkārtēju mazgāšanu – lieku darbu vilnas pārstrādātājiem.

Vilna lieliski uzsūc mitrumu, tāpēc jāparūpējas, lai maisi nestāv tieši uz zemes, kur tie var sākt no apakšas pelēt. Vilnu uzglabā sausā, labi vēdināmā vietā. Šādi nemazgātu vilnu var uzglabāt vismaz pāris gadu, tomēr jārēķinās, ka ar laiku vilnas kvalitāte zūd – tā kļūst trauslāka, lanolīnam žūstot un sakalstot, zaudē elastību. Ir vilnas pārstrādes uzņēmumi, kas nemazgātu vilnu, vecāku par diviem gadiem, nemaz neņem pretī.

Realizācijas iespējas

Un visbeidzot – visaktuālākais no visiem ar vilnas iegūšanu saistītajiem jautājumiem: kur to likt? Kā realizēt?

Limbažu tīnē uzpērk tikai mazgātu vilnu, toties ir iespējams viss tālākais process līdz pat krāsotam dzijas pavedienam un austiem audumiem. Mazgātu vilnu iespējams iemainīt arī pret gatavu dziju vai izstrādājumiem – tiesa, gatavā produkcija (ja vien īpaši nevienosieties ar vadību) vairs nebūs tieši jūsu aitu vilna.

Sunākstes vilnas nams vilnu pārstrādā tikai līdz kārsumam/jēldzijai, toties piedāvā mazgāšanas pakalpojumu. Uzpērk nemazgātu vilnu periodiski atkarībā no tā, cik var pārstrādāt un realizēt.

Pāces vilnas fabrika ir vienīgā vieta, kur iespējams pilns vilnas pārstrādes process vienuviet. Vienīgais mīnuss – aitkopju piedāvātais vilnas daudzums ir lielāks nekā viņu iespējas to visu pārstrādāt un realizēt, tāpēc uz vilnas nodošanu jāstāv bezgalīgi garā rindā, kas tā arī var nepienākt.

Iepriekš mazgātu vilnu iespējams savērpt arī Ķoņu dzirnavās (Naukšēnu novads, Ķoņu pag.), bet arī tur pakalpojuma izpilde var ievilkties bezgalīgi gara. Pluss – iespējams savērpt arī nelielu daudzumu, kaut vienu maisiņu. SIA “TEK”Preiļos pieņem iepriekš mazgātu vilnu un maina to pret gatavu dziju.

Šeit arī beidzas vilnas nodošanas vai pārstrādes iespēju saraksts Latvijā. Secinājums – tādas vietas, kur viegli, ērti un bez lielas gaidīšanas nodot nemazgātu vilnu, nemaz nav, šoreiz pat nerunājot par cenu, kas svārstās no 0,30 līdz 0,75 centiem par netīras vilnas kilogramu, tādējādi visbiežāk pat neatpelna cirpšanas izmaksas. Bet necirpt var tikai Dorperas šķirnes aitas (tām vilna nomainās pati). Lielai daļai aitkopju vilna krājas nepatīkami lielā kaudzē, nezinot, ko lai ar to iesāk.

Izmantošana

Bez tradicionālās vilnas pārstrādes dzijā, kārsumā un filcā vilnu iespējams izmantot arī siltināšanā. Kamēr ārzemēs vilnu itin veiksmīgi apstrādā, no tās izveidojot ekoloģiskus siltināmā materiāla blokus, loksnes, lentes un beramo materiālu, Latvijā pagaidām atliek iztikt ar sentēvu metodēm, bēniņus siltinot ar veselām, nemazgātām vilnsegām. Grūtāk šādu nevienmērīgi biezu vilnu ir ieklāt vertikāli, piemēram, sienās.

Vilna spēj uzsūkt 33% mitruma no sava svara, nezaudējot izolējošās īpašības, tās kodols ir hidroskopisks, kas nozīmē, ka tā uzsūks ūdens kondensātu un pēc tam to arī viegli izvadīs. Siltinot ar neapstrādātu vilnu, tai nav obligāti jābūt mazgātai, tomēr vēlams to apsmidzināt ar borskābes šķīdumu, lai tajā nesavairotos dažādi kukaiņi. Vēl viens pluss vilnai kā izolācijas materiālam ir tas, ka vilna nedeg. Liela karstuma gadījumā tā tikai kūst.

Pirms dažiem gadiem aitkopjus sasniedza ziņa, ka “Latvijas valsts meži” (“LVM”) iepērk nemazgātu vilnu, lai pasargātu jaun­audžu stādījumus no meža dzīvniekiem – stirnām, aļņiem. Komentē “LVM” Meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs Edijs Leišavnieks: “Nu jau vairākus gadus izmēģinājuma kārtā esam izmantojuši aitas vilnu priežu audžu aizsardzībai.

Pašlaik aitas vilnu kā repelentu esam izmantojuši 3–4 gadus vecām priežu audzēm Ziemeļkurzemē apmēram 100 ha platībā. Rezultāti mūs apmierina, jo postījumu šajās teritorijās ir ievērojami mazāk. Nemazgātu aitas vilnu plēšam garās lēkšķerēs, kuras tinam ap jauno kociņu stumbriem, lai briežu dzimtas dzīvnieki – stirnas, staltbrieži, aļņi – negrauztu to mizu. Aitas vilnai ir specifisks aromāts, kas šiem dzīvniekiem nepatīk, tāpēc arī kociņi netiek sapostīti.

Vilnas kā repelenta izmantošanas pluss ir tāds, ka to var uzlikt uz kociņa jebkurā laikā. Izsmidzināmajiem līdzekļiem visbiežāk nepieciešams sauss laiks, bezvējš, plusgrādi, un tas mūsu klimata zonā ir retums. Lai atvieglotu vilnas uzlikšanu uz kociņa, mēs ļoti vēlētos ieviest nākotnē vilnas uzlaboto versiju – lai tā jau būtu apmēram rupjas auklas formā. Ja kāds tādu mums varētu piedāvāt, noteikti būtu ieinteresēti.”

Tā kā vilna ir bioloģisks materiāls, kas ar laiku sadalās, to iespējams izmantot kā augsnes ielabotāju kompostā, iearot laukos vai ar to mulčējot augsni. Iearot zemē, vilna uzlabo augsnes struktūru, bet mulčējot lieliski palīdz saglabāt mitrumu ap augiem. Tā kā vilna sākumā ir ļoti gaisīgs materiāls, mulčēto teritoriju var nākties nostiprināt ar sietu vai nostieptām auklām.

Īpašs jaunums ir Lielbritānijā radītas vilnas granulas, kuras izmanto profesionālai mulčēšanai dārzkopībā. Tās vairs neatgādina vilnu, bet drīzāk izskatās kā salmu granulas. Saslapinot šīs granulas, tās uzbriest un sadalās, veidojot biezu slāni ap augiem, kas lieliski palīdz saglabāt zemes mitrumu, atvaira gliemežus un sadaloties uzlabo augsnes struktūru un auglību.

Vēl vilnu var izmantot paklāju aušanā/filcēšanā, polsterējumos, zirgu deķiem, kā arī lai klusinātu skaļruņu, bungu un rūpniecisku iekārtu radītās skaņas. Interesants un, iespējams, izmēģināšanas vērts variants ir izbrāķētās vilnas izmantošana grants ceļa bedrīšu aizlāpīšanai.

Vai šie un vēl citi radoši risinājumi darbojas – to izmēģināšana, testēšana un jaunu, oriģinālu vilnas lietošanas veidu atrašana ir katra paša ziņā. Lai mums visiem kopā izdodas pārcirst šā vērtīgā materiāla izmantošanas lejupslīdi Latvijā!

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.