Kolumbs ierodas Amerikā 1492. gada 11. oktobrī.
Kolumbs ierodas Amerikā 1492. gada 11. oktobrī.
Foto: SHUTTERSTOCK

Cik reižu un kas atklāja Ameriku? Tas noticis vismaz sešas, septiņas reizies! 16

Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 142
VIDEO. Krimā notriektas raķetes atlūzas nogalinājušas piecus cilvēkus, vairāk nekā 100 ievainoto
Lasīt citas ziņas

Pasaulē joprojām pat ļoti nesatricināmi dominē viedoklis par to, ka Ameriku 1492. gadā kā pirmais atklāja Kristofors Kolumbs. Tiesa, šeit vārdu “atklāja” jau uzreiz vajadzētu saprast savdabīgā veidā. Kaut vai tāpēc, ka tad, kad Kolumbs tur ieradās, viņu sagaidīja jau ļoti sen dzīvojoši cilvēki jeb faktiski civilizācijas, kas šo vietu “atklājušas” kaut kad krietni vien agrāk par viņu. Līdz ar to var pat droši apgalvot, ka patiesībā Kolumbs bija nevis pirmais, bet neglābjami pēdējais Amerikas atklājējs.

Batas universitātes paleontologs un evolucionārais biologs Nikolass R. Longrīčs savu pētījumu un novērojumu rezultātā secinājis, ka kopumā cilvēki Ameriku atklājuši vismaz septiņas reizes, un sešos no šiem gadījumiem tas faktiski pat nav bijis nekāds īpašais jaunatklājums. Pirmie šā kontinenta jaunatklājēji praktiski kājām un palēnām ieradušies pa sauszemi un aizsalušu jūru, atnesot sev līdzi jaunus gēnus, jaunas valodas un vēlāk pamazām arī jaunas tehnoloģijas. Daudzi tur palika, kaut ko vai nu pētīja, vai vienkārši uzmetās par kungiem un veidoja dažādas impērijas. Citi savukārt drīz vien atgriezās mājās, aiz sevis atstājot tikai neskaidrus mājienus par to, ka viņi kādreiz tur bijuši, un, iespējams, arī sajauktas asinis un gēnu kombinācijas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Longrīča ieskatā Amerikas “atklāšanas” stāsts esot šāds – no pēdējās līdz, iespējams, pirmajai.

Kristofors Kolumbs: 1492. gads

1492. gadā eiropieši jau varēja aizkļūt līdz Āzijai gan pa leģendāro Zīda ceļu, gan arī tā dēvētajā Keipa ceļā aizkuģot pa jūru, apbraucot Āfrikas kontinenta dienviddaļu. Savukārt kuģošanu virzienā uz rietumiem no Eiropas tolaik uzskatīja par pilnībā neiespējamu. Senie grieķi gan bija pietiekami precīzi aprēķinājuši, ka Zemes apkārtmērs ir aptuveni 40 000 kilometru, kas Āziju tādējādi it kā aizvirzīja ļoti tālu rietumu virzienā, taču sanāca tā, ka Kolumbs savdabīgā iedvesmā veicis pats savus aprēķinus, un viņam tur sanāca tikai 30 000 kilometru. To, protams, var uzskatīt par ļoti nopietnu kļūdīšanos, turklāt tas un virkne vēl citu pieņēmumu, kas tapuši saistībā ar to, ka vēlamais pieņemts par esošo, deva arī tādu aprēķina rezultātu, ka attālums no Eiropas līdz Japānai esot tikai 4500 kilometru, lai gan realitātē šis attālums sasniedz gandrīz 20 000 kilometru.

1507. gadā Kolumba atklāto jauno kontinentu nosauca itāļu tirgoņa un jūrasbraucēja Amerigo Vespuči vārdā – par Ameriku.
Foto: SHUTTERSTOCK

Tieši šā iemesla dēļ Kolumba kuģi devās kuģojumā no Eiropas uz rietumiem nolūkā sasniegt Āziju, taču savu kļūdaino aprēķinu dēļ viņš nebija pareizi aplēsis pietiekamu līdzi ņemamo krājumu apjomu. Taču tad, par lielu veiksmi viņam, aptuveni nosacītā pusceļā viņš “trāpīja” Amerikai. Pirmajā acumirklī nodomājot, ka tādējādi patiešām aizkļuvis līdz tā dēvētajai Ost­indijai, viņš turienes iedzīvotājus nodēvēja par indos jeb par indiāņiem. Kolumbs tā arī nomiris, neapzinoties savu kļūdīšanos. Faktiski tikai jūrasbraucējs Amerigo Vespuči pilnā mērā saprata to, ka Kolumbs atradis kādu tā laika eiropiešiem iepriekš neiepazītu zemi, faktiski veselu kontinentu, un līdz ar to 1507. gadā šo teritoriju par godu Vespuči nodēvēja viņa vārdā – par Ameriku.

Polinēzieši: 1200. gads

Polinēzieši savās 40 metrus garajās kara laivās “waka taua”, kuģojot Klusajā okeānā, krietnu laiku pirms eiropiešiem varēja sasniegt ne tikai Jaunzēlandi un Austrāliju, bet arī Ameriku.
Foto: SHUTTERSTOCK

Aptuveni 2500 gadu pirms mūsu ēras jeb tātad pirms 4500 gadiem senie jūrasbraucēji no Taivānas devās pāri jūrai jaunu zemju meklējumos. Vispirms viņi esot kuģojuši virzienā uz dienvidiem cauri Filipīnu arhipelāgam, tad uz austrumiem cauri Melanēzijai un, visbeidzot, izkļuvuši plašajā Klusā okeāna dienvidu daļā. Šos ļaudis dēvē par polinēziešiem, un viņi savulaik bijuši ļoti prasmīgi navigācijas meistari, spējot orientēties pēc zvaigznēm un izmantot vēju un viļņus, tādējādi pamanoties pārvarēt tūkstošiem kilometru atklātā okeānā.

Reklāma
Reklāma

Izmantojot savdabīgas, ļoti lielas divvietīgās kanoe, polinēzieši spēja apmesties Samoa, Fidži, Tongā un Kuka salās. Daži devās vēl tālāk uz dienvidiem, sasniedzot arī Jaunzēlandi un kļūstot tur par maori. Citi devās virzienā vēl tālāk uz austrumiem, sasniedzot Taiti, Havaju, Lieldienu un Marķīzu salas. Taču, kā paudis Longrīčs, tieši no šiem iekarojumiem vēlāk jeb aptuveni 1200. gadā viņi arī nokļuvuši Dienvidamerikā. Tiesa, polinēzieši tādā veidā izpētījuši krietnu daļu Klusā okeāna un tad kādā brīdī pilnībā pārtraukuši savus ceļojumus, vienlaikus acumirklī aizmirstot arī par Dienvidameriku.

Taču tur vismaz esot saglabājušās dažādas liecības par šo ceļojumu. Piemēram, zināms, ka Dienvidamerikas pamat­iedzīvotāji no polinēziešiem iemantojuši vistas, savukārt polinēzieši, iespējams, paņēmuši no dienvidamerikāņiem batātes jeb saldos kartupeļus. Turklāt minēts, ka austrumu polinēziešiem esot Dienvidamerikas pamat­iedzīvotāju DNS, kas varētu nozīmēt to, ka polinēzieši būs arī veidojuši laulības ar Dienvidamerikas pamatiedzīvotājiem.

Norvēģi: 1021. gads

Leifa Ēriksona dēls Torvalds kopā ar saviem vikingiem sastop Ziemeļamerikas pirmiedzīvotājus 1003. gadā.
Foto: MARY EVANS PICTURE LIBRARY/SCANPIX

Senās skandināvu sāgas skaidri apliecinot, ka aptuveni 980. gadā skarbais norvēģu vikings un viltīgais tirgonis vārdā Ēriks Rudais kādu jūrā atrastu milzīgu ledus tuksnesi nodēvējis par Grenlandi un sācis dažādos veidos uz turieni aizvilināt citus cilvēkus. Mazliet vēlāk jeb tātad 986. gadā jau pirmie apmetnieku kuģi no Grenlandes sasnieguši Kanādas piekrasti. Bet 1021. gadā Ērika Rudā dēls Leifs Ņūfaundlendā dibinājis pirmo vikingu apmetni. Tiesa, vikingi tikai ar ļoti lielām grūtībām spējuši izturēt skarbajā jaunatklāto zemju klimatā, turklāt vietējo Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju brašā pretošanās un nebeidzamie apdraudējumi beidzot tomēr piespieda vikingus atgriezties Grenlandē. Var arī piebilst, ka šo sāgas vēstījumu ilgu laiku uzskatīja tikai par skaistu mītu un neko vairāk, taču 1960. gadā arheologi izrakumos Ņūfaundlendā atklāja pārliecinošas vikingu apmetnes atliekas.

Inuīti: 900. gads

Inuīti gatavojas izbraukt jūrā ar kajakiem.
Foto: SHUTTERSTOCK

Burtiski gluži neilgi vēl pirms norvēģu vikingiem inuīti savās roņādu laiviņās bija apguvuši Aļasku no Sibīrijas puses. Medījot roņus un vaļus un mitinoties savās ledusbūdās, viņi bija vēsturiski pietiekami labi piemēroti dzīvošanai saskaņā ar skarbo Ziemeļu Ledus okeānu, kā arī spēja mērot ceļu pa to gar Ziemeļamerikas piekrasti līdz pat Grenlandei.

Pētnieki uzsvēruši savdabīgu faktu: inuītu DNS esot vistuvākā seno Aļaskas pamatiedzīvotāju DNS, un tas devis iemeslu izvirzīt pieņēmumu par to, ka viņu senie priekšteči savulaik kolonizējuši Āziju no Aļaskas un tikai tad atgriezušies atpakaļ, lai tādējādi it kā no jauna “atklātu” Ameriku. Protams, tā ir pietiekami jauna hipotēze, un tās apstiprināšanas nolūkā pētniekiem vēl nāksies krietni papūlēties.

Eskimosi–aleuti: 2000–2500 gadu pirms mūsu ēras

Tostarp ir jāzina, ka vispār inuīti cēlušies no vēl agrākas migrācijas, ko pārstāvēja eskimosu–aleutu valodu nesēji, un šīs valodas pietiekami lielā mērā atšķiras no citām Amerikas pamatiedzīvotāju valodām, un tās pat varot būt attāli saistītas ar tā dēvētajām urālu valodām, piemēram, somu un ungāru valodu. Longrīčs paudis, ka tas un vēl dažādi DNS dati vēstī par to, ka eskimosi–aleuti bijuši pilnībā atsevišķa migrācija: viņi no mūsdienu Krievijas teritorijas ieradušies Aļaskā pāri Bēringa jūrai, un tas noticis, iespējams, pirms 4000–4500 gadiem, turklāt līdz ar to daļēji no šīm teritorijām izspiežot agrīnos migrantus jeb tā dēvēto na-denes tautu, kā arī lielā mērā ar viņiem sajaucoties.

Na-dene: 3000–8000 gadu pirms mūsu ēras

Šī na-dene arī savulaik šķērsojusi Bēringa jūru un ieradusies Aļaskā aptuveni pirms 5000 gadu, lai gan virkne pētnieku apgalvojuši, ka vispār jau viņi esot ieradušies Amerikā vismaz pirms 10 000 gadu. Bet pagaidām tomēr pieturēsimies pie Longrīča piedāvātās versijas, ko viņš uzskata par vērā ņemamāku. Un no na-denes tautas kauliem ņemtos DNS paraugus esot iespējams sasaistīt nevis ar mūsdienu eskimosu–aleutu grupas cilvēkiem, bet gan ar patiešām īstajiem Amerikas pamatiedzīvotājiem, kas runājuši na-denes saimes valodās, proti – navaho, dene, tlinkītu, apaču un citās. Ielāgosim, ka šeit minēta virkne Ziemeļamerikas indiāņu tautu, kas spēja savā pirmdzimtenē noturēties tūkstošiem gadu, līdz pat tam brīdim, kad viņus 18. gadsimtā tur sāka masveidā izslaktēt tie baltādainie eiropieši, kuru pēcteči tagad saimnieko šajās zemēs. Tostarp konstatēts, ka na-denes valodas ir maksimāli tuvas tām valodām, kādās runā Sibīrijā, un tas tikai kārtējo reizi liecinot par to, ka tās visas kopā uzskatāmas par pilnībā atsevišķu migrāciju.

Paši pirmie Amerikas pamatiedzīvotāji: pirms 16 000 – 35 000 gadu

Amerikas pirmiedzīvotāju indiāņu pēcteči.
Foto: SHUTTERSTOCK

Katrā ziņā ir vērts uzsvērt, ka faktiski visas Amerikas īsto pamatiedzīvotāju indiāņu ciltis (siu, komanči, irokēzi, čeroki, acteki, maija, kečua, janomani un vēl desmitiem citu) runā ļoti līdzīgās valodās. Un tas, kā uzskata Longrīčs, liecinot par to, ka viņu valodas cēlušās no kādas kopīgas pirmsenču valodas, kurā runājusi viena konkrēta tauta jeb faktiski cilts, kas Amerikā ieradusies tagad jau, šķiet, absolūti neiedomājami tālā senatnē. Turklāt pietiekami nelielā viņu pēcteču ģenētiskā daudzveidība skaidri apliecinot to, ka šo Amerikas faktisko pamatiedzīvotāju “dibinātāju” kopējais skaits bijis apbrīnojami neliels – visdrīzāk, ne vairāk par 80 cilvēkiem…

Protams, ir jautājums: un kā gan viņi tur nokļuvuši? Kad pirms 11 700 gadiem beidzās pēdējais apledojuma periods, ledājos bija pārvērties tik daudz ūdens, ka pat ļoti ievērojami pazeminājās jūras līmenis. Tā rezultātā, piemēram, Bēringa jūra vispār pilnībā izžuva, izveidojot tā dēvēto Bēringa tiltu. Un tādā veidā pirmie cilvēki no Eirāzijas jeb tagadējās Krievijas teritorijas kājām pārcēlušies uz Aļasku. Tas tā kā būtu mazāk apšaubāms fakts, taču nopietnas diskusijas pētnieku aprindās joprojām izraisa jautājums par laiku, kad tas varētu būt noticis.

Savulaik arheologi bija vienojušies par to, ka cilvēku cilts klovisi pirms 13 000 gadu bijuši paši pirmie Amerikas apguvēji, taču mūsdienu pētījumos sarūpētie jaunākie dati liecinot par to, ka pirmie cilvēki Amerikas kontinentā tomēr ieradušies vēl krietni vien agrāk. Kas viņi bija? Longrīčs paudis, ka atradumi Vašingtonā, Oregonā, Teksasā, Floridā un vēl vairākās vietās ASV austrumu piekrastē liecinot par to, ka cilvēki šajās vietās mituši jau pirms klovisiem. Piemēram, Ņūmeksikā atrastie pēdu nospiedumi datēti pat ar 23 000 gadu, savukārt kādā Meksikas alā atrastie instrumenti un ieroči jau vispār esot datējami ar 32 000 gadu. Un vēl: kāds Kolorādo nogalināts mamuts esot datējams pat ar 31 000 – 38 000 gadu. Bet izrakumos atrastās uguns lietošanas pēdas skaidri norādot uz to, ka Aļaskā cilvēki parādījušies vismaz pirms 32 000 gadu.

Protams, kāda daļa šo datējumu var izrādīties kļūdaina, taču burtiski ar katru jaunu atklājumu kļūst praktiski neiespējami pat iedomāties, ka tie pilnībā visi varētu būt aplami. Tostarp katrā ziņā tik agrīna migrācija palīdzētu atminēt iespējamo galveno noslēpumu saistībā ar faktu: pirms 13 000 gadu gigantisks ledājs jeb tā dēvētais Lavrentija ledus vairogs Kanādu apglabāja līdz trim kilometriem biezos ledājos. Un, ja cilvēki Ziemeļamerikā ieradās tajā laikā, tad kā gan viņi tika pāri ledājam? Visa Aļaskas dienvidaustrumu izrobotā piekraste bija pilna ar ledus fjordiem un, visdrīzāk, bija necaurejama, un šiem pirmajiem amerikāņiem, visdrīzāk, nebija arī laivu. Taču pirms 30 000 gadu ledus vairogs vēl nebija pilnībā izveidojies.

Vēl līdz tam, kad sācis izplatīties apledojums, cilvēki jau varēja medīt mamutus un zirgus uz austrumiem no Aļaskas līdz Ziemeļrietumu teritorijām, un pēc tā arī uz dienvidiem caur Albertu un Saskačevanu uz Montanu. Zīmīgi šķiet arī tas, ka vispār jau cilvēki varēja apmesties Amerikā pat ātrāk nekā Rietumeiropā, jo, lai arī Arktikā un Aļaskā ir ļoti skarba vide, tomēr Eiropā tajā laikā nešaubīgi saimniekoja potenciāli ļoti naidīgie neandertālieši.

Atklājumu seriāla faktiskās beigas

Kā jau minēts, tātad 1492. gads kļuva par pagaidām pēdējo Amerikas atklāšanas gadu. Pēc Kolumba, Magelāna un Kuka ceļojumiem cilvēku dia­sporas izkliedētie pēcteči beidzot savienojās. Kopš tā laika, varbūt tikai izņemot atsevišķas pašizolētas ciltis, viss par visu visiem bija zināms, līdz ar to šeit vairs nekas nebija atklājams.

Lai gan varot uzskatīt, ka Amerikas apdzīvošanas vēsture vēl nav pilnībā un negrozāmi uzrakstīta, līdz ar to šajā virzienā vēl pat ļoti daudz kas var attīstīties. Piemēram, varētu izrādīties, ka eskimosi–aleuti tomēr bijušas divas dažādas migrācijas, nevis viena, kā visviet uzsvērts. Gēni dodot mājienu arī par to, ka vispār jau varētu būt arī kādas vēl senākas populācijas, kas uzskatāmas par Amerikas pirmiedzīvotājiem. Bet, ņemot vērā to, cik maz liecību par savām vizītēm atstājuši polinēzieši un norvēģi, varot arī izvirzīt pieņēmumu par to, ka bijušas arī citas migrācijas, par kurām pētnieku rīcībā vēl ir vai nu ļoti maz, vai arī faktiski vēl pat nav nekādu liecību.

Vārdu sakot, cilvēce vispār vēl ļoti maz zina par savu senvēsturi un izcelšanos. Un, lai arī neviens vairs nevar kārtējo reizi “atklāt” Ameriku, tomēr par tās īsteno atklāšanu gan varētu uzzināt un noskaidrot ļoti daudz.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.