“Cilvēks drīkst būt nepareizs, drīkst dusmoties, nīst, skaust – tas ir cilvēciski.” Saruna ar režisori Inesi Mičuli 7
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ Valmieras teātra Lielajā zālē pirmizrāde – latviešu dramaturga Gunāra Priedes lugas “Jaunākā brāļa vasara” iestudējums INESES MIČULES režijā.
Par to, ka pasaule nesastāv tikai no melnā un baltā kategorijām, režisore Inese Mičule runāja jau savā diplomdarbā “Fundamentālists” Jaunajā Rīgas teātrī 2008. gadā, toreiz saņemot “Spēlmaņu nakts” balvu par gada spilgtāko debiju.
Arī pēc 12 gadiem režijā viņa uzskata – šī tēma nav izsmelta, un meklē cilvēcības starptoņus ik jaunā iestudējumā. Šoreiz režisores redzeslokā nonācis mazliet piemirsts Gunāra Priedes darbs – stāsts par 50. gadu padomju Latvijas jauniem cilvēkiem, kas sapņo un viļas, mīl un nīst, par cilvēkiem, kuri vēl arvien ir līdzās mums.
Pirmizrādes priekšvakarā – saruna ar Inesi Mičuli par to, kāpēc vērts atgriezties pie Gunāra Priedes un stāstīt par mūsu vēsturi, kas vēl tepat ar roku sasniedzama.
Gunārs Priede rakstīja “Jaunākā brāļa vasaru” padomju laikā, 50. gados, spoguļojot tā laika notikumus. Kas tevi aizveda pie autora un darba?
I. Mičule: Kad es domāju par jaunu materiālu, parasti ir izvēle starp jaunākajiem darbiem, modernām lugām, kas jau guvušas slavu pasaulē, vai arī var rakties citā virzienā. Šoreiz mans virziens bija latviešu dramaturģija. Sapratu, ka Gunārs Priede ir rakstījis pirms vairāk nekā 50 gadiem, ir lērums viņa lugu, bet 12 gados, kopš strādāju teātrī, tā arī nevienu neesmu iestudējusi.
Intuitīvi šķita, ka jāņem viņa pirmā luga – “Jaunākā brāļa vasara”. Iepriekšējā reize, kad to iestudēja, bija 2001. gadā, kad tapa Laura Gundara izrāde (Jaunajā Rīgas teātrī). Šķita, ka Priede šobrīd teātra pasaulē ir aizmirsts – skatītājs ir mainījies un jaunā paaudze viņu nepazīst.
Man parasti patīk sevi provocēt, šoreiz šī ir arī maza provokācija pašai sev – ieraudzīt, kas šajā darbā būtu aktuāls šodien.
Ko šodien iesākt ar padomju laika reālijām – kolhozi, ideoloģiskais uzslāņojums ne tikai sižetā, bet arī dramaturģijā?
Man šajā gadījumā svarīgs nav tik daudz vēsturiskais laiks kā dzīves paradoksi, kas visos laikos ir līdzīgi. Mēs parasti gribam redzēt pasauli kategoriski – melns un balts – un reizēm vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai saprastu, ka tie var pastāvēt blakus.
Paradokss, bet dzīvē tu reizē vari būt gan čakls, gan slinks, rīkoties gan savtīgi, gan nesavtīgi, vari gan mīlēt, gan nīst.
Gunāra Priedes stāstā par jauniem cilvēkiem vienas vasaras laikā tas ir tik perfekti parādīts. Cilvēks aug un saprot, ka viņam nav vienmēr jābūt pirmajam un pareizajam. Viņš drīkst būt nepareizs, drīkst dusmoties, nīst, skaust – tas viss ir ļoti cilvēciski.
Un mums arī jāsamierinās, ka ir bijis tāds ideoloģiski piesārņots laiks, kurā tapa lugas, izrādes, un to laiku nevar noliegt. Man nav šaubu, ka toreiz cilvēki domāja, mīlēja, tiecās pēc sapņiem un ideāliem līdzīgi kā tagad.
Pirms iet pie aktieriem, daudz lasīju Gunāra Priedes dienasgrāmatas Ievas Strukas sastādītajā monogrāfijā par viņu. Mēģināju saprast Priedi, kā viņš veidojās kā cilvēks, kāpēc gribēja rakstīt un kādēļ šajā lugā ir kaut kas sabūvēts par kolhoziem un kolektīvo darbu, kāpēc tur ir slavināta kolhozu apvienošanās.
Tam visam atradu pamatojumu caur pašu autoru, jo sapratu, ka viņš savu tā brīža realitāti ir pārlicis lugā. Priede rakstīja to, ko tobrīd redzēja.
Viņš pats jaunībā kā topošais arhitekts tika sūtīts praksē uz tikko dibinātu kolhozu, darbā ir daudz precīzu atsauču uz viņa pieredzi, ieskaitot reālus faktus. Piemēram, viņu sāka saukt par kapu postītāju, jo bija radies pārpratums par rajona centra izveidošanu kādreizējo kapu vietā. Tas viss un arī viņa paša nelaimīgā mīlestība ir sublimējusies lugā.
Izrādē spēlē jaunā Valmieras teātra kursa aktieri – stāsts ir īpaši jāatslēdz viņu paaudzei?
Nesen runājām ar kādu no izrādes jaunajām aktrisēm par to, kā “uzstellēt dvēseli” šai lugai, un ienāca prātā, ka katram tās tēlam šobrīd ir gandrīz 70 gadu – gandrīz viena cilvēka mūžs. Bet, neraugoties uz to, cik veca būtu tās varoņu dvēsele, mēs to saprotam un sarunājamies.
Pirms sākt strādāt ar šo darbu, zināju, ka nāks jaunais kurss, meklēju materiālu, kurā būtu iespēja jaunajiem. Brīnišķi sakrita, ka varēju strādāt ar šiem jauniešiem, kuri paši tagad beidz studijas. Viņi spēlē jaunus cilvēkus un ņem to no sevis.
Cilvēks ar dzīves pieredzi varbūt sacītu – vai var tik muļķīgi kaut kas notikt, bet jaunieši saka – jā, tieši tik muļķīgi mēs rīkojamies: mīlam, nezinām, ko īsti gribam.
Tieši jauno aktieru pienesums ir brīnišķīgs. Iespējams, man ir laimējies ar šiem sešiem cilvēkiem – viņi ir silti, sirsnīgi, nav lepni vai augstprātīgi – dara savu darbu un redz tajā sevi.
Viņu cilvēciskā vērtība procesam dod ārkārtīgi mierpilnu un harmonisku ritējumu. Man šķiet, ka kursa pedagogi Indra Roga un Mihails Gruzdovs noteikti ir ieguldījuši lielu darbu viņu darba ētikas veidošanā. Man nekādā ziņā nav sajūtas, ka šī būtu cita paaudze.
Lugai ir trīs cēlieni, bet jūsu izpildījumā – divas daļas. Cik daudz iejaucaties Gunāra Priedes tekstā?
Lugas sešas ainas esam sadalījuši nevis trijās, bet divās daļās. Notikumus neceļam mūsdienās, šis ir konkrēts 50. gadu sākums, taču reizē netaisām arī retro izrādi, jo sajūta, kas ir izrādes telpā, ir pārlaicīga. Man patīk, ka esam sapratušies ar izrādes māksliniekiem – scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un kostīmu mākslinieci Ievu Veitu-Breidaku – izpratnē par šo laiku.
Vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laika romantisms tajā savienojas ar padomju laika robustumu. Meitenēm puķainas kleitas un frizūras, bet vīrišķīgas žaketes.
Paradokss, bet šīs lietas, pēc manām domām, visos laikos pastāv līdzās. Cilvēki vienlaikus spēj būt gan laimīgi, gan nelaimīgi. Bērni dzimst, cilvēki mīl viens otru. Un tas notiek laikā, kad norit kolhozu apvienošana, cilvēki tiek dzīti strādāt bez algām, dzīvo pusbadā. Lai arī šis vēl ir laiks, kad Gunāru Priedi nevajāja ideoloģiski un viņš vēl bija ļoti jūsmīgs, arī pats rakstnieks, izrādās, dzīvojis pusbadā.
Nevar neievērot, ka savā radošajā biogrāfijā tu nereti pievērsies padomju laika vēsturei. Izrādē “Muša” runāji par cilvēku skaudrajiem likteņiem izsūtīšanas laikā, izrādē “Smagais metāls” – par skolas gadiem padomju laikā.
Mani interesē laiks, kas vēl ir sasniedzams caur dzīviem cilvēkiem. Tie paši 50. gadi ir mūsu mammu bērnība un vecmāmiņu jaunības laiks. Laikmets, kas vēl jūtams cilvēku klātienē. Piemēram, Čehova lugu laiku vairs nevaram tieši sasniegt – tikai caur fotogrāfijām un tekstiem, dokumentiem.
“Smagajā metālā” bija manis pašas skolas laiks. Toreiz izlasīju Gundegas Repšes romānu, tas bija kaut kas man.
Arī tagad mūsu aktieri gatavojoties runā ar savu vecāku paaudzi, nes ģimenes albumus. Ļoti palīdzēja Gunāra Priedes laikabiedrs, profesors Gunārs Bībers, kurš par viņu uzrakstījis grāmatu. Tieši viņš atklāja, ka tolaik pieņemšanas komisija gribējusi šai lugai citu finālu, taču Gunārs Priede palicis pie sava.
Visus tavus iestudējumus caurvij cilvēcība, arī tavu jaunāko darbu “Visas labās lietas” Valmieras teātrī. Tas ir Mārtiņa Meiera izspēlēts stāsts par bērna vēlmi likt depresīvai mammai saskatīt dzīvē labo.
Dažādu sakritību dēļ nonācām līdz darbam kopā ar Mārtiņu Meieru un, pašiem negaidot, ar to trāpījām īstajā brīdī, kad cilvēki jau bija noguruši no izolēšanās.
Pirmizrāde bija ļoti emocionāla – uzrunāja gan tēma, kas liek dzīvē ieraudzīt labo, gan mēs paši tobrīd jutāmies atdzimuši teātrī pēc dīkstāves. Tas nebija viegls laiks arī man – kad vairāk par visu bija vajadzīgi skolotāji un mediķi, bija šaubas, vai ir vajadzīgs teātris. Tu pats sev jautā, kas ir tas, ko tu šajā brīdī dari un kam to vajag.
Atradi šā laika labās lietas arī pati sev?
Es gan katru dienu atrodu kaut ko labu – vispār esmu priecīga par dzīvi, par pasauli. Lasīju daudz grāmatu – varēju pilnībā pievērsties meklējumiem literatūrā. Tas bija arī laiks, kas nepastarpināti bija veltīts bērniem, ģimenei, bija iespēja būt dabā dubultā apjomā. Apjausma, ka darbs nav viss.
Pirmizrādi tieši tavā dzimšanas dienā martā nepiedzīvoja “Vēsā jaunava” Jaunajā Rīgas teātrī. Vēl pie tās atgriezīsies?
Kad strādā kā režisors, tu ej uz kaut kādu kulmināciju – tavas iztēles, domu iemiesojumu uz skatuves reālos aktieros. Kad top izrāde, tu ej kalnā, tur jāšauj tam šampanietim, bet šī apstāšanās bija, it kā tā pudele būtu bijusi tukša, un tad, protams, sekoja emocionāls kritiens.
Cerams, ka novembrī būs pirmizrāde. Dāņu rakstnieka Jerna Rīla darbs “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” ir tulkots latviski jau 90. gados. Tas mani atrada caur Katrīnu Neiburgu pirms apmēram pieciem gadiem. Tomēr mūsu abu radošie ritmi neļāva pie tā ķerties ātrāk, līdz beidzot Alvis (Hermanis) teica, lai nākam un strādājam.
Stāsts ir par puišiem, kas dzīvo aiz polārā loka, kur lielāko daļu gada ir ziema. Tomēr tur, aukstumā, kur ir leduslāči, roņi un izdzīvošana, bet nav civilizācijas, sprēgā cilvēciskas kaislības. Rakstnieks pats 50. gados ir dzīvojis un strādājis Grenlandē – veči tur medī dzīvniekus un pelna naudu, pārdodot kažokādas.
Tomēr šis nav dokumentāls stāsts, te atkal autors savu dzīvi ir sublimējis blēņu stāstos. Tie ir forši, vitāli, pilni humora un ironijas.
Iestudējums “Jaunākā brāļa vasara” Valmieras teātrī
Režisore – Inese Mičule, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ieva Veita-Breidaka, gaismu māksliniece Santa Grāvelsiņa, komponists Edgars Šubrovskis.
Lomās: Anna Nele Āboliņa, Ieva Estere Barkāne, Kārlis Freimanis, Katrīna Griga, Eduards Johansons, Meinards Liepiņš, Mārtiņš Meiers, Māra Mennika, Ieva Puķe, Sandis Runge, Krišjānis Salmiņš, Uldis Sniķers, Diāna Krista Stafecka, Krišjānis Strods.
Tuvākās izrādes: 2., 3., 4., 23. oktobrī, 6., 7., 8. novembrī.
