Anita Daukšte

CILVĒKSTĀSTS. Anita Daukšte: “Man iepriekš pat nebija ienācis prātā, cik ļoti sarežģīti ir vadīt raidījumu” 33

Ilgu laiku vēlēšanu naktīs, gaidot rezultātus, ekspertu komandai ikreiz piepulcējās arī žurnāliste Anita Daukšte. Viņas viedoklī vienmēr visi ir ieklausījušies, jo Anita ļoti labi orientējas politiskajos notikumos, ir vieda, toleranta, ar labu valodas un runas kultūru, apveltīta ar milzu darbaspējām. Ja šeit varētu uzskaitīt visas cilvēka labākās īpašības, tad droši varētu teikt, ka tās piemīt arī Anitai. Un tie, kas Anitu pazīst personīgi, tiešām par to var būt ļoti gandarīti. Tam, ka neliekuļoju, daudzi noteikti piekritīs.

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Putina draudi iebrukt Baltijā un izraisīt Eiropā jaunu karu ir jāuztver nopietni, brīdina bijušais ASV armijas ģenerālis 164
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Lasīt citas ziņas

Anita darbojusies gan ziņu aģentūrā, gan dažādos preses izdevumos. Tagad jau labu laiku redzama televīzijā, vadot raidījumus kanālā TV24.

Darbs televīzijā izrādījās liels izaicinājums

CITI ŠOBRĪD LASA

Anita Daukšte ir pazīstama žurnāliste, kura ilgus gadus strādājusi „Mediju namā” un izpelnījusies ievērību sākumā kā laikraksta „Rīgas Balss”, vēlāk kā „Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktore. Taču dzīvē viss plūst un mainās, un vienā brīdī Anita no avīzes redaktores darba aizgāja. Pagāja pavisam neilgs laiks, un viņa jau bija redzama televīzijā.

„Tas bija ļoti nopietns lēmums manā dzīvē,” Anita Daukšte saka. “Gandrīz 20 gadi rakstošajos medijos – tā ir milzīga darba pieredzes bagāža, taču dzīve nestāv uz vietas. Negribu analizēt visus iemeslus, kāpēc aizgāju no avīzes, tas bija vairāku apsvērumu kopums. Bet turpināt darbu medijos šķita pašsaprotami. Kanālā TV24 ir dinamiska komanda, un es varu tikai pateikties Andrejam Ēķim un TV24 vadības komandai, ka viņi noticēja manām spējām radikāli mainīt mediju žanrus.

Mans priekšstats par to, ka es varu darboties televīzijā, pārsvarā saistījās ar manu iepriekšējo pieredzi, piedaloties Latvijas Televīzijas raidījumos un komentējot dažādus politiskos notikumus radio ēterā. Es domāju, ka šāds formāts savā ziņā ir man piemērots. Taču, kad patiešām nonācu televīzijā un sāku vadīt un arī producēt raidījumus, sapratu, ka tas ir kaut kas pavisam cits, nekā vienkārši piedalīties šādā ētera diskusijā. Tās ir divas absolūti dažādas lietas. Man pat nebija ienācis prātā, cik ļoti sarežģīti ir vadīt raidījumu – īstenībā tas ļoti atšķīrās no sākotnējiem priekšstatiem. Manuprāt, tie, kuri pat pēc daudziem darbā pavadītiem gadiem mēdz teikt, ka viņiem vairs nav nekāda satraukuma vadīt kādu raidījumu un viss ir ļoti vienkārši, melo. Es nekad neeju uz studiju nesagatavojusies, nelasījusi, bez tēmas izpratnes, lai mana atrašanās televīzijas ekrānā neizraisītu izbrīnā paceltas uzacis par atbildēm, kuras man sniedz intervējamās personas.”

Sarunas biedram jāļauj izteikties

Anita Daukšte piekrīt, ka neviena saruna televīzijā nerit kā pa diedziņu, intervējamie mēdz pateikt arī kaut ko negaidītu, tādēļ vadītājam vienmēr jābūt gatavam dažādām situācijām: „Protams, nav tā, ka vienmēr viss norisinās gludi, tāpēc visu laiku ir diezgan liels sasprindzinājums. Jāspēj reaģēt uz pateikto, citreiz gadās sastapties ar pilnīgi negaidītām reakcijām.

Es uzskatu, ka ļoti svarīgi ir izjust cieņu pret intervējamo personu un mēģināt viņā ieklausīties, ļaut viņam runāt. Man ļoti nepatīk žurnālistikā nereti piekoptais stils, kas studijas viesiem liedz iespēju izteikties.

Respektīvi, raidījuma vadītājs viņus regulāri pārtrauc, mēģina kaut kādā veidā konfrontēt un uzskata, ka tā ir ļoti laba žurnālistika. Es tam īsti nepiekrītu.

Reklāma
Reklāma

Intervējamam jāprot uzdot jautājumus tā, lai viņš būtu spiests atvērties. Un tad jau skatītājs novērtēs un sapratīs, kāds cilvēks ir raidījuma dalībnieks, cik kompetents attiecīgajā tēmā, vai viņa atbildēs ir konkrēts un noderīgs saturs, vai tās tomēr ir vienkārši liekas frāzes un tukšvārdība.”

Labāk patīk runātīgi raidījuma viesi

Skatoties televīzijas raidījumus, ir nācies ievērot, ka dažādās sarunās par plaša spektra tēmām daļa cilvēku runā brīvi un daudz, citreiz pat raidījuma vadītājam nākas viņus pārtraukt, lai dotu vārdu citiem. Bet nereti mēdz arī gadīties, kad uzaicinātais viesis nav īpaši runīgs un žurnālistam nākas atbildes uz jautājumiem vilkt ārā kā ar stangām. Anita Daukšte atzīst, ka pļāpīgāki raidījuma dalībnieki viņu neuztrauc: „Tādas situācijas, kad kāds runā gari un plaši, mani biedē nesalīdzināmi mazāk nekā tad, ja viņš atbild vienzilbīgos vārdos. Starp citu, šī ir mana, teiksim, trauma vēl no rakstošās preses laikiem, kad intervēju vienu ministri, kura uz sagatavotajiem jautājumiem man atbildēja burtiski ar „jā” vai „nē”. Tā mana iecerētā stundu garā intervija beidzās aptuveni 15 minūtēs. Godīgi sakot, tā man bija rūgta pieredze un liela mācība. Tāpēc šobrīd es intervijām gatavojos tā, lai nenonāktu šādā situācijā. Turklāt jārēķinās, ka TV24 ir dzīvā satura televīzija, līdz ar to šeit risks izgāzties tiešajā ēterā ir nesalīdzināmi lielāks nekā jebkurā citā televīzijā. Tāpēc, kā jau pašā sākumā minēju, es ļoti rūpīgi strādāju pirms visiem raidījumiem, lai nevienā brīdī nepaliktu ar pavērtu muti un ar atbildēm uz jautājumiem – jā un nē.

Piemēram, es zinu, ka mans kolēģis Ansis Bogustovs, manuprāt, nekad nenonāks tādā situācijā, jo viņš pats vienmēr gatavs aizpildīt ēteru. Man, lai no tā izvairītos, vienmēr jāiegulda liels darbs vēl pirms pārraides. Jāatzīst, ka līdz ar to bieži vien daudzas sagatavotās tēmas paliek neizrunātas.”

Uz jautājumu, cik daudz laika prasa sagatavošanās vienam raidījumam, Anita Daukšte atbild: „Piemēram, „Nedēļa. Post scriptum” es gatavojos visas nedēļas garumā. Jo vienreiz idejas un tēmas, par ko runāt, rodas ļoti ātri, bet citreiz atkal ilgi negrib nākt. Katrā gadījumā – tas nav dažu stundu jautājums. Gadās pat tā, ka es vairākas dienas ik pa brīdim pieķeros pie raidījuma plāna un pārdomāju, par ko un kā mēs ar studijas viesi runāsim. Cenšos atrast informāciju par uzaicināto cilvēku, izlasīt, ko viņš rakstījis vai teicis, ar ko ticies. Skatos, klausos vai lasu viņa intervijas arī citos medijos, kur viņš stāsta par sevi un to, ko pēdējā laikā darījis. Protams, ne visi skatītāji vēro vienus un tos pašus raidījumus un izvērtē tajos redzamos cilvēkus. Visbiežāk pat mēdz būt tā, ka mans raidījums kaut kādā ziņā viņam ir atklājums. Bet var būt arī gluži otrādi, kad viņam jau viss apnicis un izrādās, ka es vienkārši uzdodu vienus un tos pašus jautājumus. Lai izvairītos no tādām situācijām un ieplānotā saruna būtu oriģināla, es mēģinu izzināt vairāk un noskaidrot, kā gaidāmais raidījuma viesis pēdējā laikā sevi parādījis medijos, ko viņš ir runājis, kādas ir viņa idejas. Varbūt arī mēģinu kādu no tām savā raidījumā attīstīt plašāk.”

Gandarīta par spēcīgu komandu

Anita Daukšte labi pazina daudzus no tagadējiem kolēģiem vēl pirms darba uzsākšanas televīzijā. Kanāls TV24 ir personību televīzija: „Ir tā, ka es to draugu plecu jūtu ļoti labi. Piemēram, ar Armandu Puči 15 gadus kopā esam nostrādājuši „Neatkarīgajā Rīta Avīzē”. Savukārt ar Kārli Streipu mēs 10 gadus sastrādājāmies, kad viņš Latvijas Televīzijā vadīja raidījumu „Skats no malas”. Arī Arno Jundze, kurš kūrē raidījumu „Grāmatu kods”, var teikt, ir „savējais” – arī kopā ar viņu tos pašus 15 gadus esam nostrādājuši „Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, kur viņš bija kultūras nodaļas redaktors. Tāpat Romāns Meļņiks – tieši viņš savulaik mani ievilka strādāt avīzē „Rīgas Balss”. Tā ka mūsu ētera personības, kas darbojas TV24, domāju, ir vieni no labākajiem žurnālistiem Latvijā. TV24 ir televīzija, kas nebaidās no spilgtām personībām. Protams, Velta Puriņa vispār ir leģenda. Es vienkārši apbrīnoju viņas darbaspējas. Tas ir kaut kas fantastisks, visaugstākā novērtējuma cienīgs.

Runājot par darba apjomu, nevar teikt, ka tas būtu milzīgs un aprij visu laiku, pietiek arī privātajai dzīvei. Es neatceros tieši kurš, bet viens no pasaules varenajiem savulaik teicis – ja jums ir darbinieki, kuriem eksistē tikai darbs, tad padomājiet, vai jums tādi ir vajadzīgi!

No šāda viedokļa raugoties, es varu teikt, ka televīzija kā tāda, runājot ne tikai par TV24, bet kopumā, protams, ir laika zaglis. Ja skatītājam šķiet, ka tu dienas laikā parādies ēterā uz pusstundu raidījumā “Ziņu top”, tas nenozīmē, ka neesi visu dienu strādājis ar tiem jautājumiem, kuri tur tiek izrunāti. Protams, tas patērē ļoti daudz laika. Turklāt tev ir jābūt gatavam darboties un doties strādāt arī citos laikos. Piemēram, šogad Valsts prezidenta vēlēšanu dienā mums ar Ansi Bogustovu bija reportāža no Saeimas, kuras kopējais tiešā ētera apjoms bija septiņas stundas. Tas, manuprāt, jau tiecas uz rekordu. Mēs ar Ansi, protams, mainījāmies, bet kopumā septiņas stundas bijām ēterā.

Taču, neraugoties uz to visu, man šogad ir izdevies atrast laiku arī citām radošām aktivitātēm. Šobrīd pat nevaru vairs pateikt, kā es to esmu dabūjusi gatavu. Proti, esmu arī līdzautore nupat iznākušajai grāmatai „Savu ceļu ejot”, kas stāsta par bijušo Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Līdz ar to varu teikt, ka esmu apliecinājusi sevi arī publicistikā. Tas ir vēl viens mans šī gada lielais veikums.”

Nosvinētas sudrabkāzas

Anita Daukšte kopā ar ģimeni dzīvo Carnikavā un daļu brīvā laika velta rožu un peoniju audzēšanai. „Mūsu ģimenei ir liels dārzs,” saka Anita. „Puķu audzēšana ir mana un vīra Ivo aizraušanās. Mums ir kādas, šķiet, 200 rožu šķirnes. Ar Ivo esam kopā sen, pērn svinējām sudrabkāzas. Mūs savulaik iepazīstināja mana radiniece, kura tolaik strādāja kopā ar Ivo. Tas jau, ka jauniešus iepazīstina, šķiet tāds nedaudz vecišķs stāsts, bet klikšķis abu starpā notiek pats par sevi. Jā, manas tantes spēja izprast cilvēkus un nojausma, cik viņi piemēroti viens otram, mūsu gadījumā izrādījās pareiza.

Uz Carnikavu no Rīgas pārcēlāmies, jo ļoti gribējām dzīvot privātmājā. Carnikavā mums bija vasarnīca, mēs ilgi domājām, kā to varētu pārtaisīt, un galu galā arī pārbūvējām par ziemas māju. Sākotnēji es patiešām biju pārliecināta, ka dalīšu savu dzīvi it kā divās daļās – pusi laika pavadīšu Rīgā, bet otru pusi dzīvošu Carnikavā. Taču jau burtiski pēc kāda pusgada dzīve ārpus galvaspilsētas – dārzs, svaigais gaiss, miers – tā ievilka, ka vairs negribējās doties atpakaļ uz Rīgu.

Man ir pat grūti izskaidrot, kāpēc tā notika, es nekad to nebūtu iedomājusies. Man jau kopš bērnības bija izveidojies tāds dzīves ritms, ka es visu rudeni un ziemu dzīvoju Rīgā, bet vasarās – pie vecvecākiem Jūrmalā. Līdzīgi viss turpinājās arī tad, kad mums bija vasarnīca Carnikavā. Tad ziema tika pavadīta Rīgā, bet vasara – Carnikavā. Taču tagad, godīgi sakot, vairs negribu dzīvot Rīgā. Man nemaz tur vairs nepatīk. Turklāt Carnikava jau nav arī šausmīgi tālu no galvaspilsētas. Es joprojām varu apmeklēt teātri, kino, operu, baudīt visas lielpilsētas privilēģijas. Turklāt es tāpat katru dienu braucu uz Rīgu. Bet vai es tieši gribētu dzīvot tur – nē.

Es nevēlos zaudēt tās izjūtas, kuras rodas, piemēram, kad es vasarā izeju uz terases un, no rītiem dzerot kafiju, ieelpoju ziedošo rožu smaržu. To es nemainīšu ne pret kādu Rīgu.”

Rokdarbi rada patiesu prieku

Viens no Anitas Daukštes hobijiem ir cimdu adīšana. Viņa atzīst, ka šāds vaļasprieks ļoti palīdz sakārtot domas un rada arī pozitīvas emocijas: „Adīt man iemācīja vecmāmiņa Hilda. Sākumā vienkārši adīju tik daudz, cik prasīja skolā – obligāto cimdu pāri un vesti. Taču kaut kādā brīdī adīšana ievilka, turklāt ar vēlmi palielināt darbu sarežģītības pakāpi.

Jāteic, man tā adīšanas kaisle uznāk periodiski. Teiksim, pavisam agrā jaunībā, kad nebija, ko vilkt mugurā, es adīju džemperus un jakas. Pēc tam bija diezgan liela pauze, kuras laikā es neadīju vispār neko. Kad piedzima meita, es sāku adīt viņai dažādas jaciņas. Tad atkal bija pauze. Vēlāk, pirms kādiem 10–11 gadiem, ieraudzīju suitu zeķes. Tās man uzreiz iepatikās, es ieskatījos un sapratu, ka šādas arī pati varu uzadīt. Tad man tā interese pamazām pieauga un es atkal sāku adīt. Īpaši pievērsos etnogrāfiskajām formām, atdarinot tieši latviešu senos cimdus un zeķes.

Pērn adīšanai nav sanācis aktīvi pievērsties, jo bija gan ļoti intensīvs darba periods televīzijā, gan grāmatas rakstīšana. Bet man visu laiku uz galda stāv grāmata „Suitu pirkstaiņi un dūraiņi”. Esmu apņēmības pilna, ka vienubrīd pieķeršos un pilnīgi noteikti uzadīšu kādu pārīti šo suitu cimdu. Dažas suitu zeķes jau ir uzadītas, bet tikšu arī līdz cimdiem.”

Anita Daukšte savus uzadītos cimdus netaupa izstādēm, bet lielākoties dāvina tuviem cilvēkiem Ziemassvētkos un citās svinībās. Tomēr viņa piebilst, ka ir paredzējusi uztaisīt savu izstādi, un ļoti augstu vērtē visus, kas izkopj šīs senās prasmes: „Patiesībā es ar apbrīnu skatos uz jebkuru cilvēku, kas taisa šādus rokdarbus. Tas varbūt netiek izprasts un līdz galam novērtēts, cik ļoti lielu māku prasa šāda cimda uzadīšana. Man ir patiess prieks. Esmu arī visās Facebook rokdarbu grupās par adīšanu, kur ir stāsti un bildes par zeķēm, cimdiem un dažādiem citiem adījumiem. Ar apbrīnu skatos, ka tomēr latviešiem piemīt fantastiskas spējas celt augšā savu etnogrāfisko mantojumu.

Adīšana un dažādu citu rokdarbu prasmes ļauj radīt kaut ko brīnišķīgi skaistu. Es personīgi arī valkāju pašas adītos dūraiņus un esmu redzējusi, ka arī citi savas rokas liek manis dāvātos. Es gan pārsvarā dāvinu savus dūraiņus tiem, kuri tos tiešām valkās, kuriem tie noderēs. Ja cilvēks tādas lietas neizmanto un tas viņam nav svarīgi, es labāk uzdāvinu kaut ko citu.”

Atpazīstamība lielākoties netraucē

Jebkuram cilvēkam, kas diendienā redzams TV ekrānos, jārēķinās ar to, ka sabiedrībā var rasties grūtības „paslēpties”, pabūt netraucētam, pat ja tobrīd to ļoti gribas. Anita Daukšte ir pieradusi pie tā, ka viņai neizdodas būt tik neredzamai, cik dažreiz vēlētos: „Ļaudis atpazīst uz ielas un nereti pienāk klāt. Pārsvarā, paldies Dievam, man gadījies tā, ka cilvēki pasaka – labdien, es skatos jūsu raidījumus, novēl veiksmi. Ja tā notiek, esmu priecīga un pateicīga par to. Man šajā jomā nav bijušas kādas nepatīkamas pieredzes. Pagājušajā gadā sanāca diezgan daudz pārraižu vadīt, un viens no skatītākajiem raidījumiem televīzijā vispār ir speciālizlaidums par karu Ukrainā ar Jāni Slaidiņu. Tā kā es aizvietoju kolēģi Jāni Labucu un viņa vietā vajadzēja darboties arī šajā raidījumā, visa lielā auditorija, kas vēro šo pārraidi, noteikti mani atpazīst. Man gan jāteic, ka šībrīža darba un dzīves ritms prasa ļoti lielu pašdisciplīnu. Es arī neesmu nekādu lielu izklaides pasākumu piekritēja, man vienkārši tam nesanāk laiks. Bet, cik ir nācies būt kaut kur veikalos, uz ielas vai citās ļaužu pilnākās vietās, protams, cilvēki atpazīst.”

Aicināta pastāstīt par savām jaunā gada iecerēm un kaut ko novēlēt visiem mūsu lasītājiem, Anita Daukšte saka: „Mani vēlējumi ir visnotaļ vispārīgi. Es gribētu, lai 2024. gadā visapkārt un pēc iespējas vairāk valda priecīgs noskaņojums. Lai cilvēkiem ir mierīgāks prāts. Mūs pastāvīgi kāds mēģina biedēt ar karu, agresīvu kaimiņu, kaut kādām briesmām. Manā skatījumā tā rīkoties ir visnotaļ bezatbildīgi, jo netiek piedāvāti varianti – kā rīkoties ļoti kritiskās situācijās, tikai tāda spriedzes uzturēšana.

Ļoti trūkst mierinošu un iedrošinošu vārdu, kuri cilvēkam nereti palīdz un ļauj atrast izeju iespējamās kritiskās situācijās. Es gribētu, lai 2024. gads mums ir mierīgāks, bet politiķi kļūst atbildīgāki.”
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.