CILVĒKSTĀSTS. Rūta Dimanta: “Es domāju, ka mēs ziedot nepiekusīsim” 81
Ziemassvētki ir laiks, kas vedina darīt kaut ko labu. Vismaz reizi gadā mēs ne tikai atceramies par saviem tuvākajiem un gribam sagādāt viņiem prieku, bet arī aizdomājamies par citiem līdzcilvēkiem, kuriem dzīvē dažādu apstākļu dēļ klājas grūti. Bieži vien tieši Ziemassvētku laikā cenšamies būt gaišāki, labestīgāki un spējam plašāk atvērt savu dvēseli, lai dalītos ar to, kas kuram pieder.
Rūta Dimanta ir labdarības portāla „Ziedot.lv” vadītāja. Viņa ir Eiropas Pilsoņu balvas laureāte, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece, ieguvusi Spīdolas balvu ekonomikā, saņēmusi arī Borisa un Ināras Teterevu fonda apbalvojuma Goda zīmi. Rūtai Dimantai šis ir jubileju gads – tā sākumā viņa pati nosvinēja piecdesmito dzimšanas dienu, divdesmit gadi apritēja viņas vadītajam portālam „Ziedot.lv”, bet gada nogalē desmito reizi notiks labdarības maratons „Dod pieci!”, ar kura norisi viņa arī ir cieši saistīta.
Palīdzība būs vajadzīga vienmēr
Aicināta atskatīties uz aizvadīto gadu, Rūta Dimanta atzīst, ka cilvēkiem jubilejas ir skaisti dzīves mirkļi, bet dažādu organizāciju un pasākumu gadskārtas apliecina, ka ieguldītais darbs ir iemantojis atzinību: „Tas atspoguļo, ka mēs esam spējuši pietiekami ilgi „Dod pieci!” fokusu noturēt. Arī „Ziedot.lv” 20 gadu laikā ir iemantojis sabiedrības uzticību, jo esam pārliecinoši parādījuši, ka visi ziedojumi nonāk tieši tur, kur tie sākotnēji paredzēti, un kalpo labu mērķu īstenošanai. Jubilejas jau nosvinētas, un tagad varam turpināt darboties.
Jāsaka, šis gads, protams, lielā mērā aizvien ir pavadīts Ukrainas kara zīmē. Tā ir bijusi lielākā sāpe. Tomēr, ja salīdzina ar agrākajiem gadiem, palīdzība Latvijas cilvēkiem joprojām ir tādā pašā līmenī kā pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Vienkārši ir nācis klāt atbalsts Ukrainai. Protams, tā apjoms ir mazāks nekā pirmajā kara gadā, bet ziedošana notiek tikpat intensīvi, un arī palīdzības lūgumi no Ukrainas joprojām nāk ļoti daudz. Īpaši no Ukrainas aizstāvjiem – teritoriālajām vienībām, armijas daļām. Viņiem noder viss, kas uzlabo iespējas aizstāvēt savu valsti – droni, nakts redzamības iekārtas, automašīnas.
Manuprāt, ziedotāji aizvien ir tikpat atsaucīgi kā pirms desmit gadiem. Man šķiet, mēs kā sabiedrība ar katru gadu kļūstam arvien atbildīgāki. Saprotam, ka neviens cits no malas, no kādām citām valstīm, neatnāks un nepalīdzēs mūsu pašu cilvēkiem, teiksim, ar onkoloģijas medikamentiem. Savukārt šī gada „Dod pieci!” tēma ir ielu jaunieši, kuri nakšņo uz ielas, un viņiem ir vajadzīgs atbalsts, lai pārvarētu krīzi, bet neviens cits, izņemot mūs pašus, viņiem nepalīdzēs. Domāju, ir ļoti svarīgi, ka mēs negaidām kādu ārējo atbalstu, bet esam gatavi atdot daļu no saviem ienākumiem, no savas algas vai uzņēmuma peļņas, šādai kopējai lietai. Turklāt ir ļoti svarīgi, ka dāvinājuma summai nav nozīmes. Nav lielu un mazu ziedojumu, jo visi tiek salikti kopā, tiecoties uz mērķi.”
Ziemassvētkos cilvēki kļūst īpaši atsaucīgi
Rūta Dimanta atzīst, ka gada nogales laiks mūsu sabiedrībā tradicionāli saistās ar dāvināšanu: „Protams, tas nāk no kristīgajām tradīcijām. Ziemassvētkos Kristus bērniņš ir piedzimis, un viņam trīs Austrumu gudrie nesa dāvanas. Daudzu gadsimtu garumā tas iesakņojies kā ziedošanas laiks, un mēs savus tuviniekus apdāvinām tāpēc, ka ir Ziemassvētki, nevis ir dzimšanas diena vai kādi citi svētki.
Tas ir arī laiks, kad mēs varam izvērtēt, vai ar savu naudu, darbu vai kādu mantu varam palīdzēt otram, varbūt pilnīgi svešam cilvēkam un tādējādi uzlabot viņa dzīvi.
Patiesībā, es domāju, šāda izvēle – kā pasauli, savu valsti, apkārtni padarīt labāku – ir katra no mums ziņā. Labdarība ir viens no veidiem, kā mēs varam savu apkārtējo vidi un pasauli kopumā veidot pievilcīgāku, pozitīvāku. Tāpēc Ziemassvētkos atsaucība ziedošanai ir īpaši augsta. Taču gribu piebilst, ka Latvijā cilvēki ziedo cauru gadu un visām tēmām, kas tobrīd ir aktuālas.”
Gada nogalē darba ir sevišķi daudz
Rūta Dimanta neizjūt, ka aktīvā darbošanās ziedošanas akcijās traucētu izbaudīt svētkus tuvāko lokā: „Darba laiks gada nogalē ir ļoti intensīvs līdz pašiem svētkiem, bet tas dod vienreizēju gandarījumu. Fakts, ka Latvijas iedzīvotāji joprojām ir gatavi ziedot, kādai tēmai palīdzēt, mani katru gadu saviļņo. Tas mums ar „Ziedot.lv” kolēģiem dod iespēju piezvanīt kāda slima bērna mammai un, piemēram, teikt – Latvijas cilvēki un uzņēmumi ir saziedojuši jūsu bērniņam nepieciešamajai ortozei. Es to izjūtu kā milzu Ziemassvētku dāvanu.
Kad beidzas lielā kņada un visi dodas pie savām ģimenēm, tad arī es atgriežos savās mājās. Sākot ar 24. decembri, visa uzmanība tiek veltīta ģimenei. Man ir trīs bērni – jaunākajai meitai ir 11 gadu, vecākajai ir 21, bet puikam tieši Ziemassvētkos, 26. decembrī, paliks 23 gadi. Pirmie un Otrie Ziemassvētki tiek pavadīti mājās, un tās jau ir ikgadējās tradīcijas ar lielākas ģimenes kopā sanākšanu, ar cepeti un, protams, arī dāvanām.”
Daudzi kautrējas lūgt palīdzību
Pirms katra konkrēta ziedojumu subjekta apstiprināšanas portālā „Ziedot.lv” uzņēmuma darbinieki pārbauda, vai ziedojums patiešām nepieciešams tam nolūkam, kuru konkrētais cilvēks ir norādījis. „Ziedot.lv” lielākoties palīdz veselības jomā, proti, dažādu operāciju un zāļu apmaksai, arī svarīgu papildu rīku iegādei un rehabilitācijām, nereti sniedz atbalstu arī sociālajā sfērā. „Cilvēkiem, kuri vēršas pie mums, nepieciešams pamatots ārsta izraksts,” paskaidro Rūta Dimanta. „Ja viņiem tāds ir, mēs pārbaudām, vai valsts attiecīgo operāciju, izmeklējumu vai zāles tiešām neapmaksā. Varbūt ir arī milzu rindas, ko pacients nevar izstāvēt, sagaidīt savu kārtu, tādos gadījumos mēs nešķirojam un palīdzam jebkuram, ikvienu iekļaujam portālā. Vienīgais nosacījums – šai vajadzībai jābūt patiesai un pamatotai.
Gribu uzsvērt vēl vienu būtisku lietu – kad līdzcilvēki konkrētajam mērķim saziedo nepieciešamos līdzekļus, mēs nepiešķiram naudu pašam lūdzējam, bet uzreiz apmaksājam attiecīgo ārstniecības manipulāciju, rehabilitācijas kursu vai nopērkam vajadzīgās zāles. Jāsaka, cilvēki individuāli pēc palīdzības nāk diezgan reti, daudziem acīmredzot nav nemaz tik viegli vērsties pie labdarības organizācijām, nākt un publiski stāstīt par savu nelaimi. Parasti jau visi ir sagatavojušies un akcentētās vajadzības ir pamatotas. Gadās gan, ka dažkārt kāds izmēģina laimi pie labdarības organizācijām un lūdz kaut ko neiedomājamu. Pārbaudes siets, kuru mēs daudzu gadu laikā esam izveidojuši, tādus gadījumus atsijā, un tie nenonāk līdz publiskiem lūgumiem.”
Problēmas izjutušie viens otru izjūt smalkāk
Rūta Dimanta sarunā ar Elīnu Fīrmani un Roberto Meloni raidījumā „Pasaki to skaļi” atklāja, kā iemācījusies sadzīvot ar bērnībā gūto traumu – piecu gadu vecumā daļēji zaudētu dzirdi. Tagad viņa daudz labāk saprot bērnus, ar kuriem sastopas rehabilitācijā: „Es domāju, tas, ka mums katram dzīvē ir kāda nelaime vai veselības problēma, parasti katram šķiet viņa personīga darīšana. Bet, kad apkārtējie to nezina, viņiem var būt grūti ar mums saprasties. Piemēram, es kopš bērnības nedzirdu ar vienu ausi. Ja es par to neizstāstītu līdzcilvēkiem, viņi nereti varētu padomāt, ka esmu nepieklājīga, jo nesarunājos, lai gan tobrīd patiesībā nedzirdu, ko man jautā. Bērni šādas problēmas uztver kā milzīgu trūkumu, un reizēm viņiem pat rodas kauna sajūta, ka tu nedzirdi.
Kad esi pieaudzis, tu saproti, ka mēs visi esam tik dažādi un atšķirīgi un nav neviena cilvēka, kuram nebūtu kāda lielāka vai mazāka veselības problēma.
No malas mums bieži liekas, ka visi, kurus mēs nepazīstam, ir veseli un laimīgi. Runājot par šo lietu plašāk, domāju, ka cilvēki viens otru saprot labāk, kad apzinās, ka šī nelaime ir ne tikai man vienam, bet arī vēl kādam. Mammas, kurām ir bērniņš ar kādu smagu diagnozi, nereti vēršas pie mums „Ziedot.lv” portālā un lūdz ieteikt kādu vecāku, kura bērnam ir līdzīga diagnoze, lai saprastu, ka viņu gadījums nav unikāls un ir kāda cerība. No vienas puses, ir grūti runāt publiski par savu veselību, bet, no otras puses, tas bieži vien palīdz mums vienam otru labāk saprast un atbalstīt.”
Labdarībā milzu lomu spēlē empātija
Rūta Dimanta, kopā ar kolēģēm uzklausot arvien jaunus vecākus, kuri lūdz palīdzēt viņu bērniem, atzīst, ka ikviens šāds gadījums ir īpašs, un pie tiem nevar pierast: „Ja mēs būtu pieradušas pie šiem stāstiem, tad nevarētu šo darbu darīt. Jo ikvienam sava nelaime un sava sāpe ir tuvākā un lielākā, un katram vecākam un pieaugušajam, kurš pie mums atnāk, dzīve tanī brīdī ir sabrukusi. Mēs nevaram vienaldzīgi noskatīties uz to kā uz vienkāršu diagnozi. Jāņem vērā, ka šādā nelaimes piemeklētā ģimenē bieži vien ir arī citi bērni, kuriem vajag uzmanību un kuri tobrīd nesaprot, kas notiek. Tāpēc cenšamies katru reizi risināt problēmu ar ļoti lielu iejūtību, izpratni un vēlmi saprast, iedziļināties būtībā. Mums spēku dod nevis tas, ka mēs tikai noklausāmies stāstu par briesmīgo nelaimi, kāda nu kuram notikusi, bet apziņa, ka ir iespējams risinājums. Pateicoties līdzcilvēku atsaucībai un dāsnumam, mēs varam savākt ziedojumus un nopirkt nepieciešamās zāles, ortozes vai apmaksāt operāciju. Iespēja atrisināt problēmu dod spēku neieslīgt pesimismā, redzot visas daudzās nelaimes. Izeja eksistē praktiski vienmēr. Mēs to arī sakām tiem nelaimīgajiem, kuri vēršas pie mums – jūs neesat vieni, Latvijas ļaudis ir ar jums un ir gatavi palīdzēt. Labdarība ar to arī izceļas, ka palīdz arī pilnīgi sveši cilvēki, kuri nepazīst konkrēto bērniņu vai viņa vecākus. Tā ir empātija, es iejūtos otra problēmā tā, it kā tā būtu mana, un nevēlos redzēt šādu netaisnību. Mēs nevaram katrs aiziet pie bēdu skartās ģimenes un palīdzēt, bet mēs varam izmantot „Ziedot.lv” vai citas labdarības organizācijas un aizsūtīt naudu. Pēc tam šīs organizācijas pārvērš to vērtīgā palīdzībā. Tā ir labdarības būtība – kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešams atbalsts, un tiem, kuri ir gatavi palīdzēt un var dot. Tā ir mūsu misija – savest šos cilvēkus kopā. Padarīt Latviju labāku un cilvēkus laimīgākus.”
Grūtākos laikos ļaudis kļūst atsaucīgāki
Savā ikdienā, strādājot labdarības organizācijās, Rūta Dimanta pieradusi latviešus skatīt no pozitīvās puses. Viņa piekrīt, ka mūsu tauta kopumā ir labestīga un gatava palīdzēt: „Varu teikt – ja kādam ir patiesi grūti, mēs noteikti, tā sakot, sadodamies rokās un palīdzam. Labdarībā, starp citu, ir ļoti interesanti novērojumi – kad sabiedrībai kopumā iet grūtāk, cilvēki ir atsaucīgāki palīdzēt citiem. Turpretī, kad valda ļoti labi laiki, lielai sabiedrības daļai liekas, ka visiem ir labi. Grūtākos brīžos mēs vieglāk saprotam – ja man iet smagi, tad citam var būt vēl čābīgāk. Tas ir interesants fenomens – ja kādā laika periodā, piemēram, ekonomiskās lejupslīdes laikā, grūtāk klājas sabiedrībai kā tādai, palīdzība citiem tomēr neapstājas.”
Pašlaik, kad nesenais cenu lēciens daudziem radījis finansiālus sarežģījumus un jau otro gadu turpinās Krievijas iebrukuma radītais karš Ukrainā, varētu domāt, ka daudzi cilvēki ir noguruši no tā visa un sāk samazināt savus ziedojumus. Tomēr Rūta Dimanta noliedz, ka atbalsts būtu ievērojami sarucis:
„Protams, mēs nogurstam, jo karš, ja tā var teikt, ir kļuvis jau par jauno, „normālo” realitāti. Bet esmu novērojusi, ka Latvijas sabiedrība nav palikusi vienaldzīga un joprojām stāv Ukrainas pusē.
Nav tā, ka atbalsts sāk šķobīties. Salīdzinot ar pirmo gadu, ziedojumi, protams, apjoma ziņā ir samazinājušies, bet to plūsma vai cilvēku aktivitāte nav sarukusi. Varbūt kāds var noziedot mazāku summu, bet atbalsts Ukrainai joprojām ir nemainīgi liels, kāds tas ir no pirmās kara dienas.
Es domāju, ka mēs nenogursim ziedot arī mūsu pašu nelaimē nonākušajiem ļaudīm. Galvenais – ziedot nav pienākums. Ja kādā brīdī tev nav, ko ziedot, tu to nedari. Kad tev parādās iespējas, tu vari atvēlēt kaut kādu summu. To ļaužu loks, kam nepieciešami ziedojumi, arī pastāvīgi mainās, un katru tas uzrunā savādāk. Es teiktu, ka labsirdība nepiekūst. Līdz ar to ir nepieciešamā empātija, stāsti par nelaimē nonākušajiem joprojām uzrunā cilvēkus, sāpinot sirdis, un viņi grib palīdzēt. Es domāju, ka mēs nepiekusīsim.
Kopš pastāv „Ziedot.lv”, ir uzkrājies gana daudz labu atmiņu. Es gribētu pavēstīt Latvijas iedzīvotājiem, ka šajos 20 gados ir izveidojies stabils ziedojumu tops. Tas uzrāda, ka visvairāk cilvēki palīdz bērniem. Otrajā vietā pēc atsaucības ir bez pajumtes palikušie mājdzīvnieki. Trešajā vietā no visām grupām, kam ziedotāji grib palīdzēt, nemainīgi atrodas seniori. Protams, parādās arī daudzas citas tēmas. Tagad šim topam, tiem virzieniem, kas cilvēkiem visvairāk sāp un ko viņi grib atbalstīt ar savu naudu, kā liela ģeopolitiska lieta nākusi klāt arī Ukraina, kam arī nepieciešama mūsu palīdzība.”
Neaizmirst, atcerēties un palīdzēt
Lūgta izteikt kādu Ziemassvētku novēlējumu, Rūta Dimanta saka: „Es gribētu, lai katram Latvijas iedzīvotājam Ziemassvētkos un jaunajā gadā zem eglītes nav tikai reklāmas apsveikumi, bet tuvo un mīļo cilvēku dāvaniņas. Tāpat lai mēs neaizmirstam un caur labdarību palīdzam tiem, kuriem tuvinieku nav un kuri Ziemassvētkos ir vientuļi. Manuprāt, tieši svētkos cilvēkiem visvairāk šī vientulības sajūta parādās, un mūsu vidū ir seniori, kuri ir vieni. Tad mēs arī viņiem bieži vien sūtām šīs dāvanas. Bet mums visiem lai svētki ir arī pārdomu laiks par to, ko mēs šogad esam paveikuši. Patiesībā, novēlu katram iedzīvotājam saprast, ka no ikviena būs atkarīgs, vai mēs palīdzēsim kādam bērniņam izveseļoties vai ne. Tas nemaz nav tik grūti – atrast piecus eiro un noziedot. Jo ir daudz piemēru un stāstu no dzīves, ka par ziedojumiem nopirktās lietas vai zāles tiešām ir reāli palīdzējušas un bērniņa stāvoklis ir uzlabojies. Dzīves kvalitāte ir ļoti svarīga. Varbūt dažkārt mums liekas, ko mēs tur daudz spēsim palīdzēt, ja bērniņš tikai sēž ratiņkrēslā un neko nedara. Taču, ja iemācīsim bērnam ar karotīti apieties un viņš pats varēs ēst, tad mammai tas būs miljons. Tas nozīmē, ka mums jāraugās ne tikai uz lielām uzvarām, bet jānovērtē arī katras dienas mazie panākumi. Ja mēs izglābjam vienu cilvēku, mēs jau esam izglābuši pasauli.”
