“Preses kluba” vadītājs Aivis Ceriņš.
“Preses kluba” vadītājs Aivis Ceriņš.
Foto: Madara Gritane

CILVĒKSTĀSTS. Aivis Ceriņš: “Pirmajā vietā man vienmēr ir ģimene” 69

Jau teju desmit gadus darbdienās televīzijas kanālā TV24 skatāms diskusiju raidījums „Preses klubs”, kurā iespējams uzzināt profesionāļu un sabiedrībā labi zināmu cilvēku viedokli par dienas notikumiem. Kopš paša sākuma to vada Aivis Ceriņš.

Aivis Ceriņš

Reklāma
Reklāma
Krievijai negaidīts sitiens zem jostasvietas – laikapstākļi var satracināt tautu 85
Veselam
saprast, ka jūsu partneris ir toksisks cilvēks? Viņus nodod šīs 9 frāzes
Kokteilis
FOTO. Dziedātāja Aminata Savadogo iestūrējusi laulības ostā
Lasīt citas ziņas

Pirms Aivis uzsācis darbu televīzijā, viņš ieguvis izglītību būvniecības profesijā, bijis bārmenis, organizējis darbus noliktavā, kaltējis graudus un mizojis baļķus guļbūvēm vasarās. Tagad paralēli darbam televīzijā viņš nodarbojas arī ar dažādu pasākumu, tostarp kāzu, vadīšanu. Bet ģimenē kopā ar sievu Leldi audzina divus bērnus.

Televīzijā nonāca pavisam nejauši

Ikviens, kurš darbdienās vairāk vai mazāk velta laiku TV24 diskusiju raidījumu vērošanai, būs pamanījis Aivi Ceriņu raidījuma „Preses klubs” vadītāja lomā. Sarunu gaitā, kas dažkārt mēdz sakāpt diezgan augstos toņos, Aivis izceļas ar savu unikalitāti – mieru un trāpīgumu reizē, radot iespaidu, ka viņš visu mūžu nodarbojies ar diskusiju vadīšanu un neviens labāk par viņu to nespēs izdarīt. Tomēr ikdienā, vismaz gadījumos, kad runa ir par sāpīgiem jautājumiem, tādiem kā Krievijas izraisītais karš Ukrainā, viņš var būt arī ļoti ass. Taču reti kurš zina, ka Aivis Ceriņš savulaik bija būvnieks, noliktavas pārzinis, krīzes laikā strādājis arī citus gadījuma darbus, bet pašreizējā ampluā nonāca nejauši.

CITI ŠOBRĪD LASA

„Tas bija negaidīti un interesanti,” atceras Aivis. „Tobrīd straujus soļus attīstībā spēra televīzijas kanāls „Rīga TV24”, kas meklēja darbiniekus dažādās kategorijās, tostarp ziņu dienestā un raidījumu vadīšanā. Mana sieva Lelde devās turp uz darba pārrunām, un arī es pieteicos konkursam, jo tolaik krīzes dēļ biju aizgājis prom no būvniecības un faktiski biju bez darba. Izdevās pierādīt savu vērtību, un tā caur šo atlasi arī nokļuvu savā pašreizējā darba vietā. Viss kaut kā pareizi saslēdzās. Janvāra vidū apritēs desmit gadi, kopš vadu „Preses klubu”. Veselus piecus gadus bez brīvdienām to darīju viens pats, pēc tam man pievienoja kolēģi.”

„Preses klubā” katru darbdienas vakaru par valstī un pasaulē aktuāliem jautājumiem diskutē trīs sabiedrībā vairāk vai mazāk pazīstami dažādu nozaru profesionāļi. Laiku pa laikam viņi atgriežas, bet kopējais sarunās iesaistīto cilvēku loks ir visai plašs.

Aivis Ceriņš sava desmit gadu darba laikā visus ir pietiekami labi iepazinis, jo daudzi nāk jau gadiem ilgi. „Tu ar viņiem esi satuvinājies, zini viņu domas, vērtības, uzskatus,” Aivis paskaidro. „Es gan pastāvīgi meklēju arī jaunas sejas, kas varētu ienest raidījumā kaut ko jaunu. Tā kā vadu arī daudzas konferences un citus pasākumus ārpus televīzijas, man ir iespēja novērtēt tos, kuri tajos uzstājas, un piesaistīt kādu labu runātāju kā raidījuma viesi. Jo regulāri gribas atsvaidzināt raidījuma saturu, ienest jaunus viedokļus un domas pie tā pamata, kas mums jau izveidots.”

Daudz laika prasa citi darbi

Aivis Ceriņš atzīst, ka salīdzinājumā ar pirmajiem gadiem televīzijā tagad viņa darba laika sadalījums ir ievērojami mainījies. „Šobrīd pienākumi TV24 aizņem apmēram 30% no kopējā laika, ko es veltu savai profesionālajai darbībai, pārējo sastāda darbs ārpus televīzijas. Es vadu ļoti daudz gan vietējo, gan starptautisko konferenču, jo varu darīt to arī angļu valodā. Tāpat vadu uzņēmumu rīkotos pasākumus, prezentācijas, korporatīvās balles, dzimšanas dienas sarīkojumus. Vasarā darbojos arī kāzu svinību organizēšanā – rakstu scenārijus, arī tekstus laulības ceremonijām, un pats arī vadu tās.”

Reklāma
Reklāma

Apvaicājoties, kā sokas pārim, kurā vīrietis bildināja savu izredzēto meiteni Dziesmu svētku laikā un kuram Aivis uzreiz pieteicies novadīt viņu kāzas, Aivis Ceriņš saka: „Joprojām gaidām kāzas. Tās nebūs nākamajā, bet tikai aiznākamajā vasarā. Vismaz tā viņi mani informēja. Bet kāzas es vadīšu, vīrs un vārds. Jo labi atceros, ka tajā Dziesmu svētku dienas rītā vācu informāciju, gatavojoties „Preses klubam”, un kādā brīdī pamanīju ziņu, ka iepriekšējā vakarā bijis šāds kolosāls notikums. Es pats gan šos cilvēkus nezināju, tādēļ ierakstīju kādā sociālajā vietnē un jautāju, vai kāds šo pāri pazīst, jo labprāt novadītu viņiem kāzas par velti.

Man tobrīd likās un arī tagad tas liekas superīgi un kolosāli, vēl jo vairāk tamdēļ, ka savulaik pats biju sapņojis, ka varētu bildināt meiteni kāda Dziesmu un deju svētku koncerta laikā. Man šķita apburoši, ka pēkšņi kāds piepilda manu bērnības sapni. Mums ar Leldi šajā ziņā viss bija vienkārši, bez šādiem „specefektiem” (smejas).

Runājot par to, kā sabalansēt visus darba pienākumus ar ģimenes vajadzībām, es sadalu veicamos darbus prioritātēs. Pirmajā vietā man vienmēr ir ģimene, kam seko abi darbi, un tad nāk pārējās lietas. Nevaru noliegt, ka darba piedāvājumu ir ļoti daudz, tamdēļ bieži nākas atteikt. Ja es jūtu, ka nevarēšu izdarīt pietiekami labi, tad saku – piedodiet, bet šoreiz nesanāks. Esmu apzinājis savu spēju limitus. Dienā strādāju apmēram 10–12 stundas.”

Nevar iztikt bez fiziskām aktivitātēm

Tā kā Aivim Ceriņam ir ievērojama darba slodze, viņam, protams, arī labi jāizguļas. „Jāatzīst – ar to miegu sanāk kā kuru reizi,” viņš teic.

„Ja bērni veseli un dzīve uzņēmusi labu ritmu, tad sanāk pagulēt vēlamās septiņas līdz astoņas stundas. Kad rodas kādas nobīdes, miega ilgums attiecīgi sarūk. Man gan ļoti patīk gulēt, bet tā īsti nemaz neatceros, kad pēdējo reizi būtu laiskojies bez ierobežojuma. Vienmēr jau kaut kas ir jādara – vai nu jāved bērni uz treniņiem, vai vēl kādas aktivitātes paredzētas. Es arī pats mēģinu vismaz trīs četras reizes nedēļā trenēties, uzturēt sevi formā. Pirmdienu vakaros spēlēju basketbolu Mežaparkā kopā ar dažādiem Latvijas māksliniekiem. Kopā ar mani tur nāk arī Nauris Brikmanis no „Dziļi violets”, šad tad Ints Teterovskis pieslēdzas. Ik pa laikam mums pievienojas iluzionists Robijs Trankalis un Ingus Augstkalns no „Aerodium”. Sanākam un spēlējam vienkārši prieka pēc.

Pārējās dienās es vingroju fitnesa zālē, kur man patīk funkcionālie treniņi, kas nostiprina dziļo muskulatūru un koordināciju.
Bet es nevaru žēloties, ka man nebūtu brīvdienu. Nedēļās, kad nav darbs „Preses klubā”, tad bieži vien manas brīvdienas iekrīt pirmdienās, otrdienās un trešdienās, arī svētdiena gandrīz vienmēr ir brīva. Taču, ja visu nedēļu esi smagi nostrādājis, svētdien tāpat neesmu īpaši funkcionāls. Tad es vairāk ar kaut ko čubinos, papļauju zāli, paskaldu malku, laukos (tie man ir Cēsu novada Mārsnēnos) aizeju ar bērniem pamakšķerēt dīķī.

Savukārt ziemā, cik vien varu, braucu atpūsties uz kalnu. Šogad pirmo reizi esmu sācis ņemt līdzi arī bērnus, lai gan viņi vēl maziņi – attiecīgi divi un trīs gadiņi. Tādēļ visu ļoti jāsaplāno, jo tā ir liela rutīna, kas prasa ne tik daudz finanšu līdzekļu, cik laika – galvenokārt diezgan sarežģītas loģistikas dēļ. Visvairāk es braucu uz Žagarkalnu, kur esmu uzaudzis. Ja esmu Rīgā, tad dodos uz Riekstu kalnu vai Milzkalnu. Bet vismaz reizi gadā cenšos aizbraukt arī uz lielajiem kalniem.”

Ziemassvētki pie ģimenes galda

Aivis Ceriņš nav no tiem, kam patīk visi gadalaiki, taču šīgada ziemas agrā atnākšana viņu tikai priecē:

„Es gribētu, lai Rīgā sniega ir vēl divreiz vairāk. Man ļoti patīk ziema un sniegs, absolūti esmu baltā gadalaika cilvēks. Esmu audzis „sūnu ciemā”, kur sniegs man bija līdz padusēm, un arī šobrīd par to priecājos.

Gadalaiku prioritāšu ziņā gan tomēr pirmajā vietā lieku vasaru, ziema nāk pēc tam, tad pavasaris, savukārt rudens man ļoti neiet pie sirds. Ceru, ka nākotnē rudeni nebaudīšu Latvijā.”

Adventes laiks Aivim kā ne īpaši reliģiozam cilvēkam nav nozīmīgs gada posms. Viņš atzīst, ka vairāk tendēts uz latvisko dzīvesziņu: „Es lielākoties atzīmēju Saulgriežus pēc mūsu saules rita. Kristīgie datumi man ir neitrāli notikumi, pret kuriem, protams, izturos ar cieņu. Es zinu, ka tās ir brīvdienas, bet manas dienas, kuras sev piefiksēju un varbūt kaut kā cenšos atzīmēt, ir īstās saules rita dienas. Arī vasarā Saulgriežus mēs parasti atzīmējam nevis Līgo vakarā, bet divas dienas ātrāk, kad ir īstenā gadalaiku mija. Vasarā šajā dienā parasti laižam vai nu uz Turaidu, kur sagaidām saules ceļa maiņu, vai arī kopā ar draugiem uz kādu vietu, kur šim notikumam par godu tiek rīkots kāds pasākums. Ziemā kādreiz esam arī bluķi vilkuši. Nezinu, vai šogad to darīsim, jo izskatās, ka būs daudz darba, tādēļ visdrīzāk nesanāks.

Tomēr Ziemassvētku laikā, tā kā visiem ir brīvdienas, izmantojam izdevību pabūt kopā ar ģimeni un dāvanas visiem uzdāvināt. Tādējādi sanāk, ka mēs tomēr atzīmējam arī kristīgos Ziemassvētkus. Tā ir jauka kopāsanākšana, kad visa ģimene sapulcējas – bez mums ar Leldi arī mans brālis ar savu draudzeni, vecāki, arī vecvecāki. Sanāk tā, ka Leldes vecvecāki mitinās Ventspilī, kamēr manējie – Cēsīs. Tādēļ gadu gaitā vienmēr cenšamies migrēt – vienu gadu svinēt vienās mājās, nākamo gadu – otrās. Kā nu kurā gadā trāpās, atkarīgs arī no tā, vai tajā laikā ir darbs. Savukārt Jaunā gada sagaidīšanas laikā parasti nekādas svinības netaisām, jo lielākoties strādāju.”

Savas mājas jāsargā katram

Vērtējot pasaulē notiekošos procesus un īpaši karu Ukrainā, Aivis Ceriņš atzīst, ka neziņa, kas valda saistībā ar nākotni, viņu ļoti satraucot. „Kaut kas noteikti būs, tikai to mēs pagaidām vēl nezinām,” Aivis saka. „Eksistē vairākas izšķirīgas lietas, kas, visticamāk, parādīsies kādā laika nogrieznī pirms tālākām pārmaiņām, ja tādas notiks. Pirmā ir situācija Ukrainā – ja Eiropas valstis beidzot nemodīsies pa īstam un nesāks dot jūtamāku palīdzību, Ukraina kritīs. Ja tā notiks, tad automātiski sekos tālāka negatīva notikumu attīstība. Otrs aspekts – nākamgad gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas. Ja Donalds Tramps vinnēs, tad mēs principā varam uzreiz sākt meklēt ieročus, granātas, bumbas un patvertnes, jo viņš ir ja ne Putina draugs, tad vienaldzīgs pret mūsu likteņiem noteikti. Tas ir skaidrs. Tramps arī pateicis – ja viņš kļūs par prezidentu, atbalsta Ukrainai nebūs. ASV gan nav vienīgā NATO dalībvalsts, bet viņi diktē parādi. Protams, vēl jau daudz kas var mainīties, bet, ja vēlēšanas notiktu šodien, tad Tramps uzvarētu.

Šīs nākotnes nenoteiktības un lielo risku dēļ mans lielākais plāns nākamajam gadam ir iestāties Zemessardzē. Tāpēc patlaban aktīvi trenējos un uzlaboju savu fizisko formu, lai pavasarī varētu startēt apmācībās. No grūtībām nebaidos, manuprāt, tās nāk tieši par labu – pārbaudījumi tevi norūda un padara stiprāku. Es domāju, ka ikvienam no mūsu sabiedrības – gan vīrietim, gan sievietei – ir obligāts pienākums pret sevi, valsti un saviem bērniem, proti, spēt aizsargāt sevi un tuvākos. Es nerunāju tikai par karu, kas, visticamāk, diemžēl arī būs. Kara izcelšanās augstais risks ir viens no maniem motivatoriem, kāpēc es gribu iegūt zināšanas un prasmes, kā arī ieročus, kurus vajadzības gadījumā varētu likt lietā. Var teikt, ka mans nākamā gada plāns paredz bruņošanos.”

Nobeigumā Aivis Ceriņš uzsver, ka gadījumā, ja patiešām sāksies Trešais pasaules karš, viņš paliks šeit, uz vietas: „Nav vērts bēgt uz citām zemēm, jo nekur citur tu nebūsi mājās. Tu vienmēr būsi cittautietis. Tas ir fakts. Latvija ir mūsu mājas, un tās ir jāsargā. Tas ir jādara gudri, ar zināšanām, tāpēc es arī eju uz Zemessardzi, jo pirms iespējamā kara ir jāmācās un jāstrādā, jāgatavojas šai sliktākajai dienai. Vienīgi mēģināšu maksimāli laicīgi bērnus aizvest prom, visdrīzāk kaut kur uz Eiropas dienvidiem. Taču tas nav izlemts, līdz galam par tādām lietām neesmu domājis. Bet pēc tam jebkurā gadījumā būšu atpakaļ.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.