Dziedātājs Uģis Roze uzstājas dziedātājas Olgas Rajeckas jubilejas koncertā “Svētku diena” Latvijas Nacionālajā operā.

CILVĒKSTĀSTS. Uģis Roze: “Es reizēm koncertu laikā lūdzu pavērst prožektoru starus arī uz auditoriju” 19

Dziedātājs Uģis Roze ir labi pazīstams vairumam latviešu mūzikas mīļotāju. Tiesa, atšķirībā no daudziem citiem skatuves māksliniekiem viņš nealkst pēc īpašas uzmanības masu medijos un labprāt uzturas tālāk no starmešu gaismām. Gadiem ritot, arī ikdienas dzīvē viņš devis priekšroku lielpilsētas nemitīgās kņadas nomaiņai pret klusāku un rāmāku ikdienas plūdumu, un nu jau labu laiku kopā ar ģimeni mitinās Carnikavā.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. “Manā īpašumā atrodas 100 svešas automašīnas! Paldies Dievam, ka zeme nav apsēta ar labību,” kurzemniece pauž sašutumu par rallija apmeklētāju visatļautību
“Diemžēl bažas ir apstiprinājušās” – deputāts norāda uz paredzamu rezultātu 97 miljonu vērtā iepirkumā par Vanšu tilta projekta izstrādi 90
Viedoklis
Armands Puče: Skatuves māksla patiešām varētu būt mūsu vienīgais ceļš… Jo arī Edgars labi tēlo
Lasīt citas ziņas

Uģis Roze ir viens no Latvijas populārās mūzikas vēsturē spilgtākajiem un pieredzē bagātākajiem dziedātājiem. Savu dziedātāja darbību viņš sāka 80. gadu sākumā grupā „Inversija”, bet lielāko popularitāti iemantojis saistībā ar leģendāro grupu „Turaidas Roze”, kurā kopā ar Olgu Rajecku izpilda komponista Imanta Kalniņa dziesmas.

Vēlāk Uģis Roze dziedājis grupas „Jumis” sastāvā, tāpat uzstājies duetā ar Anmary un citiem. Tie, kuriem patīk apmeklēt dažādus koncertus, noteikti apgalvos, ka neatņemama to sastāvdaļa ir Uģis Roze. Publiku viņš priecē ne vien ar savu skaisto balss tembru, bet arī atminoties dažādus jautrus atgadījumus no savas un citu mūziķu dzīves.

No motosporta līdz dziedāšanai

CITI ŠOBRĪD LASA

„Bērnību pavadīju tagadējā Katlakalnā,” saka simpātiskais un inteliģentais mākslinieks. „Līdz ar to visu bērnību esmu bijis pie dabas ‒ bieži pa ūdeņiem dzīvojies, ar mopēdu un motociklu pa mežu braukājis.”

Uģis Roze gan atzīst, ka bērnībā mūzika tā īsti nemaz neesot interesējusi, jo visa uzmanība bija pievērsta motobraukšanas kaislībai: „Kopumā toreiz daudz sportoju – nodarbojos ar boksu, spēlēju volejbolu un pat hokeju. Kaut gan, ja labāk atceras, tad dziedāt es dziedāju gan. Kad sāku skolas gaitas, katru dienu kādus sešus septiņus kilometrus gāju no mājām līdz skolai turp un atpakaļ. Bija jāiet cauri mežam. Lai nebūtu tik ļoti bail, es skaļā balsī dziedāju, jo man likās, ka tā būšu drošībā un neviens man neko sliktu neizdarīs. Kaimiņiene mēdza mammai teikt: „Mežā kāds dzied, tātad Uģītis nāk mājās.” Bet pa īstam dziedāt es sāku, kad mācījos Baložu pamatskolā.”

Bet tad, kad Uģis jau gājis Ķekavas vidusskolā, viņa balsij uzmanību pievērsis dziedāšanas skolotājs, tagad visā Latvijā zināmais kordiriģents Arvīds Platpers. Tieši viņš uzaicināja jauno un talantīgo puisi dziedāt savā ansamblī, bet turpinājumā aizveda uz kori „Absolventi”, kur Uģim Rozem tika uzticēts dziedāt pat solo. Vēlāk Uģis kļuva par šī kora vokālo pedagogu. Savukārt, dziedot „Absolventos”, tagad jau aizsaulē aizgājušais diriģents Pauls Kvelde iedrošināja puisi stāties Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Panākumu atslēga – pilnīga atdeve klausītājiem

Nav noslēpums, ka Uģis Roze ir apveltīts ar talantu pievilkt uz koncertiem klausītājus. Dažkārt privātās sarunās viņš dzirdējis cilvēkus sakām, ka apmeklēt konkrēto koncertu mudinājusi tieši Uģa piedalīšanās. Pēc klausītāju domām, dziedātājs spēj ar savu burvīgo balsi un skatuvisko šarmu apburt, arī pārsteigt auditoriju ar ko īpašu vai pat negaidītu.

Uģis gan ir allaž pieticīgs un savu lomu nevēlas tik ļoti akcentēt. Iespējams, ka arī šī klusā dzīve ārpus mūzikas ir kā noslēpumains magnēts, kas vēl vairāk pievelk klausītājus. „Es nevaru spriest, kāpēc cilvēki izvēlas nākt uz koncertiem, jo ne jau es vienīgais uzstājos,” dziedātājs saka. „Vai ir kāds analizējis iemeslus, kuru mākslinieku klātbūtne stimulē cilvēkus doties uz pasākumiem? Patiešām neesmu pārliecināts, ka skatītāji vēlas klausīties tikai tāpēc, ka es tur uzstājos. Taču nevaru noliegt, ka vienmēr cenšos izdarīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un maksimāli kvalitatīvi. Ja reiz esi uzņēmies kaut ko paveikt, tev tas ir jāizdara teicami. Apmeklētāji gadu gaitā varbūt to ir piefiksējuši, un, iespējams, tur slēpjas tā panākumu atslēga.”

Reklāma
Reklāma

Savukārt komunikācija ar skatītājiem Uģim Rozem notiek intuitīvā līmenī. „Es parasti piecpadsmit vai pat desmit minūtes pirms koncerta nezinu, ko teikšu vai darīšu. Izejot uz skatuves, redzu, kāda publika sanākusi. Tāpat jūtu, kāda atmosfēra valda zālē. Ātri spēju noorientēties, par ko tobrīd labāk runāt, bet ko varbūt nevajadzētu teikt. Šī iemesla dēļ man patīk, ka skatuves gaismas apspīd arī zāli un es varu redzēt cilvēku acis vai vismaz saskatīt viņu grimases. Tādēļ es reizēm koncertu laikā lūdzu pavērst prožektoru starus arī uz auditoriju, lai nav tā, ka tie visu laiku tikai spīd acīs un traucē kaut ko saskatīt. Dziedāt tādā kā tumšā koridorā, kad neko tālāk par skatuves malu neredzi, ir visai jocīgi, jo nav iespējams saprast klausītāju reakcijas. Par laimi, tādu koncertu ir bijis ļoti maz.”

Ar pozitīvu skatījumu uz visu

Uģis Roze ar ģimeni jau labu laiku dzīvo Carnikavā. Viņš ir apmierināts ar savu dzīvesvietu, lai gan iedzīvotāju skaits arī tur sāk pieaugt. Tāpēc viņš nesen pārcēlies uz otru Gaujas krastu, kurš pagaidām vēl ir mazāk apdzīvots.

Taču Uģis ir sabiedrisks cilvēks ar nerimstošu pozitīvu atsaucību. Viņaprāt, ir svarīgi atvērt savas sirdis un sniegt prieku ikvienam, jo īpaši tiem, kuri pārdzīvo sarežģītu laiku nomāktībā un skumjās. „Es pat nemāku pateikt, no kurienes smeļos pozitīvismu,” pēc īsa pārdomu brīža saka dziedātājs.

„Manuprāt, zināmā mērā tas nāk no skolas gadiem vai augstskolas laika, kad pārsvarā visi pedagogi un citi līdzcilvēki allaž bija pozitīvi tendēti un apveltīti ar labu humora izjūtu. Gan Arvīds Platpers, gan Pauls Kvelde, arī Jānis Sproģis vienmēr mīlēja pajokot. Tad es sapratu, ka arī ikdienā allaž jācenšas sev apkārt radīt un kopt labvēlīgu emocionālo atmosfēru. Iespējams, ka dažreiz iekšējās sajūtas arī nav tik patīkamas, bet mēģinu tās neizrādīt, jo uzskatu, ka man nav tiesību savu nomāktību un pesimismu izgāzt uz citiem cilvēkiem. Cenšos arī ģimenē vienmēr būt pozitīvs, lai gan sieva reizēm mēdz teikt, ka es esot dikti sadrūmis. Taču pārsvarā esmu jautrs arī mājās.”

Turpinās aktīvas darbības laiks

Ja vēlies būt uz skatuves, profesionalitātes latiņa vienmēr ir jātur visaugstākajā līmenī. Pēc Uģa Rozes pārliecības, katram nopietnam dziedātājam, ja reiz viņš ir izvēlējies šādu arodu, faktiski nemaz nav citu variantu. „Ja vēlamies, lai cilvēki nāk uz koncertiem, mums tas ir jādara,” Uģis Roze uzsver. „Nedrīkstam darīt kaut ko pa roku galam, tāpat kā jebkuru darbu citās profesijās.”

Viens no lielajiem projektiem ar Uģa Rozes līdzdalību ir leģendārās „Mikrofona” aptaujas 55 gadu jubilejas koncerts. Nesen jau bija divas uzstāšanās VEF Kultūras pilī, bet 28. aprīlī būs arī trešais pasākums. „Tajā es dziedu divas dziesmas – Ulda Stabulnieka „Belladonna” un arī savu 1987. gadā izpildīto „Rīta serenādi”. Sākumā es pat biju aizmirsis, ka tā reiz skanējusi „Mikrofona” aptaujā un kuru vietu ieņēmusi. Kopumā darbs nav grūts, bet atbildīgs. Gan abas dziesmas ir jānodzied labi, tāpat arī koncerta kopdziesma. Noteikti vēlos akcentēt faktu, ka Viktors Lapčenoks atkal uzstājas kopā ar mums. Mēs visi esam priecīgi, ka viņš atguvis veselību, ir labā formā un turpina profesionāli dziedāt.”

„Mikrofona” aptaujas koncerti Uģim Rozem nesuši arī pāris personīgu pārsteigumu. „Līdz šim gadam es domāju, ka pats esmu sacerējis tikai vienu dziesmu, kas iesniegta autortiesībās,” viņš uzsver. „Tas ir skaņdarbs „Meitēns”. Tiesa gan, es pats to nedziedu – šo skaņdarbu izpilda kādi citi. Kad sākās „Mikrofona” koncerti, Rihards Bērziņš no Latvijas Radio man atnesa savos fondos atrastus ierakstus. Izrādījās, ka man ir vēl dažas dziesmas, to skaitā „Rokenrols”. Tiešām ir pietiekami daudz dziesmu, taču biju jau par tām aizmirsis. Jā, laiks rit, un atmiņa nav tik vienkārša lieta – dažkārt no tās kaut kas arī pagaist. Tomēr, ja atgādina, tad var atcerēties vai pat atklāt kādus patīkamus pārsteigumus.”

Vēl viens jaunums saistīts ar grupu „Inversija”. Tagad mēs atkal esam sanākuši kopā, rīkojam mēģinājumus. Nesen Mārupes kultūras namā bija pirmais koncerts. Arī Viktors Lapčenoks piedalījās, jo viņš taču kādreiz dziedāja šajā grupā! Brīžiem parādās arī kāda jauna dziesma, ko man saraksta Raimonds Macats. Nevar teikt, ka tās birtu aumaļām, bet nav arī tādas vajadzības. Kā Viktors Lapčenoks mēdz teikt: labāk dziedāt vecas, bet labas dziesmas, nevis jaunas un sliktas.
Vēl vēlos akcentēt savu līdzdalību leģendārās estrādes dziedātājas Larisas Mondrusas 80 gadu jubilejas koncertos. Šai dziedātājai piemīt īpaša gaume un šarms. Februārī jau notika trīs koncerti, un, tā kā zāles bija pārpildītas un koncerts izpelnījās lielas ovācijas, tika izsludināts papildkoncerts – tas notiks 2. jūnijā Vidzemes koncertzālē Cēsīs. Tajā es atkal uzstāšos kopā ar Loriju Vudu-Cinkusu, Andri Ērgli, Ievu Sutugovu, saksofonistu Raivo Stašanu, kā arī ar instrumentālo grupu „Crazy Daisy”. Tā tiešām būs tāda jauka iegremdēšanās šīs dziedātājas izpildītajās melodijās.”

Teksti plūst kopā ar notīm

Daudzi Uģa Rozes koncertos pabijušie brīnās, kā dziedātāji spēj paturēt atmiņā tik daudzu dziesmu vārdus un melodijas. Un kā iespējams izvairīties no tā, ka vārdi nekad nesajūk. Uģis Roze atzīst, ka no šādas likstas neviens nav pasargāts, taču viņam ir savi paņēmieni labai iegaumēšanai: „Es vispirms vairākas reizes apskatu tekstu. Tas man palīdz saprast tā saturu. Dzejnieki un tekstu autori ir dažādi, katrs ar savu pieeju un rokrakstu. Ja pēc dziesmas teksta pirmās izlasīšanas reizes tev šķiet, ka tur kaut kas galīgi nav kārtībā, trūkst loģikas vai nekas „neklapē”, tad izlasi vēlreiz. Arī ceturto un piekto reizi, un jau izrādās, ka nav nemaz tik traki. Kad esi apguvis tekstu, var sākt pētīt melodiju. Ja ir notis, ļoti labi – pēc tām visu var viegli saprast. Ja nav, tad var rīkoties dažādi. Piemēram, Larisas Mondrusas jubilejas koncerta programmā nekādas notis nebija iekļautas, tādēļ es pats visu tekstu sarakstīju pēc dzirdes, to klausoties no dziesmas ieraksta.

Pēc tam tikai melodiju, bet, ja kaut ko materiālā nesapratu, piegāju pie klavierēm. Mazliet piespēlēju līdzi un tā atradu kopsaucēju. Tas, cik ātri izdodas visu „iekalt” galvā, atkarīgs gan no paša nošu materiāla, gan vārdiem. Nevar noliegt, ka ir tādas dziesmas, kurām vārdus grūtāk atcerēties, kamēr citu tekstu iegaumēšana neprasa pat vienu dienu. To es nekādi nemāku izskaidrot. Domāju, ka tas saistīts ar melodijas un vārdu savienojumu, kaut kādu iekšējo loģiku. Jo citreiz ir tā, ka tu klausies melodiju un pareizie vārdi jau automātiski skan galvā, citus izpildītājus šai dziesmai nemaz nevar iedomāties. Vismaz es tā to jūtu, un tādos brīžos ir ļoti viegli.”

Atzinība dod patīkamas emocijas

Uģis Roze nenoliedz, ka cilvēki arī uz ielas nereti pienāk klāt un pateicas par to, ka viņš joprojām turpina aktīvas dziedātāja gaitas. „Kādreiz, kad biļetes vēl bija jāpērk tramvajā pie kasieres, pat gadījies tā. Kasiere man saka: „Vienīgais, ko varu jūsu labā izdarīt, ir atļaut par velti braukt ar tramvaju.” Protams, esmu priecīgs, ka cilvēki izrāda atzinību, it sevišķi, ja ņem vērā, kādas dziesmas izpildu. Mana publika ir mazliet specifiskāka nekā daudziem citiem dziedātājiem, tomēr arī man tā ir samērā plaša. Tas palīdz apzināties sava darba vērtību un vairot pozitīvās emocijas.”

Muzicē arī kopā ar Raimondiem

19. aprīlī Uģis Roze svinēs 64 gadu jubileju. Viņš gan atzīst, ka nereti dzimšanas dienā nākas strādāt, ja šajā datumā iekrīt kāds koncerts vai cits pasākums. „Tāda vienota dzimšanas dienas rituāla man gan nav. Kādreiz pilnā sastāvā atbrauc ciemos „Inversija”. Tad mēs tepat uz piemājas terases mazliet pamuzicējam. Citreiz viss iegrozās savādāk, bet jebkurā gadījumā ir prieks, ja kāds atbrauc un apsveic. Nākas arī daudz ar telefonu darboties, lai atbildētu visiem sveicējiem. Es nevaru vienkārši saņemt apsveikumu un nelikties ne zinis. Man vienmēr vajag uzrakstīt „paldies” vai vismaz ar smaidiņu atbildēt. Tā paiet liela daļa no katras dzimšanas un vārda dienas.”

Runājot par muzicēšanu kopā ar Maestro, pēdējā laikā tā vairs nesanāk tik bieži kā senāk, taču ikgadējas tikšanās Raimondos notiek arvien. Ir zināma vieta, kur visi Raimondi – Pauls, Macats, Ozols un arī mazais Raimondiņš Macatēns – satiekas. „Tad gan mēs visi muzicējam kopā, un parasti arī Maestro ir pie klavierēm. Pagaidām pēdējo reizi kopā ar viņu uz skatuves biju „Mikrofona” aptaujas koncertā, kur mēs dziedājām viņa dziesmu. Ja satiekamies ar Maestro uz ielas vai kur citur, vienmēr sasveicināmies, apvaicājamies viens otram, kā iet pa dzīvi. Viņš man vienmēr jautā savā stilā, vai es vēl „klepoju” jeb dziedu. Es vienmēr atbildu – ko gan citu vēl varu darīt.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.