Sarmīte Apermane

CILVĒKSTĀSTS. “Neredzamais” aprūpētāja darbs. Sarmītes stāsts: “Man ir liels gandarījums, ka varu palīdzēt cilvēkiem, kuriem šāds atbalsts ir vitāli nepieciešams” 33

Sarmīte Apermane pārstāv biedrību „Latviešu Samariešu apvienība”, kurā viņa strādā par aprūpētāju. Sarmīte dzīvo un darbojas Skrundā un tuvējās lauku teritorijās, sniedzot aprūpi veciem, vientuļiem un nespējīgiem cilvēkiem – tiem, kam tā visvairāk nepieciešama. Darbs nav viegls, jo nereti gadās braukt uz dziļiem laukiem, nelabvēlīgos laikapstākļos brist pa sniegu un dubļiem tur, kur ceļi jau kļūst neizbraucami. Jo uzdevums jāizpilda jebkurā gadījumā – cilvēks ne tikai jāaprūpē, bet jāpiegādā arī attālākās mājās dzīvojošiem ikdienā nepieciešamās preces, jāienes malka un ūdens.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Vai tiešām tikai sakritība? Cilvēku uzmanības centrā nonācis kārtējais “Simpsonu” pareģojums 13
“Man par to, ka es daru savu darbu, neviens “tējas” naudu nemaksā!” Izvēršas asa diskusija par dzeramnaudas atstāšanu restorānos 79
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 29
Lasīt citas ziņas

Taču Sarmīte un daudzi citi, kuri veic aprūpētāja darbu, ikdienā iekļaujas tādā kā „neredzamo” kategorijā. Šīs sociālās grupas pārstāvji strādā un saņem algu, bet tā ir tik maza, ka praksē aprūpētāji nereti, īpaši krīzes brīžos, nonāk vēl bēdīgākā stāvoklī nekā viņu klienti.

Šīs problēmas spilgti izgaismo Baltijas mērogā veiktais pētījums „Atklājot Neredzamos: Ko oficiālā statistika nestāsta par iedzīvotājiem un viņu problēmām”. Tas parāda, ka Latvijā „neredzami” un sociāli atstumti ir ne tikai cilvēki ar invaliditāti, bet arī daudzi veseli ļaudis, kam nav izdevies iegūt pietiekami augstu izglītību un kuri spiesti strādāt mazkvalificētu darbu. Pētījumā arī uzsvērts, ka liela problēma ir zemais atalgojums uz vienu slodzi, īpaši tajās darba vietās, kuras neprasa augstu izglītības līmeni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sarmīte Apermane pati gan par dzīvi nesūdzas, taču citiem aprūpes jomas darbiniekiem situācija bieži ir krietni dramatiskāka. Tādēļ plašākai sabiedrībai noteikti vajadzētu uzzināt vairāk par šo ikdienā „neredzamo” cilvēku veicamo darbu, kā arī atbilstoši novērtēt viņu ieguldījumu.

Palīdzība no malas vajadzīga daudziem

Sarmīte Apermane par aprūpētāju strādā nepilnus divus gadus. Klientu loks lielākoties nemainās, vien dažreiz parādās kāds iepriekš nebijis, kuram nepieciešama aprūpe. „Man ir astoņi aprūpējamie Skrundā un vēl tikpat – lauku teritorijā,” savu stāstu sāk Sarmīte.

„Viņi ir ļoti dažādi – vieni var paši kaut ko mājās padarīt, piemēram, pagatavot ēst un iztīrīt savu istabiņu. Taču ienest istabās malku un ūdeni vairumam parasti nav pa spēkam. Bieži pirms braukšanas sazvanāmies, sarunājam, ko cilvēkam no pārtikas veikala atvest, kādas zāles aptiekā nopirkt. Sastādām veselus sarakstus, kādas preces kuram vajadzīgas, tās nopērkam un nogādājam viņiem. Kad aizbraucam, aprunājamies, iztīrām māju, bieži vien sanesam arī ūdeni un malku. Divreiz gadā tīrām logus, ņemam uz biroju drēbes mazgāšanai un nākamajā reizē tīras un sausas vedam atpakaļ. Ir atsevišķi cilvēki – guloši, pie kuriem mums jāiet trīs reizes dienā. Piemēram, viens manis aprūpējamais sirgst ar izkaisīto sklerozi smagā formā, vairākiem ir demence. Vēl viena aprūpējamā, kurai jau tūlīt būs 88 gadi, nesen pārcietusi otrās gūžas lūzumu un tai sekojošu operāciju. Pēc tādas ķirurģiskas iejaukšanās viņa jau neko daudz vairs nevar izdarīt, turklāt vecumā parādās arī dažāda veida nesaturēšana, tādēļ tādam cilvēkam jāpalīdz – jāapmazgā no rītiem un vakaros, lai viņš kaut cik normāli justos. Tā arī strādājam pilnu darba nedēļu.”

Reklāma
Reklāma

Uz jautājumu, vai sanāk arī kāds atpūtas brīdis un kas šajā laikā notiek ar viņas aprūpējamiem, Sarmīte Apermane atbild: „Sestdienas, svētdienas un svētku dienas mums ir brīvas. Vairums manā aprūpē esošo jau tā iepraktizējušies, ka tad var iztikt bez mums. Taču viens gan jāteic – tas atkarīgs no katra konkrētā aprūpes līmeņa. Sociālais darbinieks izvērtē, kāds aprūpes līmenis kuram nepieciešams. Ja kādam aprūpējamam vajadzīga biežāka uzraudzība, piemēram, kā minētajam izkaisītās sklerozes slimniekam, kurš ir jābaro, tad viņš atsevišķi maksā kādam darbiniekam, kurš nāk brīvdienās.”

Nav noslēpums, ka darbs ar šādiem smagi slimiem vai nespēcīgiem ļautiņiem atstāj savu emocionālo nospiedumu. Sarmīte Apermane gan sava aprūpētājas darba laikā ir iemācījusies neielaist sevī to nomācošo enerģiju, kas nereti sastopama nevarīgo klientu mājās. Sarmīte teic, ka vienkārši aiztaisa durvis, un viss paliek tajā mājā vai dzīvoklī, kur viņa ir bijusi.

Mūža gaitā uzkrāta plaša darba pieredze

Pēc vidusskolas beigšanas Sarmīte Apermane ir mēģinājusi arī studēt augstskolā, bet nav izdevies. „Man ir vidējā izglītība, esmu pabeigusi arī dažādus kursus, kuri man interesējuši,” teic Sarmīte. „Savulaik gribēju studēt, iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, Jelgavā, taču biju neklātienē, un tolaik mums visus materiālus deva krievu valodā. Lai gan man ir labas zināšanas krievu valodā un arī sarunāties varu normāli, bet augstāko matemātiku krieviski es vienkārši nespēju pavilkt. Tādēļ arī atmetu šim nodomam ar roku.”
Bet līdz aprūpētājas darba uzsākšanai Sarmīte Apermane strādājusi dažādās darba vietās. „Es varu pateikt, ka man ir pilni 60 gadi, un savulaik daudz ko esmu darījusi,” Sarmīte saka.

„Esmu izmēģinājusi, ko nozīmē ravēt nezāles kūdras ieguves purvā, savulaik strādāju arī iebiezinātā piena cehā un ķīmiskajā tīrītavā, vispār ļoti daudzās vietās. Kādreiz Skrundā „Elvi” veikalā bija bistro, kur es strādāju par pavāra palīgu, bet tas diemžēl tika slēgts. Ir nācies arī bez darba būt, dzīvoties pa mājām. Ar daudziem no tiem vecajiem cilvēkiem, kuri ciemā tagad ir manā aprūpē, mēs kontaktējāmies jau agrāk, kad viņiem šāds pakalpojums vēl nebija paredzēts. Es jau tolaik viņiem palīdzēju – aizvedu uz Skrundu, veikalu vai citurieni, kur vēl kaut ko vajadzēja, un tādā veidā mēs pastāvīgi esam komunicējuši. Līdz ar to esmu pieradusi pie šādiem veciem, mazspējīgiem cilvēkiem, turklāt savulaik es aprūpēju vīramāti, līdz ar to zināmas iemaņas jau bija.”

Spēja palīdzēt dod gandarījumu

Ar pašreizējo darbu Sarmīte Apermane ir ļoti apmierināta, lai gan nezina, kā varētu izdzīvot, ja saņemtu tikai algu. „Mums par darbu maksā organizācija,” Sarmīte paskaidro. „Ja nāktos iztikt tikai no nopelnītā vien, grūti spriest, kā varētu savilkt galus. Tad, iespējams, no kaut kā būtu jāatsakās, piemēram, jāatslēdz elektriskais boilers, lai samazinātu strāvas patēriņu un izmaksas par elektrību. Nezinu, kā būtu ar malkas iegādi. Taču, pateicoties tam, ka esmu izaudzinājusi sešus bērnus, man ir iespēja saņemt priekšlaicīgo pensiju, līdz ar to viss ir kārtībā. Tad pietiek pašai un reizēm varu arī bērniem palīdzēt. Viņi visi jau lieli, dažiem jau ir sava ģimene, un arī pastarītis, kas dzimis 2001. gadā, strādā Somijā. Ir arī trīs mazbērni. Savukārt vīrs ir gadu jaunāks par mani, viņam vēl līdz pensijai diezgan ilgi jāvelk. Tāpēc viņš pašlaik strādā ārzemēs, sakrāj naudiņu un atsūta, lai būtu, par ko malku nopirkt, jo dzīvojam privātmājā. Īstenībā es par savu situāciju nevaru sūdzēties.”

Pētījums „Atklājot Neredzamos: Ko oficiālā statistika nestāsta par iedzīvotājiem un viņu problēmām” parāda, ka Latvijas iedzīvotājiem ir ievērojami grūtāk segt savas finanšu saistības salīdzinājumā ar mūsu kaimiņiem. Un šī problēma ir aktuāla ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, ļoti grūti izdzīvot ir arī citām mazaizsargātām Latvijas iedzīvotāju grupām. Starp šiem „neredzamajiem” ir pensionāri, pirmspensijas vecuma ļaudis, laukos dzīvojošie un citi, kuri dažādu iemeslu dēļ spiesti dzīvot ar zemiem ienākumiem. Tas negatīvi ietekmē viņu dzīves kvalitāti, personīgo izaugsmi un attīstību.

Sarmīte stāsta: „Ar pašreizējo darbu esmu ļoti apmierināta. Aprūpētāja kursus es apguvu Saldū, pēc tam bija arī prakse jāiziet. To paveicu Samariešu apvienībā šeit, Skrundā un Kuldīgā, un esmu priecīga, ka tiku pie darba un tapu uzņemta šajā kolektīvā. Man ir liels gandarījums, ka varu palīdzēt cilvēkiem, kuriem šāds atbalsts ir vitāli nepieciešams. Es jūtos ļoti labi, kad esmu padarījusi savu darbu pie kāda cilvēka, kurš pateicis paldies par manām rūpēm, ka esmu viņu apciemojusi.

Mēs savā darba kolektīvā viens otram nekad nesūdzamies par grūtībām. Mūsu starpā tādas tēmas netiek apspriestas un šādas sarunas nekad nav bijušas. Lielākais aprūpējamo skaits dienā man ir astoņi. Es kolektīvā esmu visvecākā, apkārt ir daudz jaunu cilvēku, ar kuriem komunicējot man rodas papildu spēks. Ja sēdētu mājās, es noteikti nebūtu tik stipra, cik savos gados jūtos tagad. Jaunie dod man arī savu enerģiju. Jau ģimenē esmu pieradusi, ka man jātur līdzi saviem bērniem, es nedrīkstu novecot, un līdzīgā gaitā viss turpinās arī tagad. Esmu ļoti apmierināta, un, pārnākot mājās, zinu, ka mani gaida sunītis un kaķītis, pēc tam jāizkurina māja un jāsagatavojas nākamajai dienai.”

Darbs palīdz uzturēt labu diennakts ritmu

Lai varētu labi paveikt savu darbu, Sarmīte Apermane uzskata, ka nepieciešams iegūt klienta uzticību. „Satiekoties ar cilvēku pirmoreiz, mēs viens ar otru sākumā lēnām aprunājamies, un tad pamazām pielāgojos, līdz atrodu to tempu, kādā viņam patīk komunicēt,” Sarmīte teic. „Ir jāatrod kontakts ar cilvēku, lai viņš tev uzticētos un gaidītu tevi. Nedrīkst steigties, ir jābūt pacietībai un mākai uzklausīt viņu. Dažreiz aprūpējamam nevajag neko citu, kā vien parunāt.

Darbs palīdz dzīvot stabilā, plūstošā tempā. Mēs katrs saplānojam savu dienu, un darba laikā viss ieiet zināmā ritmā, kas atvieglo visu uzdevumu veikšanu. Un, protams, pozitīvu noskaņu uzturēšanā ļoti palīdz mūsu lieliskais kolektīvs. Mēs viens otru atbalstām un papildinām. Arī augstākā priekšniecība Kuldīgā, kur atrodas Kurzemes lielais birojs, ir ļoti atsaucīga.

Vēl gribēju piebilst, ka ar parasto aprūpi visi mūsu pienākumi nebeidzas – mēs cilvēkus vedam arī pie ģimenes ārsta, piesakām uz vizītēm pie speciālistiem. Tas arī pieder pie mūsu darba. Mēs ejam ārsta kabinetā kopā ar pacientiem, lai saprastu, kādi vēl izmeklējumi ir nepieciešami, kādas zāles, cik daudz un bieži ir jālieto, lai pēc tam varam cilvēkam vēlreiz visu atgādināt un paskaidrot. Ārsts izraksta receptes, un vēlāk aptiekāri uz medikamentu kastītēm uzraksta, kā kuras zāles lietojamas. Tāpat piedāvājam arī dušas pakalpojumu – mums ir speciāls transportlīdzeklis, kurā iekšā ir duša ar siltu ūdeni, un ar to braucam pie cilvēkiem, kuriem nav iespēju mājās kārtīgi nomazgāties. Apgriežam klientiem matus un nagus, jo mums ir speciāli aparāti, ar kuru palīdzību mēs varam nodrošināt kāju apkopi gandrīz kā pie podologa.”

Brīvajā laikā savas aizraušanās

Viens no Sarmītes Apermanes hobijiem ir dārzs. Viņa ap savu māju ir iekopusi lielu puķu dobi ar peonijām un nesen sākusi stādīt arī rozes. „Nāks pavasaris, būs laiks arī dārziņam,” smaidot saka Sarmīte. „Pie mājas darbs man vienmēr atradīsies, un, strādājot saulītē un svaigā gaisā, tas dod ļoti labu enerģiju. Tāpat arī vasarā brīvdienās palaikam aizbraucu pie jūras. Kad bērni turp dodas un aicina – mammu, vai tad nebrauksi līdzi, tādos brīžos nedrīkst atteikt, ir jābrauc!

Parasti gan skatos, ko organisms prasa, jo dažreiz tu brīvdienās pilnīgi noteikti jūti, ka tieši šodien ir jāpaguļ. Tad es tā arī daru. Vakaros līdz astoņiem cenšos apdarīt visus darbus, lai pēc tam palūkotos TV ekrānā, vai nav kas interesants. Ja es skatos, tad parasti mierīgus, nomierinošus, nevis asa sižeta vai spriedzes raidījumus. Reizēm ieslēdzu „National Geographic”.

Ceļot pa pasauli nav sanācis, jo ilgu laiku bija jāaudzina bērni. Bet tagad, kad viņi lieli un atspērušies, jau var kaut ko mazliet atļauties. Bija gadījums, kad meita ar ģimeni un radiem no vīra puses uzaicināja mani kopā mazliet pa tuvāko apkārtni paceļot. Tā mēs trīs dienas visi pa Kurzemi pabraukājām. Tagad, ja kādam ir iniciatīva un viņš kaut kur uzaicina aizbraukt, noteikti piedalos. No ārzemēm es gan vienīgi Anglijā esmu bijusi.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.