Daudzveidīgā Sardīnija – Eiropas civilizācijas šūpulis 1
Gatavojoties doties uz Sardīniju, palaikam iemetu skatu pasaules ziņu lentē, lai uzzinātu, kas tad šajā Vidusjūras salā notiek. Vienīgie jaunumi, ko ieraudzīju, saistījās ar tās vai citas slavenības un viņa (-as) dzīvesbiedru vai mīļāko draiskošanos slavenajās Sardīnijas Kostasmeraldas pludmalēs. Jā, Sardīnija ir sezonāli tūristu iecienīta, taču Latvijas tūristam pludmales var nešķist lielākā vērtība.
Mūsu valsts nacionālā aviokompānija lidojumus uz Olbiju nodrošina tikai vasarā. Tā rīkojās arī citas aviokompānijas, un pat pašai Olbijas lidostai praktiski ir sezonāls raksturs. Ziema un rudens salā ir lietaini, tādēļ tūristi uz Sardīniju lidmašīnās un prāmjos kuplā skaitā ierodas laikā no maija līdz septembrim. Tāpat liela daļa servisa un izklaides vietu salā darbojas tikai tad. Jāatzīst, Sardīnijas klimats tiešām izrādījās pārsteigums, jo karstuma un sausuma vietā pieredzējām kaut ko daudz maigāku un Latvijas klimatam līdzīgāku. Ne velti Sardīnija no lidmašīnas izskatījās šiem platuma grādiem neierasti zaļa. Kaut tūristu ceļveži apgalvoja, ka jūlijā Sardīnijā lietus nelīstot, tie bija maldi. Arī apmācies laiks tur gadījās, kamēr temperatūra turpināja turēties ap +30oC. Salā pavadījām desmit dienas, apceļojot to gandrīz pa perimetru un nedaudz šķērsām. Vai ar to pietiek Kurzemes izmēru zemes apgūšanai un iepazīšanai? Noteikti ne. Sardīnija varbūt nav tik kolorīta kā tās kaimiņi Sicīlija un Korsika, taču kultūras, senatnes pieminekļu, dabas un tūrisma objektu ziņā tāpat gana daudzveidīga.
Civilizāciju katls
Vidusjūra esot Eiropas civilizācijas šūpulis un Sardīnija pieredzējusi visu, kas tādam šūpulim pienākas, – gadu tūkstošiem un simtiem ritot, civilizācijas Sardīnijā nomainījušas viena otru, katra atstājot salā savas pēdas drupu, kapeņu, torņu un visādu citādu mīklainu objektu veidā. Te saimniekojuši feniķieši un kartāgieši, romieši, Itālijas pilsētvalstu valdnieki, arī spāņi un franči.
Klejojot pa Olbiju, kādā jaunlaiku daudzstāvu ēku pagalmā negaidot uzdūrāmies akmens bluķu krāvumiem, kas, kā vēstīja aplupusi informācijas plāksnīte, reiz bijušas kartāgiešu jeb pūniešu laiku celtnes. Trīs tūkstošus gadu seno ēku paliekās kāds olbijietis bija izvedis nokārtoties savu suni. Ko padarīsi – sardīniešiem tamlīdzīgu drupu netrūkst un pietāte pret tām nemaz nav pārspīlēta. Par Sardīnijas mīklām runājot, salas ūnikums ir tā sauktie nuragi – nenoskaidrotu funkciju lielākas un mazākas akmens bluķu torņveida celtnes, kuru mazāk sagrautie eksemplāri stipri atgādina Latvijas lauku vējdzirnavu drupas. Tādu mazāku un lielāku nuragu Sardīnijā ir ap 7000. Domā, ka tie bijuši vai nu nocietinājumi ciemu centrā, vai arī kaut kas ar ūdens ņemšanu saistīts. Par pašiem nuragu būvētājiem gandrīz nekas nav zināms. Šīs civilizācijas nesēji salā bijuši noteicēji laikā no 1800. līdz 500. gadam pr. Kr.; darinājuši īpatnēji izstieptus bronzas cilvēciņus (tagad šo arheoloģisko figūriņu kopijas Sardīnijā izmanto suvenīros), un nozuduši no zemes virsas līdz ar kartāgiešu un romiešu parādīšanos viņu sētās. Mūsdienu sardīnieši atstāj iespaidu kā itāliskā, spāniskā un paša vietējā, sardīniskā, sajaukums. Simpātiskās tūristu pilsētas Algēro ielās jūs ieraudzīsiet Katalonijas sarkandzelteni svītrotos karogus. Kataloņu dialekts pilsētā skaitās otrā oficiālā valoda. Tas tādēļ, ka viduslaikos salā saimniekojusi Aragonas karaliste un arī pati Algēro 14. gadsimtā ir kataloņu izveidota. Minēto pilsētu noteikti vajadzētu apmeklēt jebkuram Sardīnijas apceļotājam. Tas ir klasisks, skaists Eiropas Vidusjūras rietumdaļas piekrastei raksturīgs tūrisma galamērķis ar visu nepieciešamo – vecpilsētu, garu promenādi ar publisko pludmali galā, plašu piedāvājumu apskatīt pilsētas apkaimē esošos skaistumus gan pa sauszemi, gan dažādos kuģīšos un jahtās. Paši algērieši uzskata, ka viņu pilsēta, iespējams, ir pati fotogēniskākā un tūristu iecienītākā visā Vidusjūrā. Nestrīdēšos, kaut, manuprāt, tāds fotogēniskuma kronis pienāktos Bonifasio kaimiņu Korsikā.
Algēro un tās apkaime ir koraļļu apstrādes centrs. Ne velti šo pilsētu sauc par ”koraļļu Murano” ar domu, ka oranžo koraļļu rotas un piemiņas lietas tur prot izgatavot tikpat filigrāni kā slavenajā Murano salā pie Venēcijas apstrādāt stiklu. Koraļļu izstrādājumi Algēro vecpilsētā tiešām ir pieejami ikkatrā suvenīru bodītē. Gaumīgu rotu cenas svārstās no dažiem desmitiem līdz dažiem simtiem eiro.
No Algēro gan pa jūru, gan sauszemi var sasniegt Kapokačiju – zemesragu, kura galā atrodas slavenā Neptūna grota. Lai tajā nokļūtu, jāveic 654 pakāpieni uz leju (pēc tam uz augšu, protams) gar stāvu klinšu sienu. Vienā pusē klints, otrā – fascinējoši dzidrā un zilā Vidusjūra. Ieeja grotā gandrīz sakrīt ar jūras līmeni.
”Bānītis” arī Sardīnijā
Sardīnijas lielākā pilsēta Kaljāri atrodas salas dienvidu galā. Pār pilsētu paceļas citadele ar vecpilsētu. To noteikti vajadzētu apskatīt. Pati Kaljāri ir industriāls centrs, reiz slavens ar kalnrūpniecību. Pamestās raktuves un to aprūsējušās būves joprojām redzamas. Mūs šis punkts vairāk interesēja Kaljāri satelītpilsētas Mandasas dēļ. No tās agrā rītā izbrauc Alūksnes bānīša ”radinieks” – šaursliežu vilcieniņš ”Trenino Verde”. Sardīnijā ir vairākas tūristus vizinošas šaursliežu dzelzceļa zigzaglīnijas, bet konkrētais vienvagona dīzelītis savus nedaudzos pasažierus pusi dienas ved cauri salas vidienes kalnu rajoniem, pa ielejām, nogāzēm, tuneļiem, laužoties cauri kukurūzas un akāciju audzēm, padzenot malā aitu barus. Īsāk sakot, tas ļauj baudīt salas īsto, ne urbāno skaistumu. Bānīša galamērķis – izteikta atpūtnieku pilsētiņa Arbataksa ar vienstāvu apbūvi, pludmalēm un galveno apskates objektu – oranžsārtām klintīm, no kurām vietējie puišeļi lec uz galvas jūrā. Ja runā par peldēšanos, Sardīnijā, tāpat kā citviet Vidusjūras piekrastē, katrs krasts, kas klāts smiltīm, ne klintīm, ir augstā vērtē. Smalkajās aprindās tamdēļ iecienīts Kostasmeraldas krasts salas ziemeļaustrumu daļā. Kristāltīrs ūdens tur pievilina arī nirējus un zemūdens floras un faunas apbrīnotājus. Krastam cieši piekļaujas Madalēnas salu arhipelāgs, uz kura salām no Palau notiek intensīva prāmju kustība, līdzīga tai, kādu varam vērot, sacīsim, ceļojot tepat uz Igaunijas salām.
Vēl var ieteikt, pirms doties uz Sardīniju, internetā painteresēties, vai kādā no pilsētām nav gaidāmi tradicionāli svētki, kas izpaužas Eiropas dienvidu zemēm raksturīgās procesijās, jāšanas un citu veidu sacensībās, vīna dzeršanā un tamlīdzīgi. Visbiežāk tādi vietējo kolorītu akcentējoši pasākumi Sardīnijā notiek vasaras beigās, augustā. Pašam tādos ”trāpīt” gan nav gadījies.
