Daugavpilī ne visi domā kā dome. Saruna ar mūzikas vidusskolas direktoru Aivaru Broku 23
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktoru Aivaru Broku. Par Ukrainas karoga uzvilkšanu, kas izraisīja lielu viļņošanos Daugavpilī, par vēstuli ar aicinājumu atlaist Daugavpils pilsētas domi, par mēru, kuram Broka ieskatā būtu bijis labi vismaz īslaicīgi uz pasauli paskatīties caur restēm.
Skatos, arī Daugavpils ir Ziemassvētku un Jaunā gada gaidās, saposta galvenā egle, kam apkārt lielu baltu leduslāču skulptūras… Negribas jau ļoti meklēt zemtekstus, bet nupat Krievijas propagandisti sacēla brēku, ka Lielvārdē eglīte izrotāta ar “fašistu simboliem”, kaut gan visi saprot, ka tās ir latviešu etnogrāfiskās zīmes. Tad nu es savukārt skatos uz tiem Daugavpils leduslāčiem un jūtu Krievijas elpu…
A. Broks: (Smejas.) Pagājušogad cilvēkiem arī bija pretenzijas, ka pārāk daudz visādu rotājumu un grabuļu, kas latviešu kultūrai nav īpaši raksturīgi.
Labi, lai paliek leduslāči. Latvijā kļuvāt populārs, kad martā pie savas skolas uzvilkāt Ukrainas karogu, par ko sacēlās tracis gan uz vietas, gan sociālajos tīklos, gan cilvēku prātos. Tagad sēžat savā skolas direktora krēslā, tātad atlaists neesat.
Mūzikas vidusskolas ir valsts pārvaldes iestāde un ir Kultūras ministrijas pakļautībā.
Ak, tad tāpēc bijāt tik drosmīgs! Re, kā Daugavpils pilsētas pašvaldības pakļautībai esošajam Rotko centram sanāca: pašvaldībai nepatika daži darbi, uzrūca direktoram, viņš pakļāvās un darbus nolika noliktavā.
Es vienalga Ukrainas karogu būtu uzvilcis. Kad sākās karš, Ukrainas karogus vilka visā Latvijā, bet Daugavpilī ne.
Skaidrs, ka tas bija Daugavpils pašvaldības nostājas dēļ. Vēl arī Kultūras ministrija ieteica pie savām iestādēm uzvilkt Ukrainas karogus – tas nebija ne rīkojums, ne pavēle. Karoga vilkšana gan aizkavējās pāris nedēļu, jo to nekur nevarēja dabūt – pasūtīju internetā, un ilgi gaidījām.
Pie skolas bija trīs masti ar trijiem karogiem: Latvijas, Eiropas Savienības un Daugavpils pilsētas. Bija jāatbrīvo vieta Ukrainas karogam, un es noņēmu pēc nozīmības mazāk svarīgo – pilsētas karogu, kuram arī no likumu, noteikumu viedokļa obligāti nebija jābūt. Nofilmēju vēsturei, ieliku video sociālajos tīklos.
To veikli izmantoja vietējie, kā es saucu, kremlini, kuri nevar atklāti uzstāties pret Ukrainu, bet varēja mani apsūdzēt pilsētas nodevībā, ka esmu pārdevis Daugavpili Ukrainai. Viens mums tāds jokains cilvēks Iļjins sociālajos tīklos sauca cilvēkus uz mītiņu un draudēja noņemt Ukrainas karogu. Pabrīdināju policiju. Tad tur kāds desmits atnākušie – aktīvākie – arī tika pie administratīviem protokoliem. Kopā tur bija kādi 30 cilvēku.
No pašvaldības man zvanīja priekšnieks, Daugavpils pilsētas mērs Andrejs Elksniņš, sakot, ka pilsētas karogs tomēr atkal būtu jāizkar. Atbildēju, ka tas nav iespējams. Elksniņš lūdza vismaz kaut kur kaut kā izkārt pilsētas karogu.
Viņš pat piezvanīja uz Kultūras ministriju, lai tā mani pierunājot.
Runāju ar ministru, un mēs vienojāmies, ka tiks piešķirta nauda vēl diviem mastiem. Jo četri vizuāli neiederējās. Tā nu tikām pie vēl diviem mastiem – uzvilkām atpakaļ pilsētas karogu un no jauna – skolas karogu.
Tātad tagad ir miers mājās? Braukājot pa Daugavpili, nekur citur gan Ukrainas karogus neredzēju…
Kad uzvilku Ukrainas karogu, man piezvanīja un pateica, ka neesmu pirmais – pirmais bija pie Augšdaugavas novada domes, kas atrodas Daugavpilī. Pēc tam Ukrainas karogu pie sava biroja izkāra apdrošināšanas kompānija “Balta”. Ceturto redzēju pie Psihoneiroloģiskās slimnīcas.
Tās ir iestādes, kas var atļauties nebaidīties no pašvaldības priekšnieka. Vairāk neesmu redzējis. Cilvēki baidās no kremlinu reakcijas. Kremlini redz, ka pašvaldība atbalsta Krievijas agresiju, un kļūst agresīvi, draud, rauj nost karogus – apdrošinātāju karogu jau norāva.
Ja pilsētas dome kara sākumā skaidri būtu definējusi, ka ir Ukrainas pusē, un izkārusi šīs valsts karogu, kremlini būtu pierāvušies, ātri nomierinātos.
Šobrīd dome nevis mierina, bet uzkurina prātus, atbalstot Krieviju gan ar neskaidriem, gan ar pavisam skaidriem izteikumiem. Domes vadība saviem departamentiem pateikusi, lai nelien ārā no saviem kaktiem ar iniciatīvām Ukrainas sakarā.
Daugavpils Universitātes pasniedzējs, vēstures profesors Henrihs Soms intervijā man sacīja, ka 1917. gadā notikušajā Pirmajā Latgales kongresā, kurā lēma, ka Latgalei jāapvienojas ar pārējiem Latvijas novadiem, sanākuši jau tikai latvieši.
Cittautieši, lai arī aicināti, neskrējuši kopā ar latviešiem, viņus vairāk interesējuši ekonomiskie jautājumi. Neslēpuši, ka vispirms paskatīsies, kā pusē būs vara. Protams, situācijas nav identiskas, bet kaut kā man gribas teikt: simts gadi pagājuši, bet nekas daudz nav mainījies…
Tā ir. 15% daugavpiliešu ir Ukrainas pusē, otri 15% – Krievijas. Pārējie 70% sadalās divās apmēram līdzīgās nogaidošās daļās: viena ar ziediem gatavi sagaidīt krievu tankus, otra – NATO tankus. Neesmu veicis socioloģiskus pētījumus – tās ir manas sajūtas.
Tāda nu mums ir Daugavpils – pēc vairāk nekā 30 gadiem, kad dzimst bērni jau atjaunotajā neatkarīgajā valstī dzimušajiem, notiek paaudžu nomaiņa.
Ar paaudzēm te nav nekāda sakara. Dzimst, aug bērni un turpina dzīvot tajā pašā Krievijas informācijas laukā kā viņu vecāki un vecvecāki.
Ar aktīvu vai pasīvu pašvaldības atbalstu. Kā vispār izpaužas atbalsts Krievijai – vai tikai ar to, ka pašvaldības nevar dabūt pār lūpām, ka ir Ukrainas pusē?
Jau Ukrainas karoga epopeja vien par daudz ko liecina.
Domāju, ka arī kremlinu darbības tiek saskaņotas ar vienu otru no pašvaldības. Tas nenotiek atklāti, jo tad var būt problēmas.
Arī Elksniņš jau nesaka, ka viņš ir Krievijas pusē, bet arī nesaka, ka ir Ukrainas pusē – viņš esot pret karu. Bet ko tas nozīmē? Kā saka, savējie sapratīs.
Kā jūs skaidrojat Daugavpils pašvaldības lavierēšanu?
Pašreizējo domes varu ievēlējuši 15% no Daugavpils balsstiesīgajiem, uz ko vara turas. Paust atbalstu Ukrainai nozīmē šo 15% atbalstu pazaudēt. Vara no tā baidās vairāk nekā no Rīgas.
Par maigu tā Rīga.
Ja Elksniņš publiski pasaka, ka Krima pieder Krievijai, vēl kaut kādas muļķības runā, ka Bučas slaktiņš ir diplomātu vaina, karā nav uzvarētāju un tamlīdzīgi, ko vēl vairāk vajag?
Atceramies, kā viņš ilgstoši pretojās padomju pieminekļu nojaukšanai. Tāds cilvēks jāatzīst par nelojālu Latvijai un jāpadzen no amata pašvaldībā. Vēl varēja Elksniņu ielikt kādu dienu pasēdēt aiz restēm par valdības norādījumu nepildīšanu. Kāpēc vienu otru parastu daugavpilieti, kurš pabļaustījās, kad jauca nost padomju pieminekļus, varēja arestēt, bet Elksniņu nevarēja – vai viņš kaut kāds izredzētais?
Dzirdēts viedoklis: ko tas Broks Daugavpilī lecas? Kandidēja pašvaldības vēlēšanās, netika ievēlēts, nav viņš nekāds daugavpiliešu pārstāvis.
Startēju no “Latgales partijas” un “Latvijas attīstībai” apvienotā saraksta, zinot, ka netikšu ievēlēts. No partijas domē tika divi: Jānis Lāčplēsis un Jānis Dukšinskis. Pēdējam laipni piedāvāja atteikties no deputāta vietas, un viņa vietā domē iekļuva Igors Aleksejevs no “Latvijas attīstībai”, par kuru bija zināms, ka viņš sadarbosies ar “Saskaņu”, saņēma pilsētas saimniecības un attīstības komitejas priekšsēdētāja vietu.
Izstājos no “Latgales partijas”, kas gribēja būt laba visiem – gan tiem, kas iestājas par Latvijas nacionālām vērtībām, gan kremliniem. “Latgales partija” domē ir it kā opozīcijā, bet tai ir nerakstīta vienošanās ar “Saskaņu”, ka daudz netraucēs, bet “Saskaņa” par to liks mierā “Latgales partijas” cilvēkus, kuri strādā pašvaldības iestādēs. Vai kāds no opozīcijas deputātiem ir vērsies pret valdošo koalīciju Krievijas kara sakarā? Nav. Kad bija balsojums par naudas piešķiršanu padomju pieminekļu nojaukšanai, neviens nebalsoja “par”. Gudrākie no opozīcijas uz konkrēto domes sēdi neatnāca, citi atnāca un aizgāja prom pirms balsošanas.
Latgales patriots ar skanīgo uzvārdu Jānis Lāčplēsis arī baidās saukt Krieviju tai atbilstošos vārdos?
Pajautājiet.
Ko darīt, lai situācija ar valstisko domāšanu Daugavpilī un Latgalē kopumā uzlabotos?
Jābūt speciālai un jaudīgai programmai: komunikācijai, naudas ieguldījumiem infrastruktūrā, jāuzlabo tiesībsargājošo iestāžu darbs, Latgalē jāizvieto karaspēks. Lai jūs no Rīgas nebrauktu uz Latgali un neteiktu, ka pagājuši 30 gadi un nekas nemainās.
Daugavpilī pēdējos 30 gadus esmu bijis katru gadu vairākas reizes, un nav tā, ka lietas neiet uz labo pusi. 90. gados daudz kur nesaprata ne vārda latviski, pat veikalos. Sabiedrībā dzirdēja gandrīz tikai krievu valodu. Tagad skan gan krievu, gan latgaļu, gan latviešu valoda un nekur nevienā vietā ar to nevienam nav nekādu problēmu. Vismaz man kā žurnālistam nav gadījies to novērot. Pilsēta sakopta…
Var skatīties dažādi. Atbrauc ciemos Rīgas kungs un teic, ka Daugavpils sakārtota, tīra, ar savu odziņu. Bet es redzu, ka Rīgas kungs to saka pieklājības pēc, palikt un dzīvot te negrib, brauc mājās, kur latviskāka vide. Daugavpilī latviešu ir 15%.
Piemēram, vienai manai skolotājai, kas nāk no latgaliskas Latgales daļas, Daugavpilī ir ļoti grūti iejusties tieši slāviskās vides dēļ – ar lielām pūlēm pierunāju palikt darbā. Vai Daugavpilī ir opera, koncertzāle, kuras projektu nogrieza “Saskaņa”?
Lielākā mūsu problēma nav pat krievi, bet latvieši, kas sēž un klusē. Astoņpadsmit Daugavpils, Latgales un Latvijas lojālo pilsoņu parakstītā atklātā vēstule Saeimai, valdībai, Latvijas medijiem ar konkrētu prasību atlaist Daugavpils pilsētas domi tapa ātri. Speciāli parakstus nevācam.
Ja gribētu, savāktu daudz vairāk. Pēc tam daudzi zvanīja un jautāja, kāpēc viņiem nav piedāvāts parakstīt vēstuli. Gribējām ātri, lai Latvija redz, ka Daugavpilī visiem nav vienalga, ka mums tāda dome un tāds mērs, kurš katru dienu vairāk un vairāk pauž savu atklāti nelojālo un noziedzīgo nostāju attiecībā pret Latvijas valstiskumu, tās pozīciju un politiku šajos kara apstākļos. Kara apstākļos nevar atļaut darboties savā teritorijā personām, kuras apdraud Latvijas drošību.
Pašvaldības koalīcijas deputātu privātos sociālajos tīklos parādās Krieviju atbalstoša satura raksti un komentāri. Elksniņa elektorāts sociālajos tīklos aicina nodibināt “Daugavpils Tautas republiku”, ieliekot Elksniņu tajā par prezidentu. Parādās aicinājumi sagaidīt Krievijas tankus Daugavpils ielās. Jābūt taču kaut kādām robežām.
Tātad nav tikai vientuļi astoņpadsmit “Tālavas taurētāji vai bundzinieki”, kas ceļ trauksmi.
Šī vēstule ir tikai sākums. Pamazām paplašinām iniciatīvas grupu un plānojam aktivitātes. Uzskatu, ka jau esošo likumu ietvaros Elksniņu un domi var noņemt no amata. Kāpēc to nedara, nezinu – tur kaut kas slēpjas, ko mēs līdz galam nezinām. Labi, tad lai Saeima pieņem speciālu likumu par Daugavpils domes atlaišanu. Nav taču pirmā reize, kad pašvaldība būtu atlaižama.
Ja nu rīt Daugavpils dome pieņem lēmumu par referendumu, lai pievienotos Krievijai, un parīt mūsu ielās parādās Krievijas tanki? Redzu, ka jūs smaidāt un tas jums liekas neiespējami. Mums te, Daugavpilī, tas tik neiespējami neliekas.
Vai tiešām Daugavpils krievi gribētu dzīvot Krievijā? Man jau liekas, ka krievu cilvēks Eiropā jūtas ļoti labi.
Domāju, ka apmēram puse mūsu krievu gribētu, ka Daugavpils ir Krievijā. Tie, kas jūtas aizvainoti par mazām pensijām, un tie, kas latviešu valodas nezināšanas vai citu problēmu dēļ nespēj izveidot tādu dzīvi, kādu iedomājušies.
Demokrātiskā valstī atlaist demokrātiski ievēlētu domi ir izaicinājums.
Bet notiek karš, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka pašvaldību vada cilvēki, kas nenosoda fašistisku agresoru. Vēl vairāk: jāaizliedz valstij nelojāliem cilvēkiem kandidēt vēlēšanās.
Kā šo lojalitāti izmērīt?
Tas ir darbs juristiem – lai sastāda attiecīgu likumu atbilstošu kara laikam. Karš beigsies, likumu mīkstināsim vai atcelsim. Kaut vai sāksim ar vienkāršu jautājumu, uz kuru tagad jāatbild Krievijas iedzīvotājiem, kad tie vēlas iebraukt vienā otrā valstī: nosodāt vai nenosodāt Krievijas agresiju Ukrainā? Ja nenosoda, tad palieciet vien savā Krievijā. Ja deputāta kandidāts Latvijā nevar pateikt, ka viņš nosoda Krievijas agresiju Ukrainā, nav ko kandidēt.
Kas vēl būtu darāms?
Maksimāli izdarīt visu, lai cilvēki netiek pie Krievijas propagandas kanāliem TV un internetā, kas skalo smadzenes.
Aizliegt skolās mācīt krievu valodā jau no 1. klases?
Jā, Latvijā jābūt latviešu skolām. Kā otrai svešvalodai – kādai no Eiropas Savienības valstu valodām. Krievu valoda lai paliek kursiem. Krievija tagad ir tādas ziepes savārījusi, ka tās kultūra un valoda sekas izjutīs vairākus gadu desmitus.
Viedokļi
Nevarējām palikt malā
Kāda bija motivācija, parakstot atklāto vēstuli par Daugavpils pašvaldības domes un mēra atlaišanu, un ko darīt turpmāk?
Gļebs Beļajevs, Daugavpils Universitātes docents, mūzikas katedras vadītājs: “Mūsu vēstule ir veids, kā parādīt, ka pilsētā visi nedomā kā dome. Tur par mums nicīgi teic, ka mēs esam margināli neveiksminieki, bet patiesībā pašvaldībā pie varas esošie ir sekta, ja raugās no Eiropas pozīcijām. Feisbukā ar draugiem izveidojām savu domubiedru grupu “pilsēta.lv” kā alternatīvu portālam “gorod.lv”, kas ir Elksniņa tribīne. Jācenšas parādīt, ka Daugavpils nav zudusi pilsēta. Domāju, daudziem Latvijā bija šoks, ka Lāčplēša dienā tūkstoši sanāca lāpu gājienā. Mazāk koncentrēties uz negatīvo, ka viss slikti, vairāk risināt konkrētas problēmas un ikdienā darīt pozitīvus darbus.”
Tatjana Kokina, izdienas pensionāre: “Gribam parādīt, ka Daugavpils nav guberņa. Lai tā nebūtu, jāsoda amatpersonas par izteikumiem pret Ukrainu, par draudzību ar Latvijai naidīgu valstu vēstniecību darbiniekiem, jānodzēš mūžīgā uguns padomju okupantiem, jāizbeidz mākslas cenzūra, Saeimai jāpieņem likums, kas aizliedz valstij nelojāliem cilvēkiem ieņemt augstus amatus valsts pārvaldē un pašvaldībās, pilsētā jāaizliedz bremzēt valstiski svarīgus projektus. Kamēr tas viss nav izdarīts, Daugavpils ir Latvijai bīstama vieta. Gan valstij kopumā, gan katram valstij lojālam cilvēkam. Nupat viens vietējais blogeris man sociālajos tīklos uzrakstīja “mājienu ar mietu” – lai es pievēršot uzmanību un paanalizējot, kāpēc pie pilsētas egles izlikti baltie leduslāči, kur tie dzīvojot un no kurienes atvesti.”
Vadims Bogdanovs, Daugavpils teātra aktieris: “Nevaru palikt malā. Politika skar visus. Ja politikā neiesaistīsies, būsi atbildīgs par visām netīrām lietām, kas notiek. Jau pirms kara iestājos pret pašreizējo domi, veidoju sociālajos tīklos humoristiskus video sižetus par mēru. Pēc kara sākuma vispār nevar būt doma, ka var klusēt. Tā nu es daudziem daugavpiliešiem, paziņām un pat tuviem cilvēkiem esmu kļuvis par fašistu un rusofobu – pēdējais vispār ir smieklīgi, jo latviski runāju slikti. Piedzimu un augu Daugavpilī, bet pēc skolas uz desmit gadiem aizbraucu un strādāju Krievijā. Esmu iekļuvis fašistu sarakstā, ko aktīvi izplata sociālajos tīklos, bet tur ir laba kompānija: mūsu ārlietu ministrs, nacionāli noskaņoti Saeimas deputāti un aktieri, mūzikas skolas direktors Broks.
Ko darīt, lai uzlabotu situāciju? Tas ir sarežģīts jautājums un prasīs lielu darbu. Būsim godīgi – daudzi cilvēki ir zuduši, un viņi nav atgriežami Latvijas valstij.
Pat daudzi jaunie Daugavpils krievi, kas lāgā Krievijā nav bijuši, domā, ka Krievija ir dižena valsts un tur ir labāka dzīve nekā Latvijā.
Tās ir muļķības – to es saku kā krievs, kas Krievijā daudzus gadus dzīvojis un strādājis. Es mīlu Krieviju, bet ne kā valsti. Man par to nav viegli runāt, pašam reizēm galvā prāta vētra, jo es neesmu latvietis, bet neesmu arī Krievijas krievs.
Jāveicina kultūrizglītība, bet te mēs atkal nonākam līdz propagandai, kas man nepatīk, bet vienkārši sēdēt un neko nedarīt nedrīkst. Noteikti vajag pāriet uz apmācību latviešu valodā jau no 1. klases. Latvijas sabiedrība kļūtu vienotāka, ja mūsu valstī dzīvojošie krievi no sirds atzītu padomju okupāciju un par to atvainotos savu senču vietā, jo mēs taču to nedarījām, un latvieši patiesi piedotu. Un vēl man liekas, ka karš daudziem krieviem, kas saprot, kas patiesībā tagad notiek, licis iemīlēt Latviju.”
Irēna Voitāne, biedrības “Atmiņu lāde” vadītāja: “Visu laiku reklamēju Daugavpili kā iespēju zemi, bet līdz ar karu un ar tādu pilsētas domi man ir kauns, ka dzīvoju Daugavpilī. Nesen biju Krakovā, kur nejauši satiku ukraiņu bēgļus, kuri ar asarām acīs teica paldies par Latvijas nostāju un devumu Ukrainai. Ziniet, man bija kauns teikt, ka esmu no Daugavpils – pateicu, ka no Rīgas, jo par Daugavpili tagad ir slikta slava visā Eiropā. Elksniņam bija visas iespējas vienot daugavpiliešus, bet viņš mūs – latviešus un krievus – ir sanaidojis. Kad pirms 20 gadiem atbraucu dzīvot uz Daugavpili, cilvēki likās tik jauki un atvērti salīdzinājumā ar Rīgu. Sākās karš, un izrādās, ka domājam citādi: latvieši nu ir latišņa, fašisti, nacisti. Daudzi Daugavpils krievi patiesībā neko nezina par latviešu kultūru un cilvēciskām Eiropas vērtībām – tās ir jāmāca, citādi nekas nemainīsies, krievi paliks ar savu impērisko domāšanu.”
