Monika Zīle: Ko Artuss Kaimiņš?… It kā spēlēšot pie cita režisora 3
“Kas grib iemācīties lidot, tam vispirms jāiemācās stāvēt un staigāt.” Fridrihs Nīče
Ja teātrī izrādes pirmais cēliens neapmierina, starpbrīdī daļa publikas dodas uz garderobi. Skatītājam nav pienākuma palikt zālē un sakostiem zobiem cerēt, ka dažas ainas pirms izskaņas sniegs gandarījumu par iztērēto laiku. Bet šādu izvēli bauda vien iestudējuma biļeti nopirkušie.
Dzīve tādu greznību liedz: gribam vai ne, bet jānoskatās priekšnesums līdz epilogam, jo – kā uzsvēris angļu rakstnieks Somersets Moems savulaik Jāņa Streiča spoži ekranizētajā romānā “Teātris”, īstais tēlošanas laukums nav skatuve, bet mūsu ikdiena. Tāpēc arī visi lielākā vai mazākā mērā esam aktieri pat skatītāju rindās. Piemēram, vēlēšanās, kad gluži kā sengrieķu teātra koris pie urnām “izdziedam” atbalstu pašu izraudzītajiem svarīgu lomu tēlotājiem lugā ar nosaukumu “Latvijas Saeima”.
Balsošanā ir daudz teātrim piemītošā, ieskaitot emocionālās gaisotnes bangojumu: publika pēkšņi uzgavilē kādam divas replikas pateikušam sulaiņa lomā, bet nopelniem bagāts aktieris pēc gara filozofiska monologa izpelnās labi ja šķidrus aplausus.
Kas līdzīgs notika 12. Saeimas vēlēšanās – pieredzējušie palika aiz svītras, bet deputāta mandātu ieguva darbu politikā vien pa gabalu redzējušie, tostarp profesionāls aktieris Artuss Kaimiņš.
Tādā ziņā Latvija ir neizmērojamu iespēju zeme: ilgi jādomā, lai nosauktu citu valsti, kur no savas piparbodes uz populisma zirga parlamenta namā iejājusi dāma sevi nominē par iepriekš nolūkotas jomas ministri vai pirms vēlēšanām pat sētnieku brigādi nevadījušais uzņemas koordinēt veselu tautsaimniecības nozari.
Kādreizējais PSRS tautas izglītības komisārs A. Lunačarskis droši vien taisaulē apmierināts uzpīpē, redzēdams Latvijā īstenojamies viņa uzstādījumu, ka “valsti spēj vadīt ikviena ķēkša”. Nupat šo principu mēģināja iedzīvināt iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”), piedāvājot krietni pazemināt kritērijus konkursā uz Valsts policijas priekšnieka amatu: sak, lai ģenerāļi un citi augsti virsnieki pastāv pie ratiem, ļausim to pajūgu kučierēt kādam seržantam…
Bet atgriežamies pie izrādes, kur aktieris Kaimiņš no 12. Saeimas kolēģus ar videokameru šokējoša varoņa un paša dibinātā politiskā veidojuma līdera lomas nu iekritis tik neskaidrā tēlā, ka vakardienas pielūdzēji neatpazīst.
Tikpat miglains tagad kļuvis arī partijas “KPV LV” apveids.
Lai gan sarunu valodā tam līdzās joprojām soļo Artusa Kaimiņa vārds, partijas “tēvam” viņa “bērni” tagad rupjā formā iedevuši vilka pasi. Pieredzējuši sabiedrisku procesu analītiķi to vērtē kā prognozētu iznākumu reizēs, kad augstā tribīnē pēkšņi uzskrējušais nezina galvenos sekmīgas politiskās darbības principus, nevēlas tos apgūt un Saeimā sev līdzi ievedis steigā savāktus ļaudis, kas vēl ilgi nesaprot, kur nokļuvuši.
Jau februārī, kad “KPV LV” pulcēsies kongresā, būs skaidrs, ko patlaban skatāmies, – viena politiskā spēka agoniju pirms iziršanas vai priekšnesuma epilogā režisētu pārtapšanu ar citu līdera lomas tēlotāju. “KPV LV” ķēķa garaiņus uzmanīgāk ostījušie runā, ka, iespējams, tas būšot Sandis Ģirģens. Ko Artuss Kaimiņš?… It kā spēlēšot pie cita režisora. Tā jau teātrī notiek.
