Latvijā
Sabiedrība

Monika Zīle: Mīlestības blaknes globalizētajā pasaulē2


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto: Timurs Subhankulovs

“Sirds prātu gandrīz vienmēr uzskata par muļķi.” Fransuā de Larošfuko

 

Kaut gan ar cilvēka emociju pētīšanu nodarbojas vairākas zinātnes nozares, šī sfēra joprojām ir kā fantasta Staņislava Lema uzburtais planētas Solaris okeāns, kur līdzās pazīstamajam mīt neizdibināmi noslēpumainais. Taču nevajag lidot uz citu galaktiku, lai secinātu, ka sajūtu un jo īpaši jūtu tulkošanā joprojām cīnāmies ar pirmajām zilbēm. Vai mēs spējam loģiski paskaidrot, kā pēkšņi piedzimst simpātijas un kādēļ tās tikpat strauji pazūd neatsaucamas?… Kur nu! Jo sevišķi smalkajā attiecību spektrā, ko dēvē par mīlestību.

Tās neaprēķināmā daba uzsvērta jau antīkās literatūras šedevros, bet piemēru meklējumos nav jāgremdējas tik dziļā pagātnē. Ir svaigi ikdienā pieejamie. Augstais laulību šķiršanas procents tepat Latvijā liecina, ka divu cilvēku starpā dzimusī pievilkšanās enerģija diemžēl negarantē kopdzīvi mūža garumā. Ar to rēķinoties, daļa pāru savas attiecības vairs oficiāli nereģistrē. Izklausās ciniski, bet ir jāpieņem kā objektīvā realitāte mūsdienu pasaulē, kur nav problēmu aši nomainīt darbavietu un mītnes zemi un izveidot attiecības ar partneri no citas valsts. Cik daudzi tā vinnējuši likteņa loterijā, statistika klusē, un arī paši veiksminieki savu laimi neizkliedz. Toties jo griezīgi izskan stāsti par blaknēm, mēģinot izbeigt attiecības ar citas valsts pilsoni.

Patlaban visaktuālākā ir latvietes Kristīnes Misānes traģēdija. Glābjoties no vardarbīga jaunākās meitas tēva dienvidafrikāņa, sieviete atvedusi bērnus uz Latviju. Lidojot no šejienes komandējumā, tautiete aizpagājušā gada decembrī aizturēta Dānijā – kā pēc bijušā partnera prasības Interpola meklēšanā par bērna nolaupīšanu izsludinātā. Viņu attiecību mezglainā stāsta detaļas izlaižot, tagad nonākam pie biedējoša “sausā atlikuma”: ja Dānija izdos Kristīni Dienvidāfrikai, viņai tur draud piecpa­dsmit gadi ieslodzījumā – valstī, kuras cietumi starptautiski pazīstami ar necilvēcīgiem apstākļiem.

Saistītie raksti

Taču vēl satraucošāks no šīs ziņas izrietošais secinājums, ka, pēc pieejamiem faktiem spriežot, mūsu valsts Ģenerālprokuratūras personā bezmaz tīši vilcinājusies pieprasīt dāņiem nosūtīt Misāni sodīšanai uz Latviju. Šķiet, instance galvenokārt meklējusi iemeslus no savas pilsones atsacīties, piesaucot neviennozīmīgi tulkojamus starptautisko tiesību pantus, un pieprasīšanai sarosījusies tikai brīdī, kad Misānei labvēlīgie termiņi varbūt jau nokavēti. Lai cik vietā arī sievietei veltītie objektīvie pārmetumi – teiksim, bērna tēva iedabu pazīdama un juriste būdama, pirms komandējuma taču varēja painteresēties, vai netiek starptautiski meklēta, – ir briesmīgi noskatīties uz Latvijas vienaldzību par savas pilsones turpmāko likteni. Jā, viņa pārkāpusi liegumu izvest bērnu no valsts un sods tāpēc neizbēgams, bet tiesāšana dzimtenē būtu vistaisnīgākais atrisinājums.

Šo gadījumu sociālajos tīklos pavada teksti “vajadzēja skatīties, ar ko ielaižas” un “no eksotisko zemju vīriešiem nekas labs nav gaidāms”. Nu, tādiem komentāriem varētu atbildēt ar daudziem gariem pašmāju pāru šķiršanās un bērnu dalīšanas stāstiem, tāpat galvenokārt traģēdijas žanrā. Bet dažās tīmekļa publikācijās atrodams arī racionālais grauds: proti, mūsu izglītības sistēmā vajadzētu būt kaut elementāru ģimenes tiesību apguves programmai – zināšanas, iespējams, vismaz dažiem aiztaupītu nejaukas blaknes, sekojot mīlestības balsij globalizētajā pasaulē. Bez šaubām, skološanās nenāks par skādi, taču… Daudzi dižgari, mūsu pašu Blaumani ieskaitot, atzinuši: jūtas pārvar jebkuru prāta būvēto žogu. Un šī likumība darbojas kā pasaules, tā sava ciema mērogā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.