Ar K. Pētersonu Krišs Salmanis sadarbojies arī agrāk, veidojot video darbu videokoncertam – izrādei “Saulrietu violetās ērģeles” Jaunās mūzikas festivāla ietvaros. “Šoreiz Kristaps radīja kolāžu – aptuveni četru minūšu garu dziesmu no vārdiem “Dievs” – bez saikļiem, stāstījuma, kuras mūzika arī sastāv tikai no šo vārdu notīm.” Izstādē skaņu darbs būs klausāms kā dziesma “Dievzemīte 1”, bet kolāžas notis parādīsies kā vizuālais elements. 5
Reizi nedēļā, ceturtdienās, Kristapa Pētersona radītā kompozīcijas versija korim (“Dievzemīte 2”) skanēs arī izstādes laikā, izstāžu zālē “Arsenāls”, kora “Maska” dzīvajā izpildījumā diriģenta Jāņa Ozola vadībā. “Kora versijā vārdiem nav skaņas augstuma, tā ir elšama, dvešama, čukstama, ar ieelpu, izelpu – nav melodijas vai skaņu augstuma,” stāsta Krišs. 23. jūlijā, pāris dienas pirms izstādes noslēguma, apmeklētāji varēs novērtēt vēl trešo dziesmas versiju, ko īstenos dīdžejs Monsta.
“Dziesma izved cauri diezgan plašām emociju spektram. Sākumā bija smieklīgi – paša mūsu pielietotā paņēmiena dēļ. Tad pienāk brīdis, kad atgriežas tās manis iepriekš aprakstītās emocijas, kas tevi it kā spiež pie zemes, kaut kas, kam tu īsti nepiekrīti. Ir motīvi, kurus var atpazīt klausoties – tostarp arī Latvijas valsts himnas ļoti pazīstamo pirmo akordu, un visā kolāžas monstrozumā tas ir brīdis, kad liekas, ir jāsaslienas stāvus. Tad vairs nav smieklīgi, un nemaz negrabas kritizēt visu šo lietu. Var saklausīt arī “Dievzemīte” no “Gaismas pils”, “Tumša nakte, zaļa zāle”. Iznācis gan smieklīgi, gan briesmīgi un arī pacilājoši.”
