– Bet kādu politiski simbolisku pieminekļu Rīgai trūkst? 13
– Ar plānošanu dzīvē kaut kā nesanāk… Kad Rīga gatavojās 800 gadu jubilejai, Kultūras fondā ar daudzu institūciju palīdzību radīja sarakstu, kādi pieminekļi Rīgai būtu vēlami. Bija vairāk nekā 50 nomināciju, ieskaitot Kārli Skalbi, Vili Plūdoni, Annu Brigaderi – īsts latviešu kultūras panteons. Gandrīz nekas no tā nav realizējies. Jāvaicā – kāpēc? Kādēļ sabiedrība nespēj ar saviem simboliem ieinteresēt politiķu un Latvijas budžeta lēmēju prātus? Kaut kas tomēr ir realizējies. Bet ne par valsts līdzekļiem – dievturu gādātā piemiņas zīme Ernestam Brastiņam, “Itera Latvija” atbalstītais piemineklis Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam un citi. Arī Latvijas Zemnieku savienības virzītais piemineklis Kārlim Ulmanim. Atcerieties, kā pret šo pieminekli vērsās Rīgas dome un atsevišķu partiju pārstāvji? Toreiz ar kritiku neskopojās ikviens, kurš vēlējās kaut kā “iespert” prezidentam Ulmanim. Bet 18. novembrī pie pieminekļa visu laiku bija cilvēku pulki.
– Vai varat nosaukt ieceres, kuras Pieminekļu padomei izdevies apturēt?
– Negribu nevienu aizvainot, tāpēc teikšu, ka attiecīgu ideju virzītāji var tās atkārtoti formulēt un piedāvāt labāku risinājumu. Par pieminekli Artmanei Ļeņina vietā jau minēju. Ļeņins un Vija Artmane – tās tomēr ir nesavienojamas lietas! Ir mums arī tādi priekšlikumi kā “Haidparka brīvā tribīne”, kuru uzliktu kādā Rīgas skvērā vai parkā un no kuras katrs varētu sabiedrībai teikt politiskas runas. Mēdz būt konfesionāli un kā citādi emocionāli iekrāsoti priekšlikumi. Bet pārsvarā “revolucionāro” priekšlikumu autori nāk tikai ar ideju un bez naudas. Pieminekļu padomes reakcija tad ir tāda: kāpēc pilsētai jāmaksā par jūsu ģeniālo ideju? Ko tā dos pilsētai? Ir daudzas memoriālās kultūras lietas, kuras labi īstenojas ar piemiņas plāksnēm. Jo tās būs oriģinālākas, jo vairāk greznos namus un pilsētu.
