Foto – Timurs Subhankulovs

– Raža, ko toreiz ievācām, bija tik pieticīga… Tie bija kādi desmit tā brīža aktualitāšu atspoguļojumi, kas neprasījās pēc iemiesojuma cildenās formās. Mūs rosināja iekārtot rotaļu laukumus, ierīkot strūklakas, bradājamos baseinus. Tas parādīja, ka labas idejas vienmēr ir jābriedina. Vispirms jādod sabiedrībai intelektuālais grauds un jāļauj, lai tā to vai nu apaudzē ar miesu, vai arī noliedz. Prasīt, lai sabiedrība pati definē? Nē, tas nenotiek. Atgriezeniskā saite? Tā nāk caur medijiem. Mēs šos komentārus lasām, iepazīstamies, bet tomēr cenšamies lemt kā profesionāli tēlnieki, arhitekti, vēsturnieki. Sabiedrība šodien saprot, ka ideja ir viena lieta, bet realizācija pavisam cita. Tā prasa laiku, līdzekļus. Ja aiz tevis nestāv spēcīga organizācija vai finansējums, tad ideja nomirst tajā pašā brīdī, kad dzimusi. Tāpēc var sacīt, ka visproduktīvākā sadarbība ir ar radošajām savienībām, sabiedriskām organizācijām, iedzīvotāju grupām, kuras spēj mobilizēties noteikta mērķa sasniegšanai. Viena no pēdējām lietām, kas nākusi mūsu portfelī, – tulkotājs un gids Matiass Knolls kopā ar latviešu–baltvācu kultūras centru “Domus Rigensis” grib vākt līdzekļus, lai pie Doma baznīcas Johana Gotfrīda Herdera krūšu tēla bezpersonisko granīta postamentu nomainītu pret autentisku oriģinālā postamenta kopiju. Tādu, kāda tur atradās pirms kara – čuguna, neogotisku formu, ar memoriālo tekstu uz visām četrām skaldnēm. Vācu kultūras mantojumu Rīgas arhitektūrā Latvijas sabiedrība mūsdienās uztver ļoti pašsaprotami un bez aizspriedumiem.