“Dziedāt man nozīmē dzīvot.” Saruna ar Kijivas Nacionālās operas solisti Olhu Matušenko 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 30. jūnijā, notiks Rīgas Operas festivāla Galā koncerts, kurā uzstāsies arī Kijivas Nacionālās operas soliste, soprāns OLHA MATUŠENKO. Dziedātāja kopā ar dēlu un meitu kopš aprīļa vidus atradusi patvērumu Latvijā un sarunā ar “Kultūrzīmēm” neslēpa – kopš kara iestāšanās divus garus mēnešus – no sākuma Kijivā, vēlāk arī Latvijā –, viņi padziedāt nav spējusi nemaz. Un tikai ar laiku, draugu uzmundrināti, visi trīs atkal iemācījušies smaidīt.
– Latvijā jūs jau esat dziedājusi vairākos koncertos…
O. Matušenko: – Paldies Dievam, ka bijuši šie koncerti, pēc šī baiļu pilnā pavasara pārtraukuma man bija ļoti grūti atgriezties profesijā. Kad pirmo reizi satikos ar Latvijas Operas pārstāvjiem, psiholoģiski bija grūti pateikt pat skaļāku vārdu, kur nu vēl dziedāt. Turklāt – dziedāšana nāk no manas dvēseles dziļumiem, un kara apstākļos dvēsele nespēj dziedāt.
Tikai pamazām saņēmu kopā visus spēkus un lēnītēm atsāku dziedāšanu, atgriezos atpakaļ savā darba ritmā, sapratu, ka nevienam nekļūs labāk, ja sēdēšu un depresijā raudāšu. Esmu ļoti pateicīga Rīgas Operas vadībai par iespēju uzstāties koncertos – dziedāt man nozīmē dzīvot.
Tad, kad vajadzēja sākt dziedāt Latvijā, sākumā nevarēju, bija kamols kaklā, spēju tikai raudāt.
Pat zvanīju citām solistēm, kuras jau bija sākušas koncertēt, un lūdzu padomu, jautājot – meitenes, kā jūs tiekat galā, kā spējat pārkāpt pāri sāpēm un atvērties, lai dziedātu? Viņas atbildēja – tev tikai jāsāk, un tad sāpes pašas sadziedēsies.
Mums ir jādzied, jo nepieciešams, lai mūs dzirdētu: šobrīd notiek genocīds pret ukraiņu tautu. Ukraiņu stāstiem ir skaļi jāskan ikvienā ēterā, ikvienā zālē, mums jādara viss, lai mūs sadzirdētu, nedrīkst ne mirkli pasaulei ļaut aizmirst to, kas notiek uz Ukrainas zemes, kas notiek ar labo un talantīgo ukraiņu tautu.
No Ukrainas izbraucām tad, kad karš turpinājās jau gandrīz pusotru mēnesi. Nebiju plānojusi doties bēgļu gaitās, bijām jau pieraduši pie sprādzieniem. Tagad ir dīvaini atcerēties, bet pieraduši bijām tik ļoti, ka gājām pastaigāties ar suņiem, runājāmies ar draugiem un vienlaikus turpat kaimiņu laukā krita raķetes.
Mums bija grēks sūdzēties, pie mums, Kijivā, jau nebija tā sauktās tepiķveida apšaudes, aprīļa vidū pat likās, ka esam zināmā drošībā, jo vairāk tieši uz galvas nekas nekrita. Bet tad mana vīra darbavieta izlēma visu darbinieku ģimenes nogādāt drošībā Rīgā. Viņš strādā telefonkompānijā, un tā tagad ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām profesijām, jo cilvēkiem nepieciešams zvanīt un uzzināt, vai viņu tuvinieki vēl dzīvi, dzirdēt tuvinieku balsis. Tas ir arī bīstams darbs, jo telekomunikāciju torņus bieži bombardē, apšauda, un tad darbinieki meklē postījumus un dodas tos labot.
Toreiz vīrs noteica – tu brauksi un nogādāsi drošībā mūsu bērnus, tas nav apspriežami.
Viņu paklausīju, kaut gan pirms tam bieži tā nemaz nerīkojos. Aizbraukt no mājām bija ļoti sāpīgi.
Šajā laikā Latvijā esmu satikusi daudzus, kuri kļuvuši kā tuvinieki, nemaz nevarēju iedomāties, ka te ir tik labi cilvēki. Mūsu šejienes draugi ļoti palīdz, cenšas visvisādi iepriecināt, lai mēs atkal smaidītu. Sākumā bija ļoti grūti sev atļaut priecāties, tas ir izdzīvotāja sindroms, mocīja sirdsapziņa. Likās nepareizi mēģināt izklaidēties, kamēr mājās notiek karš.
Pamazām tomēr to atkal iemācījos, arī draugi no Ukrainas raksta – jūs nedrīkstat dzīvot tā, itin kā būtu jau miruši, ja savādāk nevar, jums sevi un bērnus ir jāpiespiež priecāties. Bet tā īsti aizmirsties tomēr nespēju nevienu mirkli.
Atceros, pirmajā naktī bijām viesnīcā un uz ielas cilvēki skaļi sarunājās, priecājās, es uzreiz uztraucos – kas noticis, kāpēc viņi tā bļauj? Uz ielām baidīja pat skaļāka mūzika kafejnīcās, katru reizi salecāmies. Kijivā tagad starp trauksmes signāliem kļuvis ļoti kluss… tik kluss, ka var dzirdēt, kā lido mušas. Domāju, ka pagāja vesels mēnesis, kamēr pieradu pie mierlaiku ikdienas trokšņiem.
Pastāstīšu gandrīz smieklīgu gadījumu – pirmajā laikā dzīvojām ārpus Rīgas, netālu no Ādažu NATO armijas bāzes. Kādu dienu pēkšņi izdzirdēju sprādzienu. Sākumā domāju – nē, man būs izlicies. Bet tad atkal atskanēja vairāki sprādzieni pēc kārtas.
Sapratu, ka tas nav salūts, kopš februāra esmu labi iemācījusies atpazīt bumbu sprādzienus… un tad vēl pāri pārlidoja iznīcinātājs. To skaņu vēl joprojām dzirdu sapņos – zzzzzz… Māja bija liela un skaista, bet bez pagraba, tur nebija, kur paslēpties.
Zvanīju vīram, bailēs kliedzu: Igor, arī te sācies karš!
Tas bija šausmīgs brīdis, domāju: nevar būt, tikko esmu izmukusi, izvedusi bērnus no kara, protams, saprotu, ka Latvija robežojas ar Krieviju, ka arī te var notikt viss iespējamais.
Paķēru bērnus, iemetāmies mašīnā, un galvā bija tikai viena doma – pamanot, ka ceļa zīmes norāda uz Pleskavas virzienu, sapratu, ka braukšu visur citur, tikai ne uz Krieviju. Biju tik ļoti uztraukusies, ka pat neatjēdzos atrast karti. Tad atzvanīja vīrs, sakot, ka tās ir tikai armijas mācības, ka viss būs labi, ka varam atgriezties.
Mūsu māja Kijivā ir ārpus pilsētas centra, tur vēl joprojām nav droši, īpaši bērniem. Visapkārt bija mīnēts, sapieri gan centušies apkārtni pārstaigāt, atmīnēt, bet nesen kaimiņi stāstīja, ka laukā kāds suns uzskrējis uz mīnas… bet tas varēja būt arī bērns. Līdzko būs drošāk, dosimies mājās, esot šeit, mana sirds raud, gribu mājās, uz savu teātri, satikties ar ģimeni.
Mans tēvs ir ārsts, jau pirmajās kara dienās viņš pārvācās dzīvot uz slimnīcu, operēja ievainotos. Mātei vairs nav laba veselība, viņa dzīvo mājās un pieskata dzīvniekus, esam savākuši ļoti daudz pamesto suņu un kaķu – dzīvnieki jau nav vainīgi, visiem vajag palīdzēt.
– Ziņās redzēju, ka Kijivas opera nesen ir atsākusi darbu. Tas liekas kā brīnums.
– Tas ir ļoti dīvains darba režīms, protams, mums trūkst pieredzes, kā kara apstākļos uzstāties. Līdz pat februārim par karu zinājām tikai tik, cik bija stāstījuši vectēvi un vecmāmiņas. Tagad nu ir mūsu kārta saprast, kā izdzīvot un strādāt kara laikā.
Tiešām, Kijivas opernams strādā. Agrāk operā bija 1300 skatītāju, tagad to ir 300. Līdzko atskan gaisa trauksme, izrādi pārtrauc, skatītāji, mūziķi un dziedātāji dodas uz operas garderobi, kura pārvērsta par bumbu patvertni, un gaida, kamēr trauksme tiks atcelta. Tad visi atgriežas zālē un izrāde turpinās no tās vietas, kur to bija pārtraukusi gaisa trauksme.
– Liekas, tādos apstākļos dziedāt prasa pārcilvēciskas spējas…
– Es nespētu, bet arī šobrīd tur neesmu. Viss kļuvis par tādu kā sirreālu uzvedumu, kurā visi kopā piedalāmies – gan mūziķi, gan skatītāji. Mēs viens otru ļoti atbalstām. Man liekas, tik garīgi piepildītas izrādes nekad agrāk nav notikušas. Sajūtot mākslas klātbūtni, cilvēki kļūst ļoti laimīgi. Dalīšanās ar mākslu, dalīšanās ar sajūtu, ka vēl joprojām esam dzīvi – tā ir nenovērtējama.
– Ko jūs dziedāsiet Rīgas Operas svētku Galā koncertā?
– Dziedāšu Čočosanas āriju no Džakomo Pučīni operas “Madame Butterfly” un Žaka Ofenbaha “Barkarolu” no “Hofmaņa stāstiem”. Vēl būs arī kāds pārsteigums, bet to šobrīd vēl nevaru stāstīt.
– Latvijas Opera kopš kara pirmajām dienām katru vakaru iesāk ar Ukrainas himnu …
– Un, to dzirdot, es raudu. Katru reizi, kad dzirdam savas valsts himnu, lepojamies ar savu valsti, ar tās iedzīvotājiem un karotājiem, bet vienlaikus ir ļoti sāpīgi, tās ir sāpes, kuras plēš dvēseli. Ir jādomā par to, kas noticis, notiek un vēl notiks.
Nesen zvanīju savai draudzenei, rakstniecei Tamārai Gorihai-Zerņai, kura dzīvo Kijivā. Kara sākumā viņa ieguva Ukrainas nozīmīgāko dzejnieka Tarasa Ševčenko literāro balvu. Jūs jau esat dzirdējuši, cik ļoti cenšamies viens otru atbalstīt, vai ne? Kādu laiku Tamāra bija atradusi patvērumu Polijā, viņa uz turieni aizveda arī daudzu ukraiņu autoru grāmatas, ne tikai savējās.
Starp mums vairs nav savstarpējas konkurences, šajos apstākļos esam kļuvuši par vienu ģimeni, par radiem. Visu laiku cenšamies stāstīt gan savu personīgo, gan kopējo stāstu. Tas ir pārsteidzoši, cik ļoti esam satuvinājušies. Konkurence izzudusi, palicis tikai prieks par otru un vēlēšanās palīdzēt.
Tā nu uzzināju, ka apkārt Kijivai vēl joprojām ir sargposteņi, bet tiem viegli tiek cauri, un ēdiena pietiek visiem. Bet nesen viņa bijusi Harkivā, tā agrāk bija liela pilsēta ar pusotru miljonu iedzīvotāju, ar spraigu kultūras dzīvi, ar teātri. Tagad tur uz ielām esot ļoti maz cilvēku, pilsēta liekoties kā pamesta. Tamāra ir māksliniece, un mani ļoti aizkustināja viņas teiktais – caur trotuāra plāksnēm ir sākusi augt zāle. Cik daudz tas izsaka!
Ukraina tagad ir kā elle, un mūsu kareivji cīnās, lai ienaidnieks nenokļūtu citviet Eiropā.
Nesen biju jūsu Stūra mājā, saprotu, ka latvieši nav tikai vērotāji, jūs jau sen paši uz savas ādas esat izbaudījuši, ko nozīmē Krievijas armijas ienākšana neatkarīgā valstī. Arī jūs, tāpat kā mēs, esat cietuši, zaudējuši savus tuviniekus, savas valsts labākos un talantīgākos cilvēkus. Arī Latvija tika “atbrīvota”. Mēs visi labi zinām, kāds ļaunums mīt tajā valstī.
– Vērojot no Latvijas, liekas, ka ukraiņi kļuvuši tik vienoti kā kopā savilkta dūre…
– Jā, mēs šajā laikā esam kļuvuši vienoti. Tik daudz ir zaudēts – tiek nogalināti gudri un labi cilvēki. Tie brīvprātīgie karavīri, kuri devās iesaukumā pašā kara sākumā, bija nācijas zieds. Nezinu, cik no viņiem vēl palikuši dzīvajos, dod, Dievs, lai viņu būtu vairāk. Turklāt ir tik daudz nejaušu nāvju – mana tēva tuvs draugs, profesors devās pēc ūdens un viņu nošāva ar Makarova automātu. Viņš bija ārsts, kurš darīja brīnumus.
– Šie stāsti vajās ilgi…
– Tie mūžam būs Ukrainas vēsturē. Kā izmainījās mūsu bērni, cik ātri viņi pieauga, kā viņi kļuva nopietni. Cik grūti ir atgriezties normālā dzīvē, šeit, jūsu brīnišķīgajā zemē, kur ir droši. Šeit dzīvojot, esam ļoti pateicīgi Latvijas valdības un iedzīvotāju atbalstam. Tas pat nav izstāstāms, cik ļoti jūtam šo drauga pleca sajūtu.
