“Redzot, cik izturīgi ir cilvēki Latvijā, esmu pati jutusies stiprāka.” Saruna ar komponisti Daci Aperāni 1
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Redzot, cik izturīgi ir cilvēki Latvijā, esmu pati jutusies stiprāka un domājusi – arī mums ir jāiztur, citādi nevar!” sarunā ar “Latvijas Avīzi” teic Ņujorkā dzīvojošā un strādājošā pazīstamā komponiste, pedagoģe, mūzikas izglītības un atskaņotājmākslas organizatore DACE APERĀNE, kura ir saņēmusi Lielo mūzikas balvu “Par Latvijas akadēmiskās mūzikas popularizēšanu pasaulē”.
Dace Aperāne 80. gados aizsāka tradīciju rīkot koncertus Ņujorkas latviešu koncertapvienības ietvaros, tos īstenojot Manhetenā prestižās Kārnegī koncertzāles Mazajā zālē, pieaicinot izcilus latviešu māksliniekus no Ziemeļamerikas un Eiropas.
Kopš 1994. gada viņa ir mākslinieciskā vadītāja un dvēsele starptautiskajiem latviešu jauno mūziķu meistarkursiem. Šobrīd viņa vada latviešu kultūras biedrību “Tilts”, kas iepriekšējos gados rīkojusi latviešu mākslinieku koncertus un turnejas Ziemeļamerikā un 15 gadus – arī Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda mūzikas nozari.
Ziemassvētku laikā “Latvijas Avīzei” bija iespēja ar komponisti sazināties un sarunāties par aizejošo gadu un nākotnes iecerēm.
Kāda ir bijusi jūsu 2020. gada ikdiena?
D. Aperāne: Galvenokārt esmu dzīvojusies pa māju. Gada sākums gan bija skaists – abi ar vīru bijām Latvijā un februārī pavadījām desmit dienas Rīgā. Tās bija brīnišķīgas dienas – satikāmies ar paziņām un draugiem, apmeklējām vairākus sarīkojumus, ieskaitot Lielās mūzikas balvas skaisto koncertu… Tikai pašās beigās, kad jau bija jālido mājās, šur tur padzirdējām, ka parādījies kāds vīruss. Mājuplidojumā pamanījām dažus cilvēkus ar maskām un nesapratām, kāpēc tās lieto. Jau pēc divām trim dienām pasaule bija citādāka nekā tā, kuru atstājām Latvijā.
Daudz laika esmu varējusi veltīt radošam darbam, īpaši vasarā un pavasarī. Par laimi, mēs dzīvojam ļoti skaistā vietā, dabas vidū, un varam iet pastaigās.
No sākuma tas nebija tik viegli – turpināt darbu, ko biju aizsākusi vēl pirms pandēmijas. Gaisotne šķita uztraucoša, nācās grūti sakārtot savas domas, bet pēc laika atkal spēju iegrimt mūzikas pasaulē, savā jaunajā skaņdarbā. Tā parasti ir – brīžos, kad radu ko jaunu, jūtos vairāk saskaņā ar sevi un ieeju fantāzijas pasaulē.
Arī šoreiz tas deva līdzsvaru. Katru dienu, pat karstajās vasaras dienās, mēģināju ievērot rutīnu. Tas palīdzēja, deva iekšēju spēku un cerības sajūtu. Varēju radoši strādāt, esmu pateicīga tiem, kuri bija lūguši sarakstīt jaunus skaņdarbus. Lai gan attālumi ir lieli, mēs jūtamies tuvi, un tas ir ļoti nozīmīgi.
Viens no darbiem, pie kā vasarā strādāju, bija paredzēts trio – flautistei Ilonai Meijai, čellistam Ivaram Bezprozvanovam un pianistei Dzintrai Erlihai.
Šajā skaņdarbā mūzika brīvi attīstās un izmainās, atspoguļodama dažādas izjūtas, kuras piedzīvoju tā sacerēšanas gaitā īsi pēc pandēmijas sākuma. Skaņdarbu iedvesmoja dzejnieces Astrīdes Ivaskas divas prozas rindas no viņas eseju krājuma “Līču loki”:
“Mēs esam sapnī mūžīgi mūžam, mēs esam sapnis.” / “Un mēs esam atkal zilgi zaļgajā sapnī…” Priecājos, ka mākslinieki šo skaņdarbu jau ierakstījuši albumam, ko 2021. gadā izdos mūzikas ierakstu kompānija “Skani”.
Man liekas, ka tagad dzīvojam it kā tādā sapnī. Reizēm pamostos un domāju – viss izskatās kā vienmēr, pasaule rit kā vienmēr, bet tad ir kāda dimensija, kuras agrāk nebija, un es mēģinu ar to emocionāli tikt galā.
Ir grūti, ka nevaram brīvi ceļot, nevaram cits ar citu tikties tā kā agrāk. Arī mūzikā – tiekoties ar cilvēkiem, muzicējot klātienē, skaņdarbu izjūt arī caur paša mūziķa personību, tā ir brīnišķīga enerģija… Man tā visa ļoti pietrūkst.
Citādi šis gads man personīgi ir bijis ļoti vērtīgs laiks, lai varētu pievērst uzmanību savam arhīvam. Tur ir daudz liecību par trimdas mūzikas aktivitātēm – fotogrāfijas, avīžraksti, īpaši par septiņdesmito un astoņdesmito gadu latviešu jaunatnes Dziesmu svētkiem, arī par Atmodas laiku Amerikā.
Man pašai šie gadi paskrējuši tik ātri, tāpēc esmu priecīga, ka tagad ir laiks materiālus sakārtot un saprast, ko vajadzētu sūtīt uz Latviju. Tagad vadu latviešu kultūras biedrību “Tilts” – pagājušā gada sākumā Mūžība aizsauca biedrības ilggadējo vadītāju Ģirtu Zeidenbergu.
Viņš bija biedrības sirds un dvēsele. Šogad bija jāsāk domāt, kā “Tiltam” darboties šajos apstākļos. Esam plānojuši veidot tiešsaistes “Kultūras tiltu” ciklu – koncertu un diskusijas. Droši vien turnejas notiks labi ja rudenī, bet starplaikā turpināsim atbalstīt vairākus aizsāktus projektus. Viens no tiem ir “Trimdas kokle” – ceļot gaismā trīspadsmit stīgu kokli, ko koklēja trimdā, sākot ar sešdesmitajiem gadiem.
Vai bieži sazināties ar kolēģiem citviet pasaulē?
Jā, mēģinu gan, un tikpat jauki ir, kad kāds atraksta vai piezvana man!
Kad sazināmies, reizēm liekas, ka man tiek sniegti tieši tie vārdi, kurus bija tik nepieciešams dzirdēt. Tas ir kā brīnums, jo, netiekoties fiziski, ar domubiedriem tiekamies garīgi.
Pateicoties “Zoom”, ir notikuši Pasaules brīvo latviešu apvienības semināri, ir bijis iespējams “satikt” dalībniekus no Nacionālā kultūras centra, no Eiropas latviešu apvienības. Tādējādi varējām turpināt pārrunāt jautājumus, kurus iepriekšējo reizi apspriedām 2019. gadā Cēsīs.
Mums visiem ārpus Latvijas ir līdzīgas tēmas – gan “Latviešu fondam”, gan “LaPa” (“Latvieši Pasaulē”) muzejam. Arī virtuālie saieti par Dziesmu svētkiem un citām kultūras aktivitātēm ir bijuši ļoti iedvesmojoši.
Šīs tikšanās palīdzējušas atklāt, ka ir daudz vairāk kopējā nekā atšķirīgā. Kopīgā ir latviešu kultūra, tautas mantojums, bet reizē svarīgi apzināties, ka katram no mums ir atšķirīgais vietējās mītnes zemēs. Agrāk tik daudz par trimdas gados radītajām kultūras īpatnībām un vērtībām nedomājām.
No šiem cilvēkiem esmu guvusi iedvesmu un domāju, ka virtuālie saieti mūs ir stiprinājuši, bet ir jāsadarbojas vēl vairāk. Visi ceram, ka ar nākamo gadu lēnām atgriezīsies ierastā dzīve un varēsim atkal daudz vairāk tikties klātienē, tomēr varbūt būtu svarīgi turpināt arī virtuālās tikšanās, lai cilvēki, kuri nedzīvo lielos centros, varētu vairāk piedalīties sabiedriskajā dzīvē, piedzīvot virtuālos koncertus.
Ceru, ka tagad, kad vakcīna kļūst pieejama, vēlākais, vasarā pamazām atgriezīsies tāda dzīve, pie kuras bijām pieraduši. Tas dod cerību daudziem, kaut gan pašlaik ir ļoti nopietna situācija.
Cik tālu vai tuvu jūs šogad sajūtat Latviju?
Ļoti tuvu. Varbūt tāpēc, ka tikai jāpaceļ klausule un jau varu izdzirdēt pazīstama cilvēka balsi. Man ir svarīgi to dzirdēt, jo tad varu sajust personību, un tas man ļoti daudz nozīmē. Daudz esmu skatījusies arī koncertus, arī tādus, kur atskaņoti mani skaņdarbi.
Piemēram, brīnišķīgie koncerti Latvijas Radio klasikas tiešraides studijā, kur nu vēl citi – no Liepājas, Cēsīm, Siguldas, Ventspils… Par tiešsaistes koncertiem apziņoju arī tautiešus šeit. Sekoju līdzi arī kultūras aktivitātēm, par kurām ziņo Kultūras ministrija.
Dažās tiešsaistes pārraidēs esmu arī pati piedalījusies, sen nesatikti paziņas, pat radinieki, pēc tam atraksta, ka mani manījuši. Tā ar virtuālo tikšanos atjaunojas sen aizmirsti īsti sakari. Par to esmu ļoti, ļoti laimīga
. Man ir liels prieks, ka latviešu mākslinieki un mūziķi ir izdomājuši dažādus veidus, kā tagad cauri visām grūtībām darboties un uzturēt mākslas un mūzikas mīlestību. Redzot, cik izturīgi ir cilvēki Latvijā, esmu pati jutusies stiprāka un domājusi – arī mums ir jāiztur, citādi nevar!
Ko uzskatāt par svarīgāko, lai cilvēkus šobrīd vienotu, dotu kopības sajūtu un uzmundrinātu?
Man liekas, ka tās brīžiem ir pavisam mazas lietiņas – piezvanīt, atrakstīt zīmīti, kartīti… Un avīzēs starp visām uztraucošajām ziņām aizvien vairāk sāk publicēt tās, kas stāsta par cilvēku savstarpējo palīdzību šajos laikos.
Iepriecina, cik daudzi jaunieši iestājušies palīdzības programmās vai paši izveidojuši kustību palīdzēt citiem. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuri pagatavojuši ēdienu un tad braukuši garus gabalus, lai to atdotu tiem, kuriem tagad klājas grūtāk.
Tie ir skaisti, it kā mazi darbi, bet patiesībā nav mazi, jo liek cilvēkam atcerēties, ka viņš šajā situācijā nav palicis viens.
Ir jāturpina domāt labas domas, meklēt un atrast labo. Mani ir ļoti aizkustinājuši daudzie latviešu kori, kuri apguvuši prasmi tiešsaistē sasaukties, sadziedāties. Bērnu koru koncertu sagatavošanā viņu vecāki ir ieguldījuši tik daudz laika un pūļu. Arī Amerikā latviešu skolās koncertu bijis tik ļoti daudz, ka tos pat nevarēja pagūt visus noklausīties!
Ir jāapbrīno, cik daudz sava laika cilvēki ziedo, lai iepriecinātu citus. Un ir tik labi, ka daudz plašāk nekā agrāk tiek iesaistītas visas paaudzes. Tas ir jāturpina, tad mūsu sabiedrība būs stiprāka kā vēl nekad agrāk.
Mūsu vēsturē ir bijušas daudzas citas lielas grūtības. Mans tēvs nomira pagājušajā gadā, un tikai nesen atradu viņa rakstīto kara laikā. Apbrīnoju, kā viņš to visu pārdzīvoja, bet nekad īpaši nestāstīja. Un domāju – ja viņš to varēja pārdzīvot, tad arī mēs varam. Ir jāturas pie zinātnes, pie informācijas, ko tā sniedz, un arī pie cerības, jātic, ka noteikti būs labāki laiki.
Zinātnieki ir izpētījuši, ka kovids ietekmējis pat mūsu sapņus. Vai jūsu sapņi tagad ir mainījušies?
Kādreiz sapņos satieku cilvēkus no bērnības un jaunības, tas ir tik ļoti interesanti un neparasti. Reizēm dzirdu kādas melodijas vai mazas vārsmiņas no melodijām. Visumā pēdējā laikā man ir diezgan mierīgi sapņi, nevarētu teikt, ka Covid-19 tajos ienāk.
Es viegli ieeju sapņu pasaulē un aizmirstu par reālo. Tā tas notiek arī tad, kad komponēju, lasu dzeju vai apmeklēju teātra izrādi, arī – virtuāli. Jau bērnībā nevarēju vien sagaidīt brīžus, kad varēšu ieiet fantāzijas pasaulē. Ļoti ceru, ka šī spēja man vienmēr saglabāsies, jo tā ļoti palīdz arī reālajā dzīvē. Mana otrā pasaule nav atdalīta no reālās pasaules, bet iedvesmo un ļauj saskatīt lietas, kas nav tik acīmredzamas.
