Kārlis Streips: Pasaules kauss tuvojas, bet svētku vietā draud politiskais farss 0
Pēc pāris nedēļām sāksies viens no slavenākā futbola Pasaules kausa spēlēm.
Parasti Pasaules kauss ir jautrs un sadraudzīgas pasākums. Tiesa, pirms četriem gadiem, kad kauss bija Katarā, tas bija novembrī, jo ierastajā laika posmā tur ir nenormāli karsts.
Plus vēl bija skaļas vēstis par viesstrādniekiem, kuri tika mocīti lielajā karstumā. Viena daļa aizgāja bojā.
Šogad, savukārt, Pasaules kausa rīkošanas tiesības uzreiz piešķirtas Amerikai, Kanādai un Meksikai. Lēmums pieņemts FIFA kongresā Maskavā 2018. gadā.
Amerikas toreizējais (un pašreizējais) valsts prezidents, protams, Tviterī un citur nāca ar apgalvojumu, ka Pasaules kausa piešķiršana Amerikai bija tikai un vienīgi viņa nopelns.
“Es ļoti cītīgi pie tā piestrādāju” – tā viņš dižojās. “Mums vienmēr viss izdodas, un tas būs lielisks Pasaules kauss!”
Patinam vēstures lentu astoņus gadus uz priekšu, un diženā līdera personiski sarunātais Pasaules kauss ir pienācis. Brīdī, kad Baltajā namā atkal saimnieko pasaules lielākais narciss.
Sevišķi saistošs šis fakts ir vienai no tām 48 valstsvienībām, kuras ir izcīnījušas ceļa zīmi uz Pasaules kausa finālu.
Runa ir par Irānu. Nekad Pasaules kausa gandrīz simtu gadu garajā vēsturē nav bijusi situācija, kurā rīkotājvalsts vienlaikus ir militārā konfliktā ar vienu no komandām, kuras tur piedalās.
Protams, patlaban it kā konfliktā starp Amerikas opīti un Telavivas barbaru no Izraēlas no vienas puses un irāņiem no otras it kā ir iestājusies “uguns pārtraukšana.”
Pirmkārt, jau nākamajā dienā pēc paziņojuma amerikāņi bombardēja vēl mazbišķīt, jo – kāpēc gan ne?
Izraēla savukārt paziņoja, ka tai Amerikas prezidenta sarunātā uguns pārtraukšana nebija obligāta saistībā ar tās pārliecību, ka tai ir tiesības likvidēt Libānas neatkarību saistībā ar vēlmi atbrīvoties no Hezbolā teroristu organizācijas, kura Libānā ir darbojusies jau sen.
Irāna visu laiku ir teikusi, ka miera līgums ar to obligāti būs saistošs arī Izraēlai saistībā ar Libānu.
Ebreju valsts jau tagad ir sprukās ar Starptautisko krimināltiesu saistībā ar nepārprotamo genocīdu, kādu tā ir pastrādājusi Gazas joslā un ne tikai. Tāpat kā Kremļa fašists Ukrainā, tā acīmredzot ir nolēmusi, ka kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci saraksts vēl nav pietiekami garš.
Turpināsim slaktēt civiliedzīvotājus uz nebēdu. Kas mums par to būs? Tāda šķiet domāšana Telavivas varas iecirkņos.
Bet par kārtējo agoniju Tuvajos Austrumos šonedēļ nav galvenais stāsts.
Stāsts ir par faktu, ka laikā kopš atgriešanās Baltajā namā, pašreizējais ASV prezidents uz vienu lietu ir uzstājis intensīvi un aktīvi:
Migranti ir slikta lieta. Un konkrēti Pasaules kausam tā ir pietiekami konkrēta problēma.
Visu laiku kopš režīms atkal stājās pie kloķiem Amerikas migrācijas dienestam ir doti teju vai neierobežoti līdzekļi, un tam uzdevums uz papīra ir medīt migrantus, kuri kaut kā ir nogrēkojušies pret likumu.
Bet praksē izrādījies, ka nacistu Gestapo līdzīgā slepenpolicija ir gatava principā pievākt jebkuru cilvēku Amerikā, kurš viņu acīs izskatās “nepareizi.”
Ar ko saprast – pirmkārt tumšādainie amerikāņi un arīdzan un vēl konkrētāk tie, kuri izskatās pēc “meksikāņiem.”
Tumšādaino amerikāņu gadījumā Amerikas pašreizējā režīma galvenais fokuss ir pārzīmēt štatu vēlēšanu kartes tā, lai tumšādainiem amerikāņiem atņemtu visas iespējas ievēlēt kādu no savējiem ASV Kongresā.
Tas ir prātam neaptverams rasisms.
Savukārt latīņamerikāņu paskata amerikāņi, tajā skaitā ASV īsteni pilsoņi, labi zina, ja kāds no slepenpolicijas aģentiem viņu pamanīs, tad rezultāts var būt agresija, arests un pazudināšana vienā no režīma nometnēm, kuras visvairāk atgādina Gulagu, kādu Padomju Savienības barbari savulaik uzrīkoja, lai tiktu galā ar “nepareiziem” cilvēkiem savā valstī.
Attiecībā uz šīs nedēļas tēmu, režīms Vašingtonā ir konkrēti piedraudējis, ka migrācijas dienesta pārstāvji dežūrēs pie stadionu vārtiem tad, kad tur būs Pasaules kausa spēles. Ar ko dots saprast – izskatīsies kāds “ne tā,” došanās uz pasaules galveno futbola pasākumu viņam beigsies pavisam citādāk, nekā viņš bija iecerējis.
Tā rezultātā pasaules galvenās cilvēka tiesību organizācijas ir atklātā tekstā pateikušas, ka šogad nav prāta darbs braukt uz Savienotajām Valstīm vispār.
Protams, vidējais sporta fans Meksikā zina, ka atsevišķas spēles būs arī tur, un tāpēc viņš savu futbola niezi varēs pakasīt tur.
Pašas pirmās šī gada Pasaules kausa spēles būs attiecīgi Mehiko (Meksika pret Dienvidāfriku) un Gvadalaharā (Koreja pret Čehiju).
Meksikā sporta faniem arī būs cita priekšrocība. Amerikā biļešu tirgošanu līdz kliņķim korumpētā FIFA organizācija sarīkoja tā, ka vispirms pārdotas biļetes par ievērojamu cenu, bet tad internetā un citur darba ļaudīm bija visas tiesības tās tirgot tālāk.
Ar rezultātu, ka biļetes uz Pasaules kausa finālu, kas būs 19. jūlijā un Ņūdžersijā, biļešu cenas sākas tūkstošos dolāru un stiepjas līdz simtiem tūkstošiem un pat miljoniem dolāru.
Puikam Ugandā vai Taizemē, kurš jau bērnībā sāka spārdīt futbola bumbu (vai kaut kādu alternatīvu) un sapņot par karjeru sportā, lieki teikt, nekādu miljonu par vienu biļeti nav.
Savukārt Irāna nudien ir sprukās. Bija paredzēts, ka treniņnometne irāņu valstsvienībai būs Kalifornijā.
Bet irāņi pateica ziniet, varbūt mēs labprātāk trenētos citur un konkrēti Meksikā.
Un Meksikas prezidente uzsmaidīja un pateica laipni lūdzu, brauciet pie mums, mums pie teikšanas nav notiesāts noziedznieks ar pamatīgām demences pakāpēm.
Taču ārpus treniņnometnes Irānai lielā turnīra kārtā būs trīs spēles Savienoto Valstu teritorijā. Sākot 15. jūnijā pret Jaunzēlandi Losandželosā, tad 21. datumā pret Beļģiju arīdzan Losā, un tad 26. jūnijā pret Ēģipti Sietlā.
Gan Kalifornijā, kur ir Losandželosa, gan Vašingtonas štatā, kur ir Sietla, pie teikšanas nav aptrakoti republikāņi, un līdz ar to maz ticams, ka attiecīgajos stadionos būs fani kuriem galvenais būs braukt augumā irāņu klātbūtnei un spēlētājiem.
Cita lieta, ka arī pie Losandželosas stadiona un pie Sietlas stadiona, ļoti iespējams, dežūrēs jau minētie gestapo slepenpolicijas aģenti, kuriem dota visa vara bez jebkādiem ierobežojumiem vispār.
Nolems kāds no bravūrīgajiem slepenpolicistiem, ka Irānas valstsvienību vajag arestēt, pazudināt koncentrācijas nometnē kaut kur Amerikas teritorijā un tad deportēt atpakaļ uz Irānu?
Diemžēl, tāda iespēja pašreizējā ASV situācijā nešķiet neiespējama.
Pavisam “saprotama” ir FIFA bosa kliegšana, ka futbols neinteresējas par ģeopolitiku, un tāpēc būtu pavisam muļķīgi uzskatīt, ka Irānai spēles vajadzētu spēlēt drošā vidē un nevis tādā, kas, iespējams, apdraudēs ne tikai viņu sportista talantus, bet arī viņu dzīvību un veselību kā tādu.
Nezinu, kā tas beigsies. Varbūt irāņu futbolistiem un treneriem visiem būs vajadzīgi miesassargi.
Bet zinu, ka te pie vainas ir ārprātīgā korumpētība, kāda ir pārņēmusi vienu no šīgada rīkotājvalstīm.
Kanādieši un meksikāņi šajā situācijā var labi nopelnīt ar tekstu brauciet spēles skatīties pie mums! Jā, tas būs mazliet dārgāk transporta ziņā, bet ziniet, ka mēs neprasīsim, lai jūs pārdodat savu jaunāko bērnu, lai atļautos biļeti uz futbola spēli.
Plus vēl garantējam, ka pie vārtiem mūsu stadionos nebūs fašistiski noskaņota slepenpolicija, kuras mērķis ir fanus kacināt un terorizēt.
Tiesa, visas ceturtdaļfināla, pusfināla un fināla spēles būs stadionos Amerikā.
Irāna patlaban ir kara stāvoklī pret Izraēlu un tās draudziņu Vašingtonā pirmkārt tāpēc, ka Izraēlas galvenajam barbaram vajag sevi prezentēt kara vadoņa lomā laikā, kad iekšzemē pret viņu iz sen izvirzītas kriminālapsūdzības par visai apjomīgu korumpētību tajos divdesmit un vairāk gados, kādus viņš ir pavadījis politikā.
Amerikas pašreizējam prezidentam stāstā ir tikai viens mērķis: Panākt kaut kādu “miera līgumu” tā, lai viņš varētu pēcāk dižoties par desmito vai vienpadsmito vai divpadsmito vai sazini kuru militāro konfliktu pasaulē, kuru ir atrisinājis konkrēti viņš un neviens cits.
Tajā skaitā ar blakus esošo, bet nekad ne īpaši tālu stāvošo domu, ka tādā gadījumā Nobela Miera prēmijas rīkotājiem vajadzēs prasties un balvu piešķir konkrēti viņam.
Ne velti pirms kāda laiciņa FIFA futbola organizācija izdomāja, ka tā saorganizēs pati savu miera prēmiju, un – ak, tavu pārsteigumu!, pirmais tās saņēmējs bija neviens cits kā pašreizējais ASV prezidents! Priekā!
FIFA zina, kā pielabināties tās valsts līderim, kur tiks rīkots Pasaules kauss.
Pieļauju, kaut kur FIFA organizācijas ietvaros ir cilvēki, kuri par pašreizējo situāciju laimīgi nav.
Futbols lielā mērā ir pasaules demokrātiskākais sporta veids. Viss, kas vajadzīgs, ir atklāts lauks un kaut kas apaļš, kas līdzinās bumbai.
Viens puika, kurš piedzima nabadzībā un futbolu sāka spēlēt ar greipfrūtu vai zeķi, kas piebāzta ar papīru, piedzima ar vārdu Edsons Arantes do Nascimento.
Vecāki gribēja dēlam dot vārdu, kas godinās diženā amerikāņu izgudrotāja Tomasu Edisonu, bet dzemdību namā medmāsa pārklausījās un uzrakstīja “Edsons.”
Tas gan vēlāk dzīvē Edsonam jeb Edisonam nebija īpaši būtiski, jo pasaule viņu pazina ar palamu Pelē.
Puika no mazpilsētas Brazīlijā piedalījās trīs pasaules kausos, kuros viņa valstsvienība tika pie zelta medaļām. Profesionālajā sportā Edsons iesita 1279 vārtus, kas ir absolūts rekords. Pirms kāda laiciņa sporta rakstnieki un redaktori veica aptauju par vēstures vislabākajiem futbolistiem, tajā skaitā attiecībā uz Pasaules kausu.
Pelē savāca vislielāko balsu skaitu bez jebkādām grūtībām. Otrajā vietā bija Diego Maradona un Laionels Mesi no Argentīnas, Francis Bekenbauers no Vācijas, un Ronaldo no Brazīlijas.
Pelē kādu laiciņu spēlēja vienā no ASV futbola klubiem un kādu laiku bija Brazīlijas sporta ministrs. Viņš aizgāja mūžībā 2022. gadā un 82 gadu vecumā.
Pats pirmais Pasaules kauss bija 1930. gadā Urugvajā. Trīspadsmit valstsvienības tur piedalījās. Kausa plānotāji sākumā nezināja, ka laikā pirms pasākuma visā pasaulē uzsāksies masveida depresija un ekonomisks krahs.
Tāpēc pirmajā kausā bija septiņas valstsvienības no Dienvidamerikas, kur arī atrodas Urugvaja, bet tikai divas no Ziemeļamerikas (ASV un Meksika) un četras no Eiropas (Beļģija, Francija, Rumānija un Dienvidslāvija).
Plus vēl nekādas iepriekšējas kārtas šajā pirmajā Pasaules kausā nebija. Tapa izsūtīts aicinājums visā pasaulē – gribat uzspēlēt futbolu lielā čempī? Laipni lūdzu, brauciet pie mums!
Ēģiptes valstsvienība aicinājumu sadzirdēja un devās ceļā, bet pa ceļam gadījās nokavēt vienu no transporta kuģiem, un tāpēc ēģiptieši bija spiesti atgriezties mājās un viņu fani palika ar garu degunu.
Japāna un Taizeme savukārt sākotnēji bilda, ka arī tās būs gatavas piedalīties, bet distance izrādījās nepanesama, un abas valstis galu galā nolēma tā nedarīt.
Pirmajā Pasaules kausā triumfēja mājinieki no Urugvajas, finālā ar rezultātu 4:2 pārspējot konkurentus no Argentīnas.
Pusfinālā interesantā kārtā rezultāts abās spēlēs bija vienāds. Urugvajieši ar rezultātu 6:1 pieveica amerikāņus, bet argentīnieši ar tādu pašu rezultātu pārspēja Dienvidslāvijas valstsvienību.
Laikā pirms šī Pasaules kausa Urugvajā, futbols jau bija Olimpisko spēļu sports. Pirmoreiz oficiāli 1908. gadā Londonā, bet tikai amatieru komandām un nevis profesionāļiem. Gan Londonā togad, gan arī pēc četriem gadiem Stokholmā zelta medaļas izcīnīja amatieri no Anglijas.
Gadu pēc pirmā futbola turnīra Olimpiādē bagātnieks Tomass Liptons (viņa vārdā nosaukta globāli pazīstamā un populārā Lipton tējas šķirne) sarīkoja turnīru Eiropas labākajiem futbola klubiem. Piedalījās klubi no Itālijas, Vācijas un Šveices, bet angļu futbolisti uzmeta lūpu par konkurenci un atteicās piedalīties.
FIFA organizācija dibināta 1904. gadā un desmit gadus vēlāk tā sarunāja ar Olimpisko spēļu rīkotājiem, ka turpmāk futbolu tur rīkos FIFA, tas būs pazīstams kā “pasaules čempionāts futbolā,” un jau 1920. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs tāds tika sarīkots.
Togad zelta medaļu izcīnīja Beļģija, bet 1924. gadā Parīzē un 1928. gadā Amsterdamā triumfēja urugvajiešu sportisti. Droši vien tieši tāpēc viņiem divus gadus pēc tam uzticēta pirmā Pasaules kausa rīkošana.
Laikā kopš tam Pasaules kauss rīkots reizi četros gados, izņemot 1942. un 1946. gadā saistībā ar Otro pasaules karu.
Laika gaitā sportisti no 80 valstīm ir izcīnījuši ceļazīmi uz Pasaules kausa finālu. Astoņas valstis ir triumfējušas, visbiežāk Brazīlija, kura ir vienīgā valsts pasaulē, kura ir kvalificējusies uz visiem 23 Pasaules kausa fināliem, kādi rīkoti kopš pirmsākumiem, un Pasaules kausa trofeju ir pacēlusi piecreiz.
Vācija un Itālija Pasaules kausā ir triumfējušas četrreiz, Argentīna trīsreiz, Francija divreiz, un vienreiz (1966. gadā) Anglija un vienreiz (2010. gadā) Spānija.
Anglijas uzvara 1966. gadā sporta pasaulē tur tiek uzskatīta par vienu no fantastiskākajiem panākumiem vēsturē. Finālā pret Rietumvāciju angļi papildlaikā uzvarēja ar 4:2. Togad pasaules kausu Lielbritānijā skatījās ap 32 miljoniem fanu. Sevišķs varonis bija sportists Džefs Hursts, kurš kļuva par pirmo sportistu, kurš Pasaules kausa finālspēlē iesitis trīs vārtus.
Latvija uz Pasaules kausa finālu nav kvalificējusies nekad. Futbolu atveda briti, kuri Krievijas impērijas laikā impērijas otrā lielākajā ostā Rīgā bija vairumā. Latvija FIFA organizācijā iestājās 1922. gadā. Divus gadus vēlāk Parīzes olimpiādē graujošs rezultāts 0:7 pret Franciju.
Latviešu futbolisti saprata, ka globāla konkurence īpaši iespējama nav un tāpēc visu laiku kopš tam ir uzsvērusi Baltijas kausu, kurā Latvija ir uzvarējusi 11, Lietuva – desmitreiz, bet pastarīte Igaunija vien trīsreiz.
Interesantā kārtā 1937. gadā Baltijas kauss bija daļa no plašākā pasaules čempionāta, un Latvija teju, teju tur tika, bet pēdējā spēlē pret Austriju bija vajadzīga uzvara, un austrieši uzvarēja ar 2:1.
Tiesa, arī Austrija līdz finālturnīram netika, jo laikā pirms tam to okupēja un anektēja nacistu Vācija.
Padomju okupācijas laikā Latvijā bija plaša futbola saimniecība zem karoga ar sirpi un āmuru. Sevišķi izcēlās rīdzinieks vārdā Leonīds Ostrovskis, kurs piedalījās divos Pasaules kausos Čīlē un tad Anglijā 1962. un 1966 gadā. Pēdējā no šiem gadiem PSRS valstsvienība tika līdz pusfinālam, kur zaudēts ar 1:2 Rietumvācijai un tad spēlē uz trešo vietu līdzīgi 1:2 pret Portugāli.
Vistuvāk Pasaules kausa finālam Latvijas valstsvienība tika 2010. gadā, kur grupu līmenī pietrūka tikai mazdrusciņ.
Atzīstos godīgi, man personīgi spēle, kurā grupa cilvēku rikšo pa laukumu uz vienu pusi un tad uz otru pusi, un kaut kas patiešām interesants notiek tikai vienreiz vai divreiz, īpaši saistoša nav.
Es līdz ar to nesastādu konkurenci tiem, kuri cer nākammēnes doties uz Meksiku, Kanādu vai Ameriku skatīties futbolu. Es pats Čikāgā ieradīšos pāris dienas pēc lielā fināla beigām. Viens no maniem svaiņiem ir aktīvs futbola fans no tiem, kurš skatās visas spēles pēc kārtas. Nešaubos, no viņa saņemšu visu vajadzīgo (un nevajadzīgo) informāciju par to, kas tur darījās.
2030. gadā Pasaules kauss paredzēts Marokā, Spānijā un Portugālē. Tobrīd Amerikā pie teikšanas vairs nebūs Marija Antuanete ar savu narcismu un vēlmi visu pasauli piesaistīt sev.
Gribu pieļaut – pēc četriem gadiem viss process būs vienkāršāks un rēnāks. Plus vēl sporta fani Eiropā varēs baudīt spēles savā laika zonā un nevis pasaules otrajā malā.
Vismaz tik daudz.
