“Algas ir pārāk zemas.” Saruna ar labklājības ministru Gati Eglīti 40
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar labklājības ministru GATI EGLĪTI, kurš šajā amatā ir nedaudz vairāk par pusgadu.
Eiropas Komisija sagatavojusi priekšlikumu direktīvai par minimālo algu. Ja tiks panākta vienošanās ar Eiropas Parlamentu, tad direktīva skars arī Latviju – jūs esat teicis, ka minimālajai algai no 2023. gada jābūt 600–650 eiro līdzšinējo 500 eiro vietā. Kā to būs iespējams īstenot, īpaši, ja ņem vērā, ka minimālā alga būs tuvu tai, ko valsts sektorā saņem ne viens vien speciālists?
G. Eglītis: Direktīvas nosaukums “Par adekvātu minimālo algu” norāda uz to, ka mērķis ir panākt, lai visā ES minimālās algas līmenis par pilna darba laika slodzi ir tādā apjomā, lai cilvēks varētu izdzīvot un veikt ikdienas maksājumus. Galvenais elements šai direktīvai ir dalībvalstīm iedotā formula, pie kuras pieturēties, nosakot saprātīgu minimālo algu.
Tas līmenis, uz kuru vajadzētu tiekties, ir apmēram 50% no tautsaimniecības vidējās algas. Ja patlaban Latvijā vidējā bruto alga ir gandrīz 1300 eiro, tad puse no tās ir 650 eiro. Visticamāk, ka līdz 2023. gada 1. janvārim vidējā alga varētu pieaugt līdz apmēram 1400 eiro jeb pieaugt par 10%, kā tas bija šogad.
Bet to nevar izlemt tikai ministrs, šis priekšlikums būs jāpiedāvā sociālajiem partneriem. Arodbiedrības jau apliecinājušas, ka minimālajai algai jābūt vismaz 600 eiro. Ar darba devējiem šis jautājums vēl nav apspriests. Mēs, protams, sekojam līdzi arī tam, kas notiek mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Tur minimālā alga ir augstāka nekā Latvijā.
Uz vispārējā ES fona Latvija šajā ziņā diez cik labi neizskatās. Vai nav tā, ka daudzās valstīs minimālā alga jau sen ir augstāka par 600 eiro un ka faktiski mazās algas ir tikai atsevišķu valstu problēma?
Latvijā algas ir pārāk zemas, ar šādu algu līmeni pastāv emigrācijas riski, ir grūti segt izdevumus inflācijas un dzīves dārdzības dēļ. Minimālajai algai ir liela nozīme, jo tai ir signalizējošs efekts algu noteikšanai valstī. Ja paaugstina minimālo algu, uzreiz pieaug algas valsts institūcijās strādājošajiem saskaņā ar noteiktiem koeficientiem un, lai neatpaliktu, tās paaugstina arī privātajā sektorā.
Turklāt Valsts un pašvaldības darbinieku atlīdzības likumā, kas ir iekļauts 2022. gada valsts budžeta paketē, ir paredzēts no 2023. gada palielināt algu skalas, lai izvairītos no tā, ka zemākais algas līmenis pietuvojas vidējam algu līmenim.
Kura jums kā labklājības ministram ir galvenā prioritāte, par kuru degat un virzāt valdībā?
Laikam gan nav nekā svarīgāka par to, lai cilvēki kļūtu turīgāki. Jāpaaugstina gan minimālā alga, gan mazās pensijas, bet tikpat svarīgs ir arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums. No nākamā gada 1. jūlija tas tiks palielināts līdz 500 eiro gan algām, gan pensijām. Tas noteikti uzlabos pensionāru finansiālo stāvokli, jo no 1. jūlija ap 80% pensiju saņēmēju vairs nebūs jāmaksā nodokļi valstij.
Pensijas vispār būtu jāatslogo no nodokļiem, jo cilvēki, ilgus gadus strādājot, savu daļu nodokļos jau ir samaksājuši.
Līdzīgi būs arī ar algām līdz 1000 vai 1200 eiro uz papīra, jo arī šo algu saņēmējiem neapliekamā minimuma palielināšana līdz 500 eiro palīdzēs uzlabot ienākumus.
Vai neapliekamā minimuma palielinājums līdz 500 eiro būs pretimnākšana arī tiem, kas saņem lielas algas?
Nē, viņus tas būtiski neskars. Tāpēc valstī ir ieviests tā sauktais diferencētais neatliekamais minimums, kurš noteic, ka līdz 1800 eiro ir diapazons, līdz kuram tiek piemērota iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaide. Jo alga ir tuvāk šai summai, jo atlaide ir mazāka.
Jāteic gan, ka Latvijā lielo algu saņēmējiem nodokļu slogs nav tas mazākais dalībvalstu vidū.
Ir pašvaldības, kur pēc administratīvi teritoriālās reformas krītas sociālās palīdzības un pakalpojumu līmenis. Piemēram, apvienojot vairākus novadus, likvidē kādus pabalstus vai tos pārveido par finansiāli mazākiem. Vai esat to pamanījis?
Mēs jau pirms administratīvi teritoriālās reformas kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju devām skaidru signālu pašvaldībām, ka, apvienojot novadus, nedrīkstētu pieļaut, ka tiek taupīts uz sociālo pakalpojumu rēķina. Ja tiek apvienoti vairāki novadi, tad tomēr nevajadzētu palikt pie zemākā sociālo pakalpojumu līmeņa, būtu jāiet vismaz uz vidējo līmeni.
Mums tā bilde vēl nav līdz galam skaidra. Labklājības ministrija pagarināja pašvaldībām termiņu, līdz kuram ir jāsakārto saistošie noteikumi. Bija paredzēts, ka tas jāizdara līdz šī gada 1. jūlijam, bet mēs pagarinājām līdz 2022. gada 1. janvārim. Līdz šim datumam apvienotajām pašvaldībām ir jāvienojas, kāds būs algoritms, pēc kura tiks aprēķināti sociālie pabalsti. Situācijai ir jābūt absolūti skaidrai līdz 1. jūlijam. Nedrīkst būt tā, ka, apvienojoties, piemēram, četriem novadiem, tiek atstāti četri dažādi sociālo pakalpojumu līmeņi.
Labklājības ministrijas redzeslokā ir nonākušas vairākas pašvaldības, kurās pēc administratīvi teritoriālās reformas vadošajos amatos sociālajā jomā nokļūst personas nevis pēc iegūtās pieredzes un spējām, bet gan valdošajai koalīcijai pietuvināti darbinieki. Pieredzējuši speciālisti tiekot atraidīti. Šādu pašvaldību vidū tiek minēts Dobeles novads, Madonas novads, Dienvidkurzemes novads, Aizkraukles novads un Bauskas novads. Vai šāda pieeja nepazeminās sociālā darba līmeni kopumā?
Visos novados bija jābūt atklātiem konkursiem uz vadošajiem sociālās jomas amatiem, kuros var pieteikties ikviens ar atbilstošu kvalifikāciju. Cits jautājums ir, cik caurspīdīgi un godīgi šie konkursi tika organizēti. Es pieļauju, ka ne visur tas ir noticis godprātīgi.
Ja skatās pašvaldību vēlēšanu kontekstā, tad jāteic, ka, piemēram, Dobeles novada pašvaldībā vēlēšanu rezultāts bija ļoti neviennozīmīgs un tur nav stabilas koalīcijas, kas vadītu šo pašvaldību. Iemetīšu akmentiņu Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja Ginta Kaminska dārziņā, jo viņš bija saraksta līderis, un droši vien ne viens vien vēlētājs, kurš par viņu balsoja, jutās apjucis, kad Kaminska kungs, būdams ievēlēts ar lielu balsu pārsvaru, tomēr nevēlējās uzņemties novada domes vadību.
No pensionāriem izskan ierosinājums vecuma pensijas indeksēt divas reizes gadā, lai kompensētu senioriem dzīves dārdzības pieaugumu. Vai pensionāri var uz to cerēt?
Es jau varētu teikt, ka to atbalstu, taču jāņem vērā, ka tas prasa apjomīgus valsts budžeta izdevumus. Ja to darītu divreiz gadā, tas nozīmētu, ka nevarēsim palielināt, piemēram, algas mediķiem, skolotājiem vai iekšlietu darbiniekiem.
Viena pensijas indeksācija tomēr spēj kompensēt inflācijas apmēru, turklāt jāņem vērā, ka neapliekamā minimuma paaugstināšana pensijām līdz 500 eiro no nākamā gada 1. jūlija būtībā arī ir indeksācija.
Latvijā no vecuma pensijas saņēmējiem gandrīz puse pensionāru (45%) saņem pensiju, kas nav lielāka par 350 eiro. Tā ir ļoti maza nauda. Arī tagad ieviestais atbalsts 20 eiro mēnesī vakcinētajiem senioriem ir minimāla summa laikā, kad pieaug elektrības un citi rēķini. Kā valdība plāno palīdzēt maznodrošinātajiem cilvēkiem, kuriem grūtības ar rēķinu nomaksu?
Lielāko daļu izdevumu veido tieši komunālie maksājumi par mājokli. Sociālie dienesti ir tie, kas vislabāk redz mājsaimniecību finansiālo stāvokli un kas var pieņemt lēmumu par atbalstu. Ņemot vērā, ka strauji pieaug rēķini par elektrību un siltumu, mēs nāksim pretī pašvaldībām, un tiek plānots, ka no janvāra līdz maijam jeb apkures sezonas laikā no valsts puses tiks līdzfinansēti pašvaldību izdevumi par mājokļa pabalstiem.
Tomēr cauri mājokļu pabalsta griestiem izkrīt diezgan daudz cilvēku, kas tos saņēma līdz šim, jo ir mainīta tā piešķiršanas kārtība. Piemēram, Liepājā tie ir pat 70% cilvēku.
Taisnība ir mazliet pa vidu. Labklājības ministrija ir norādījusi, ka pašvaldības pašas var lemt par mājokļa pabalsta piešķiršanu dažādiem mājsaimniecību tipiem, piemērojot koriģējošos koeficientus, piemēram, mājsaimniecībām ar vientuļajiem senioriem vai personām ar invaliditāti, lai viņi neizkristu cauri mājokļa pabalsta ienākumu kvalifikācijas sietam. Protams, tam būs nepieciešama nauda no pašvaldību budžeta, bet koalīcija ir vienojusies, ka valsts dos līdzfinansējumu.
Viens no pēdējā gada laikā visvairāk apspriestajiem nodokļu jautājumiem bija izmaiņas likumos par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI), kas skāra arī daudzas radošās personas un ko daudzi kritizēja. Bet valdība teica, ka grozījumu mērķis bijis uzlabot daudzu nodarbināto sociālo nodrošinājumu. Vai tas ir izdevies?
Finanšu ministrijas piedāvātais regulējums valdībā un Saeimā tika būtiski koriģēts. Valdībā tas kļuva elastīgāks pret lauksaimniekiem, bet Saeimā tika pielikti klāt radošo profesiju pārstāvji, kuriem nākamgad šajā ziņā tikpat kā nekas nemainīsies.
Kopumā sociālo iemaksu mērķi bija pareizi, jo mums ir jāiet projām no mazajām, neskaidrajām algām, no kurām nav iespējams uzkrāt pensiju kapitālu. Tie, kuri iemaksās sociālās iemaksas no minimālās algas, nesaņems lielākas pensijas par 250 vai 300 eiro.
Šovasar pastiprinātu interesi medijos izraisīja jūsu izteiktā ideja par 2. pensiju līmeni – to vajadzētu samazināt par labu 1. līmenim. Teicāt, ka diskusijas koalīcijā par to gaidāmas līdz ar sarunām par 2022. gada budžetu. Norādījāt arī to, ka viens no virzieniem varētu būt samazināt šo iemaksu obligātumu, tādā veidā mazinot darbaspēka izmaksas un sociālās iemaksas. Nu budžets koalīcijā izdiskutēts un Saeimā pieņemts. Vai par šo sākotnējo ideju runājāt? Vai tālāk tiek virzīti kādi priekšlikumi?
Koalīcija nekādas izmaiņas šajā ziņā nepiedāvā. Taču finanšu nozares pārstāvji saprot, ka ir jāvirzās uz to, lai 2. pensiju līmenī uzkrātais kapitāls daudz lielākā apmērā tiek ieguldīts Latvijā. No valsts un no manis kā ministra ir prasība panākt, lai lielākā daļa no šīs naudas tomēr nonāk atpakaļ Latvijā investīcijās, piemēram, lauksaimniecības zemē, mežos, nekustamajos īpašumos… Mums tā nauda ir vajadzīga, un nav pareizi, ka mēs visu naudu ieguldām, piemēram, Amerikas akcijās vai Vācijas obligācijās, kur tikpat kā neko nevar nopelnīt.
Labāk ieguldīsim Latvijas ekonomikā, un, pieaugot peļņai, iegūs mūsu nākotnes pensionāri. Ar bankām par šo jautājumu ir panākta vienošanās.
Kad biju Saeimas deputāts, virzīju grozījumus Valsts fondēto pensiju likumā. Tos izdevās pieņemt šā gada maijā. Likumā ir paredzēts, ka pensiju fondi var ieguldīt daudz lielāku apjomu no savas pārvaldītās naudas alternatīvajos ieguldījumu fondos, zem kuriem ir visu veidu investīcijas – zeme, meži, nekustamais īpašums u. c.
Centrālā statistikas pārvalde sniegusi datus, ka šā gada sākumā Latvijā dzīvoja 393 700 senioru, kas ir vecāki par 65 gadiem, un tas ir katrs piektais jeb 20,8% no visiem iedzīvotājiem. Pirms 30 gadiem – 1991. gadā – šā vecuma cilvēku īpatsvars Latvijā bija gandrīz divreiz mazāks – 11,8%. Attiecīgi tas nozīmē, ka arvien vairāk ir pensionāru, un samazinās ekonomiski darbspējīgo – nodokļu maksātāju – skaits. Bet pensiju budžets jāpiepilda… Kādu jūs saredzat risinājumu nākotnē? Paaugstināsiet pensionēšanās vecumu? Palielināsiet sociālo nodokli?
Te ir tikai viens risinājums – pieaugošās algas. Jo straujāk palielināsies ienākumi cilvēkiem darbspējīgā vecumā, jo lielākas iemaksas būs sociālajā budžetā, no kura maksā pensijas.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Labklājības ministriju
